Solaris
Stanislaw  Lem


Staņislavs Lems dzimis 1921. gadā Ļvovā. Tur viņš pabeidza vidusskolu un sāka studēt medicīnu. Karš pārtrauca S. Lema studiju gaitas. Pēc Polijas atbrīvošanas Lems Krakovā pabeidza medicīnas studijas un pievērsās rakstniecībai.

Staņislava Lema pirmais solis zinātniskās fantastikas jomā bija grāmata «Astronauti». Šajā virzienā gāja viņa daiļrades tālākais attīstības ceļš. Viņš sarakstījis ap 20 grāmatu, kurās dziļa zinātniska doma savijas ar neparastu iztēles bagātību. S. Lema grāmatas tulkotas vairāk nekā divdesmit pasaules valodās. Lūk, daži S. Lema daiļdarbi, kuru slava aizskanējusi tālu aiz Polijas robežām: «Astronauti», «Magelāna mākonis», «Solāris», «Atgriešanās no zvaigznēm», «Edena», «Robotu pasakas», «Neuzvaramais», «Zvaigžņu dienasgrāmatas».

S. Lemu interesē ne vien zinātniskā fantastika, bet arī mūsdienu tematika. Viņš ir uzrakstījis romānu «Laiks, kas nav bijis veltīgs», autobiogrāfisko stāstu «Augstā pils», kā arī filozofiskās esejas «Dialogi» un «Summa Technologiae».

Par panākumiem rakstniecībā Staņislavs Lems 1957. gadā iepelnījās Krakovas pilsētas balvu, bet 1965. gadā saņēma Polijas Kultūras un mākslas ministra prēmiju.

Stāstā «Solāris» grupa zinātnieku, kas ieradušies no Zemes, cenšas nodibināt kontaktu ar planētas Solāris saprātīgo matēriju. Uz Solāris šī saprātīgā matērija ir okeāns — gigantisks augsti organizētas plazmas receklis. Okeāns spēj iedzīvināt materiālos tēlos spilgtākos iespaidus, kas glabājas cilvēka apziņā.

S. Lems savā darbā centies parādīt, ar kādām neparedzētām grūtībām jāsastopas pētniekiem, saskaroties ar citu pasauļu saprātīgajām būtnēm.


Staņislavs Lems

Solaris


«SOLARIS»

IZDEVNIECĪBA «LIESMA 1961

No polu valodas tuikujis -

Mākslmieks Edgars Skujiņš

IZDEVNIECĪBA «LIESMA


IERAŠANAS


Pulksten deviņpadsmitos pēc kuģa laika pagāju garām pavadītājiem, kas stāvēja apkārt šahtai, un pa metāla kāpnēm nokāpu konteinerā. Tur bija tieši tik daudz vietas, lai varētu pacelt elkoņus. Tad savienoju šļūteni ar sienā iemontēto pievadcaurules uzgali, skafandrs piepūtās, un no šī brīža vairs nespēju pakustēties. Stāvēju, pareizāk — karājos gaisa matracī, veidodams vienu veselu ar metālisko čaulu.

Pacēlis acis, caur izliekto stiklu ieraudzīju šahtas sienas un augstāk — Modardu, kas bija pārliecies pār akas galu. Modarda seja pazuda, un kļuva tumšs, jo augšā uzlika smago aizsargkonusu. Dzirdēju, kā, pievelkot bultas, astoņkārt iesvelpās elektromotori. Tad nošņācās amortizatoros ielaistais gaiss. Acis sāka pierast pie tumsas. Es jau saskatīju universālā rādītāja salātzaļās kontūras.

— Gatavs, Kelvin? — atskanēja austiņās.

— Gatavs, Modard, — es atbildēju.

— Neraizējies! Stacija tevi uzņems, — viņš teica, — Laimīgu ceļu!

Iekams paguvu atbildēt, augšā kaut kas nošņirkstēja. un konteiners iedrebējās. Instinktivi sasprindzināju muskuļus, bet nekas vairāk nenotika.

— Kad starts? — es jautāju un izdzirdu troksni, it kā uz membrānu birtu vissmalkākie smilšu graudiņi.

— Tu jau lido, Kelvin. Dzīvo vesels! — pavisam tuvu atskanēja Modarda balss.

Pirms paspēju tam noticēt, manas sejas priekšā atvērās plata sprauga, caur kuru es ieraudzīju zvaigznes. Veltīgi pūlējos atrast Ūdensvīra Alfu, uz kurieni aizlidoja «Prometejs». Sis galaktikas rajons man bija svešs, es nepazinu it nevienu zvaigznāju. Šaurajā lodziņā dzirksteļoja putekļu spiets. Gaidīju, kad pirmā zvaigzne sāks kūpēt. Nesagaidīju. Zvaigznes tikai palēnām dzisa un, izplūstot uz rūsganā fona, pazuda. Sapratu, ka atrodos jau atmosfēras augstākajos slāņos. Biju nekustīgs, iespiests starp pneimatiskiem spilveniem, un varēju skatīties tikai uz priekšu. Joprojām vēl nebija horizonta. Lidoju un lidoju, nemaz to ne juzdams, tikai manu ķermeni pamazām pārņēma nodevīgs karstums. No ārpuses iezagās klusa, caururbjoša čiepstoņa, it kā ar metālu kāds skrāpētu slapju stiklu. Ja nebūtu skaitļu, kas bez mitas mainījās rādītāja lodziņā, es nespētu apjēgt krišanas spējumu. Zvaigžņu vairs nebija. Iluminatoru aizpildīja sarkanbrūna gaisma. Dzirdēju savu smago pulsu, seja kvēloja, uz skausta jutu klimatizatora vēso elpu; nožēloju, ka man neizdevās ieraudzīt «Prometeju», — kad automātiskā ietaise atvēra iluminatoru, kuģis laikam jau atradās aiz redzamības robežām.

Konteiners nodrebēja vienreiz, otrreiz, tad tas sāka vibrēt; šīs neizturamās trīsas izlauzās cauri visiem izolācijas apvalkiem, cauri gaisa spilveniem un iespiedās manā ķermenī — rādītāja zaļganās kontūras izplūda. Uztvēru visu bez bailēm. Ne jau tādēļ esmu lidojis šo milzu gabalu, lai pie paša mērķa ietu bojā.

— Solāris Stacija! — teicu. — Solāris Stacija, Solāris Stacija! Dariet kaut ko. Šķiet, ka zūd stabilitāte. Solāris Stacija, te Kelvins. Uztveru.

Un atkal nokavēju svarīgo planētas parādīšanās brīdi. Tā izpletās milzīga, plakana; pēc planētas virsmas kontūrām es sapratu, ka esmu vēl tālu, pareizāk sakot, — augstu, jo biju jau šķērsojis to netveramo robežu, kur attālums no debesu ķermeņa kļūst par augstumu. Kritu. Joprojām kritu. Tagad jutu to, pat aizvēris acis. Tūlīt gan tās atdarīju, jo gribēju iespējami vairāk redzēt.

Nogaidīju pārdesmit sekundes un izsaucu planētu atkal. Arī šoreiz nesaņēmu atbildi. Radioaustiņās veselām zalvēm atkārtojās atmosfēras izlādes sprakšķi. Fonam bija dziļš un zems tonis, un šķita, ka tā ir pašas planētas balss. Iluminatorā kaut kas aizsedza oranžkrāsas debesis. Stikls satumsa; instinktīvi sarāvos, cik nu ļāva pneimatiskā bandāža, bet jau nākamajā sekundē sapratu, ka tie ir mākoņi. To lavīna žigli paspruka uz augšu. Joprojām planēju, atrazdamies te saulē, te ēnā, — konteiners rotēja ap savu vertikālo asi, un milzīgs, uztūcis saules disks vienmērīgi slīdēja gar manu seju no kreisās puses uz labo. Piepeši caur troksni un sprakšķiem man tieši ausī ierunājās tāla balss:

— Solāris Stacija Kelvinam, Solāris Stacija Kelvinam. Viss kārtībā. Jūs atrodaties Stacijas kontrolē. Solāris Stacija Kelvinam, nosēšanās gatavība nulles momentā, atkārtoju, nosēšanās gatavība nulles momentā, uzmanību, sāku. Divi simti piecdesmit, divi simti četrdesmit deviņi, divi simti četrdesmit astoņi…

Atsevišķus vārdus šķīra īsas pauzes, liecinot, ka nerunā cilvēks. Tas bija visai dīvaini. Parasti, kad ierodas kāds jaunais — sevišķi, ja no Zemes, — visi dzīvie skrien uz lidlauku. Tālākām pārdomām nebija laika, jo milzīgais aplis, ko ap mani iezīmēja saule, reizē ar planētas līdzenumu pēkšņi saslējās stāvus, tad šī sānsvere nošūpojās uz pretējo pusi, un es kuļājos kā piekārts pie milzīga vēzekļa; ar netīri violetām un rudām svītrām izraibinātais planētas plašums kā siena slējās manu acu priekšā, un es, cīnīdamies ar reiboni, ieraudzīju uz tā niecīgu baitzaļi rūtotu laukumu — Stacijas pazīšanas zīmi. Šai brīdī ar brīkšķi no konteinera garā saitē atdalījās gredzenveida izpletnis; tas strauji ieplandījās, un šajā skaņā bija kaut kas neizsakāms, tikai Zemei raksturīgs — pēc tik daudziem mēnešiem pirmā īstā vēja šalkoņa.

Viss sāka risināties ļoti ātri. Līdz šim tikai zināju, ka krītu. Tagad to pamanīju. Baltzaļie kvadrātiņi spēji palielinājās, es jau izšķīru, ka tie uzkrāsoti uz iegarena, sudraboti spīdoša valzivsveida korpusa, kam sānos starp stāvus saslietām radara ierīču adatām rēgojās tumšas logu rindas; šis metāla milzis nebalstījās uz planētas virsmas, bet gan karājās virs tās, uz tintes melnā fona mezdams vēl melnāku eliptisku plankumu — savu ēnu. Vienlaicīgi pamanīju violetā dūmakā tītās, slinki kustošās okeāna vagas, tad ar spilgtām purpurkrāsas bārkstīm rotāti mākoņi pēkšņi aiztrauca uz augšu, oranžbrūnā debess kļuva tāla un plakana un viss izplūda: iekļuvu grīstē. Iekams paspēju reaģēt, pēc īsa grūdiena konteiners atguva vertikālu stāvokli, iluminatorā kā dzīvsudrabs iedzirkstījās līdz pat dūmakainajam apvārsnim viļņojošais okeāns; plandošās izpletņa troses piepeši atāķējās un, vēja nestas, aizlidoja virs viļņiem, bet konteiners — kā tas parasti notiek mākslīgajā spēka laukā — mīksti, palēnināti sašūpojās un noslīdēja lejā. Pēdējais, ko paspēju pamanīt, bija aerokatapultu fermas un divi filigrāni radioteleskopu spoguļi, kas droši vien sasniedza vairāku stāvu augstumu. Kaut kas ar griezīgu, caururbjošu skaņu, kāda rodas, tēraudam elastīgi atsitoties pret tēraudu, apstādināja konteineru, kaut kas zem manis atvērās, un metāla čaula, kurā ieslēgts kvernēju, ar stieptu, šņācošu nopūtu pabeidza savu simtastoņdesmit kilometru garo ceļojumu.

— Solāris Stacija. Nulle un nulle. Nosēšanās pabeigta. Viss, — es izdzirdu automātiskā kontroliera nedzīvo balsi.

Jūtot dobju spiedienu krūtīs un nepatīkamu smagumu visā ķermenī, ar abām rokām satvēru plecu augstumā ierīkotos slēdžus un atvienoju kontaktus. Iedegās zaļš uzraksts «Zeme», un konteinera siena pašķīrās; pneimatiskais spilvens vieglītēm pagrūda mani no mugurpuses, un es, lai nepakristu, biju spiests spert soli uz priekšu.

Ar vilšanas nopūtai līdzīgu klusu šņācienu gaiss izplūda no skafandra. Es biju brīvs.

Atrados augstā, piltuvveidīgi izliektā telpā. Uz sudrabotām sienām, ienirstot apaļās lūkās, vijās krāsainu cauruļu kūļi. Pagriezos apkārt. Dūca ventilācijas šahtas, uzsūcot nosēšanās brīdī ieplūdušo planētas indīgo atmosfēru. Tukšs kā pārplīsis kokons konteinera cigārs balstījās uz tērauda paaugstinājumā iegrebta kausa pamatnes. Konteinera virsma bija apdegusi netīri brūna. Spēru pāris soļu pa slīpu nogāzi. Tālāk metālu klāja grubuļaina plastmasas kārta. Vietās, kur parasti kursēja raķešceltņu vagonetes, plastmasa bija izdilusi un tai cauri rēgojās kails tērauds.

Ventilatoru kompresori pēkšņi norima, un iestājās pilnīgs klusums. Bezpalīdzīgi lūkojos apkārt, gaidīju cilvēka parādīšanos, bet joprojām neviena nebija. Tikai kvēlojoša neona šautra norādīja uz transportiera lentu, kas slīdēja bez mazākā trokšņa. Nostājos uz kustošās platformas. Zāles velve skaistā paraboliskā līnijā liecās lejup, pārejot gaiteņa caurulē. Koridora nišās grēdām bija sakrauti baloni saspiestu gāzu glabāšanai, konteineri, gredzenveida izpletņi, kastes — viss sagāzts juku jukām, samests pa roku galam. Ari tas mani pārsteidza. Slīdlenta beidzās koridorā pie apaļa paplašinājuma. Te valdīja vēl lielāka nekārtība. Zem skārda bundžu kaudzes izplūdusi eļļaina šķidruma palts. Gaisu pildīja asa, nepatīkama smaka. Reljefi iespiestas lipīgajā masā, uz dažādām pusēm veda zābaku pēdas. Starp skārda bundžām, it kā no kabīnēm izmēzti, mētājās baltu telegrāfa lentu murskuļi, saplēsti papīri un gruži.

Un atkal iedegās zaļa bulta, norādot uz vidējām durvīm. Aiz tām stiepās tik šaurs gaitenis, ka divi cilvēki pa to diez vai varētu paiet viens otram garām. Gaisma plūda caur lēcveida formas logiem, kas bija vērsti uz debesīm. Vēl vienas durvis — ar baltzaļiem kvadrātiņiem. Tās bija atvērtas. Iegāju iekšā.

Pusapaļo kabīni apgaismoja liels panorāmas logs; tanī kvēloja miglā tītas debesis. Lejā mēmi vēlās tumšas viļņu muguras. Daudzie sienas skapīši bija līdz galam vaļā. Tos pildīja instrumenti, grāmatas, glāzes ar sakaltušu nogulsnējumu, noputējuši termosi. Uz netīrās grīdas stāvēja pieci vai seši mehāniskie soļojošie galdiņi, to vidū arī daži krēsli — noļukuši, jo no tiem bija izlaists gaiss. Tikai viens bija piepūsts, ar atpakaļ atgāztu atzveltni. Tanī sēdēja sīks, izvārdzis cilvēks ar saulē apsvilušu seju. Ada veseliem gabaliem lobījās viņam no deguna un vaigu kauliem. Es pazinu viņu. Tas bija Snauts, kibernētiķis, Gibariāna vietnieks. Savā laikā viņš bija publicējis dažus ļoti oriģinālus rakstus solāristikas almanahā. Nekad vēl nebiju viņu redzējis. Viņa plakanās krūtis sedza tīkliņkrekls, un caur to spraucās laukā atsevišķi sirmi matiņi; kādreiz baltās audekla bikses ar daudzām kabatām kā montierim bija reaktīvu apsvilinātas un ceļgalos notraipītas. Rokā viņš turēja nelielu plastmasas balonu, kādus izmanto kosmosa kuģos šķidruma uzņemšanai bezsvara stāvoklī. Viņš skatījās uz mani, kā apžilbis no spožas gaismas. Baloniņš izslīdēja no viņa vārgajiem pirkstiem un kā bumbiņa dažas reizes palēcās uz grīdas. Izlija nedaudz caurspīdīga šķidruma. Snauta seja mazpamazām bālēja. Biju pārāk pārsteigts, lai ko sacītu, un šī mēmā aina turpinājās tik ilgi, kamēr Snauta izbīlis neizprotamā kārtā pārsviedās uz mani.

Spēru soli tuvāk. Viņš sarāvās krēslā.

— Snaut… — es nočukstēju.

Viņš nodrebēja kā pēc sitiena. Tad, skatīdamies uz mani ar neaprakstāmu riebumu, izdvesa:

— Nepazīstu tevi, nepazīstu tevi. Ko vēlies?…

Izlijušais šķidrums strauji garoja. Sajutu alkohola smaku. Viņš dzēra? Un bija piedzēries? Bet kāpēc viņš tik ļoti izbijās? Joprojām stāvēju kabīnes vidū. Man ceļgalos ļodzījās kājas, bet ausis bija kā ar vati aizbāztas. Kāju kontakts ar gridu vēl bija diezgan nestabils. Aiz izliektā loga stikla vienmērīgi elpoja okeāns. Snauts nenovērsa no manis asinīm pieplūdušās acis. Bailes atkāpās no viņa sejas, bet neizsakāmā pretīguma izteiksme neizzuda.

— Kas tev kaiš?… — jautaju pusbalsī.

— Vai esi slims?

— Rūpējies… — viņš neskanīgi teica.

— Ahā! Tātad tu rūpēsies, ko? Bet kāpēc par mani? Nepazīstu tevi!

— Kur Gibariāns? — es jautāju.

Snauts uz mirkli palika bez elpas. Viņa acis atkal kļuva stiklainas, kaut kas tanīs iedegās un apdzisa.

— Gi… Giba… — viņš stostījās. — Nē! Nē!!!

Snautu sāka kratīt neskanīgu, idiotisku smieklu lēkme, kas piepeši pārtrūka.

— Tu atnāci pie Gibariāna? — viņš sacīja gandrīz mierīgi. — Pie Gibariāna? Ko tu gribi ar viņu iesākt?

Viņš skatījās uz mani tā, it kā es vairs nebūtu viņam bīstams; viņa vārdos, bet it sevišķi tonī, bija kaut kas naidīgs un apvainojošs.

— Ko tu runā… — murmināju kā apdullis. — Kur Gibariāns?

Snauts apstulba:

— Tu nezini?

«Piedzēries,» nodomāju. «Piedzēries līdz nesamaņai.» Mani pārņēma arvien lielākas dusmas. Taisnību sakot, man vajadzēja aiziet, taču pacietība bija galā.

— Atjēdzies! — kliedzu. — Kā es varu zināt, kur Gibariāns, ja nupat kā atlidoju! Kas ar tevi notiek, Snaut!!!

Viņa žoklis atkārās. Uz mirkli viņš atkal palika bez elpas, bet acīs piepeši parādījās spīdums. Ar drebošām rokām viņš ieķērās krēsla albalstņos un ar pūlēm — tā, ka pat kauli nokrakšķēja, — piecēlās.

— Ko? — viņš jautāja, jau gandrīz atskurbis. — Atlidoji? No kurienes atlidoji?

— No Zemes, — nikni atcirtu. — Varbūt esi dzirdējis par tādu? Liekas, ka neesi!

— No Ze… augstās debesis… tātad tu esi — Kelvins?!

— Jā. Kāpēc tu tā skaties? Kas šeit dīvains?

— Nekas, — Snauts sacīja, ātri blisinādams acis. — Nekas.

Viņš paberzēja pieri.

— Piedod, Kelvin! Nekas, zini, tas ir pārsteigums. Es negaidīju.

— Kā tā — negaidīji? Jūs taču informēja pirms vairākiem mēnešiem, un Modards vēl šodien ziņoja pa radio no «Prometeja»…

— Jā. Jā… droši vien, tikai redzi, kāda te… jezga.

— Tiešām, — es vēsi atteicu. — To nevar nepamanīt.

Snauts apgāja man apkārt, kaut gan mans skafandrs bija visparastākais pasaulē — ar vadu un kabeļu aizjūgu uz krūtīm —, laikam gribēja pārliecināties,vai tas ir īsts. Viņš dažas reizes ieklepojās, tad pieskārās savam kaulainajam degunam.

— Varbūt gribi nomazgāties?… Tas nāks tev par labu… zilās durvis, pretējā pusē.

— Paldies. Pazīstu Stacijas iekārtojumu.

— Varbūt esi izsalcis?…

— Nē. Kur Gibariāns?

Viņš piegāja pie loga, it kā nebūtu dzirdējis manu jautājumu. No mugurpuses viņš izskatījās krietni vecāks. īsi apcirptie mati bija sirmi, saules apsvilināto kaklu vagoja grumbas — dziļas kā rētas. Aiz loga skaustus spīdināja milzīgi viļņi, kas cēlās un krita tik rāmi, it kā okeāns taisītos sastingt. Skatoties uz turieni, likās, ka Stacija kustas — mazliet sāniski, kā slīdot no neredzama paliktņa. Pēc tam tā atgriezās līdzsvara stāvoklī un atkal, laiski sveroties, virzījās uz pretējo pusi. Bet tie laikam bija optiskie maldi. Asinssārtu, gļotainu putu krēpes krājās starp viļņu mugurām. Pēc brīža man sametās nelāgi ap dūšu. Uz «Prometeja» klājiem valdošo pedantisko harmoniju atcerējos kā kaut ko ļoti dārgu, pazaudētu uz neatgriešanos.

— Klausies… — Snauts negaidīti ierunājās. — Šobrīd esmu tikai es… — Viņš aizgriezās prom. Nervozi paspaidīja rokas. — Tev būs jāsamierinās ar manu sabiedrību. Pagaidām. Sauc mani par Zurkulēnu. Tu mani pazīsti tikai pēc fotogrāfijas, bet tas nekas, mani visi tā dēvē. Tur laikam vairs neko nevar līdzēt. Kaut gan, ņemot vērā manas kosmiskās tieksmes, šī palama sāk skanēt kaut kā…

— Kur Gibariāns? — stūrgalvīgi jautāju vēlreiz.

Snauts blisināja acis.

— Man žēl, ka tevi tā uzņēmu. Tā… nav tikai mana vaina. Biju pavisam piemirsis, te daudz kas notika, zini…

— Nekas, viss kārtībā, — atbildēju. — Nerunāsim par to. Bet kas noticis ar Gibariānu? Stacijā viņa nav? Kaut kur aizlidojis?

— Nē, — Snauts teica un blenza uz kabeļa tinumiem kaktā. — Nekur nav aizlidojis. Un nelidos. Tāpēc ka… starp citu…

— Ko? — es jautāju. Man joprojām šķita, ka ausīs ir vate un es vāji dzirdu. — Ko tas nozīmē? Kur viņš ir?

— Tu jau zini, — pavisam citādā tonī atbildēja Snauts.

Viņa skatiens bija tik auksts, ka man pārskrēja drebuļi. Varbūt Snauts tiešām bija piedzēries, taču viņš zināja, ko runā.

— Nenotika taču?…

— Notika.

— Nelaimes gadījums?

Viņš pamāja ar galvu. Snauts ne tikai atbildēja, bet tai pašā laikā arī pētīja, kā es reaģēju.

— Kad?

—Šorīt agri.

Dīvaini, ka tas mani nesatrieca. Šis koncentrētais dialogs, kurā īsi jautājumi mijās ar strupām atbildēm, ar savu lietišķumu droši vien mani nomierināja. Man šķita, ka nu jau saprotu Snauta savādo izturēšanos.

— Kā tas notika?

— Ej pārģērbies, sakārtojies un atgriezies še… pēc… pēc kādas stundas.

Vienu brīdi es svārstījos.

— Labi.

— Pagaidi, — izdzirdu, kad biju jau pagriezies uz durvju pusi.

Snauts kaut kā dīvaini skatījās uz mani. Redzēju, ka viņš nespēj dabūt pār lūpām to, ko grib pasacīt.

— Mēs bijām trijatā, un tagad ar tevi atkal esam trijatā. Vai pazīsti Sartoriusu?

— Tāpat kā tevi, pēc fotogrāfijas.

— Viņš strādā augšstāva laboratorijā, un domāju, ka pirms nakts iestāšanās viņš no turienes neizies, bet… ja nu iziet, tad tu viņu pazīsi. Ja sastapsi kādu citu, saproti, ne mani un ne Sartoriusu, saproti, tad…

— Ko tad?

Nebiju pārliecināts, ka nesapņoju. Melnie viļņi zemajā saulē asiņaini spīguļoja, uz šī fona Snauts, tāpat kā iepriekš, ar nokārtu galvu sēdēja krēslā un blenza uz kabeļu rituļiem kaktā.

— Tad… nedari nekā.

— Ko es varu satikt? Garu?! — es eksplodēju.

— Saprotu. Tu domā, ka esmu traks. Nē. Neesmu traks. Nevaru tev to pateikt savādāk… pagaidām. Starp citu, iespējams… ka nekas nenotiks. Bet tomēr atceries. Esmu tevi brīdinājis.

— No kā? Par ko tu runā?

— Savaldies! — Snauts ietiepīgi turpināja. — Izturies tā, it kā… būtu gatavs uz visu. Tas nav iespējams, zinu. Un tomēr mēģini. Tas ir vienīgais padoms. Cita nezinu.

— Bet ko es ieraudzīšu?!! — kliedzu gandrīz pilnā balsī.

Ar pūlēm noturējos, nesagrābis viņu aiz pleciem un krietni nesapurinājis, kad viņš tā, lūk, sēdēja ar izmocītu, saules apdedzinātu seju, blenzdams kaktā un ar pūlēm izdabūdams pār lūpām atsevišķus vārdus.

— Nezinu. Zināmā mērā tas ir atkarīgs no tevis paša.

— Halucinācijas?

— Nē. Tas ir kaut kas reais. Un… neuzbrūc. Atceries.

— Ko tu runā?! — es nepazinu savu balsi.

— Mēs neesam uz Zemes.

— Politērijas? Bet tās taču vispār nav līdzīgas cilvēkiem! — es iesaucos.

Nezināju, ko iesākt, lai viņu izrautu no šiem murgiem, kas viņam diktēja, kā likās, šausmīgas aplamības.

— Tieši tāpēc tas ir tik briesmīgi, — viņš klusu teica, — Atceries: tev jābūt modram!

— Kas noticis ar Gibariānu?

Snauts neatbildēja.

— Ko dara Sartoriuss?

— Atnāc pēc stundas.

Apgriezos un izgāju. Verot durvis, paskatījos uz viņu vēlreiz. Viņš sēdēja, aizklājis seju ar rokām, sīks, sarāvies, notraipītās biksēs. Tikai tagad pamanīju, ka uz viņa roku pirkstu kauliņiem bija sakaltušas asinis.


SOLARISTI


Cauruļveida gaitenis bija tukšs. Ieklausīdamies brīdi stāvēju pie aizvērtām durvīm. Sienas laikam bija plānas, no ārpuses atplūda vēja gaudas. Uz durvīm mazliet iešķībi, pa roku galam bija piestiprināts taisnstūrveida plākstera gabaliņš ar uzrakstu «Cilvēks». Skatījos uz šo neskaidri ar zīmuli uzskricelēto vārdu. Pēc mirkļa gribēju atgriezties pie Snauta, bet sapratu, ka tas nav iespējams.

Ausīs vēl skanēja nejēdzīgais brīdinājums. Sakustējos, un manus plecus salieca neciešamais skafandra smagums. Klusām, it kā neapzināti slēpdamies no neredzama novērotāja, atgriezos apaļajā telpā ar piecām durvīm. Uz trim bija plāksnītes: «Dr. Gibariāns», «Dr. Snauts», «Dr. Sartoriuss». Ceturtās — bez uzraksta. Brīdi svārstījos, tad viegli nospiedu rokturi un lēni pagrūdu durvis. Kamēr tās vērās, biju gandrīz vai pārliecināts, ka tur kāds ir. Iegāju iekšā.

Neviena nebija. Uz okeānu izgāja tāds pats izliekts, tikai nedaudz mazāks logs. Šeit okeāns saulē taukaini spīdēja, šķita, ka viļņi noplūduši ar iesārtu eļļu. Purpurkrāsas atspīdums aizpildīja kuģa kajītei līdzīgo istabu. Vienā pusē stāvēja plaukti ar grāmatām, starp tiem — kardāniekarē vertikāli pie sienas piestiprināta gulta; otrā pusē bija ļoti daudz skapīšu, niķelētos rāmīšos karājās aerofotouzņēmumu lentas, metāla ietverēs rēgojās ar vati aizbāztas kolbas un mēģenes, zem loga divās rindās — tā, ka grūti bija iziet cauri, — stāvēja baltas emaljētas kastes. Dažām vāki bija vaļā — tās bija pilnas ar dažādiem instrumentiem, plastmasas šļūtenēm; abos kaktos atradās krāni, velkmes skapji, saldējamās iekārtas, uz grīdas stāvēja mikroskops — tam vairs nebija vietas uz lielā galda pie loga.

Kad pagriezos, pie pašām ieejas durvīm ieraudzīju vaļēju skapi, kas sniedzās līdzgriestiem; tas bija pilns ar kombinezoniem, darba un aizsargpriekšautiem, uz plauktiem — veļa, starp pretradiācijas zābaku stulmiem spīguļoja pārvietojamo skābekļa aparātu alumīnija pudeles. Divi aparāti ar maskām bija aizkabināti aiz stāvus uzslietās gultas turekļa. Visur valdīja tas pats steigas un uztraukuma izraisītais haoss.

Pētoši ievilku elpu un saodu vāju ķīmisko reaktīvu smaržu, arī kaut kādas asas smakas paliekas — vai tas būtu hlors? Instinktīvi ar acīm sameklēju ventilācijas režģus. Tie atradās kaktos zem griestiem, un pie to rāmīšiem piestiprinātās papīra strēmelītes viegli plivinājās, ziņojot, ka kompresori darbojas un gaisa maiņa ir normāla. Grāmatas, aparātus un instrumentus no diviem krēsliem pārvietoju kaktos, sabāzis visu juku jukām, līdz ap guļas vietu starp skapi un plauktiem izveidojās relatīvi tukša telpa. Pievilku statni, lai uz tā uzkārtu skafandru, ķēros pie zibeņslēdžiem, bet tūlīt palaidu tos vaļā. Baidījos novilkt skafandru, itin kā tad es kļūtu pilnīgi neaizsargāts. Vēlreiz apskatīju visu istabu, pārliecinājos, vai durvis cieši aizvērtas, un, tā kā tās bija bez atslēgas, pēc īsas vilcināšanās piestūmu tām priekšā divas smagākās kastes.

Provizoriski aizbarikadējies, ar trim rāvieniem atbrīvojos no savas smagās, čīkstošās čaulas. Šaurs spogulis skapja iekšpusē rādīja daļu no istabas. Ar acs kaktiņu notvēru tanī kaut kādu kustību, pielēcu kājās, bet tas bija tikai mans atspulgs. Triko skafandrā bija piesūcies sviedriem. Es to novilku un pagrūdu skapi. Tas pabrauca sānis, atklādams nišu, kurā laistījās nelielas vannas istabiņas sienas. Zem dušas gulēja prāva, plakana kārba. Nebija viegli to ienest istabā. Kad kārbu liku uz grīdas, tās vāks kā atsperes sviests atsprāga vaļā, un es ieraudzīju nodalījumus, kas bija pilni ar dīvainiem priekšmetiem: izkropļotiem tumša metāla instrumentiem, mazliet līdzīgiem tiem, kas atradās skapīšos. Neviens nebija lietojams — bezformīgi, saliekti, sakusuši, it kā izrauti no uguns. Visdīvainākais, ka tādu pašu bezveida formu bija ieguvuši pat praktiski nekūstošie keramīta rokturi. Nekādā laboratorijas krāsnī nevarēja sasniegt keramīta kušanas temperatūru, varbūt vienīgi atomkatla iekšienē. No sava uzkabinātā skafandra kabatas izvilku portatīvu dozimetru, bet, kad to tuvināja lūžņiem, melnais pīkstenis klusēja.

Es biju palicis vienīgi peldbiksītēs un tīkla krekliņā. Abus apģērba gabalus kā lupatas nometu uz grīdas un kails paskrēju zem dušas. Ūdens šalts sniedza atvieglojumu. Locījos zem spēcīgajām, karstajām strūklām, masēju ķermeni, sprausloju — visu to darīju kaut kā pārspīlēti —, kratīju, metu no sevis laukā visu šo duļķaino, aizdomu pilno nedrošību, kas pārpildīja Staciju.

Skapī sameklēju vieglu treniņtērpu, ko varēja valkāt arī zem skafandra, un sabāzu kabatā visu savu niecīgo īpašumu, starp bloknota lapiņām sataustīju kaut ko cietu — neizprotamā kārtā šurp bija nokļuvusi mana Zemes dzīvokļa atslēga. Brīdi pagrozīju atslēgu pirkstos, nezinādams, ko ar to iesākt, tad noliku uz galda. Man iešāvās prātā, ka varbūt ievajadzēsies kāds ierocis. Par tādu, bez šaubām, nevarēja uzskatīt universālo kabatas nazi, bet nekā cita man nebija, un vēl jau es nebiju tādā omā, lai sāktu meklēt kodolpistoli vai kaut ko līdzīgu. Atsēdos uz metāla soliņa tukšas telpas vidū, atstatus no visiem priekšmetiem. Gribēju būt viens. Apmierināts konstatēju, ka man vēl ir vairāk nekā pusstunda laika, — manā dabā ir pedantiski precīza attieksme pret visām, vienalga, svarīgām vai nesvarīgām, norunām. Pulkstenis ar divdesmitčetrdaļīgu ciparnīcu rādīja septiņi. Saule rietēja. Septiņi pēc vietējā laika nozīmēja divdesmit uz «Prometeja» klāja. Uz Modarda ekrāniem Solāris laikam jau bija samazinājies līdz dzirksteles lielumam un ne ar ko neatšķīrās no zvaigznēm. Bet kas gan mani vairs saista ar «Prometeju»! Aizvēru acis. Valdīja pilnīgs klusums, ja neskaita regulāri atkārtotu ņaudošu skaņu caurulēs. Vannas istabā, krizdami uz porcelāna, klusu pakšķēja ūdens pilieni.

Gibariāns nebija starp dzīvajiem. Ja pareizi sapratu Snautu, kopš viņa nāves pagājušas tikai dažas stundas. Kur palicis līķis? Vai apbedīts? Bet uz šīs planētas to nevarēja izdarīt. Ilgāku laiku apsvēru šo jautājumu, it kā Gibariāna mirstīgo atlieku liktenis būtu vissvarīgākais; sapratis šo pārdomu bezjēdzību, piecēlos un sāku soļot šķērsām pa istabu, ar purngalu pasperdams juku jukām izmētātās grāmatas un kādu nelielu somu; noliecos un to pacēlu. Soma nebija tukša, tanī atradās melna stikla blašķe, tik viegla, it kā izgatavota no papīra. Paskatījos caur to uz logu — uz drūmi kvēlojošiem, netīras miglas aizsegtiem pēdējiem rieta stariem. Kas ar mani notiek? Kāpēc es nodarbojos ar niekiem, noņēmos ar nejaušiem, nesvarīgiem sīkumiem?

Satrūkos, jo iedegas gaisma. Acīm redzot, fotoelements reaģēja uz iestājušos krēslu. Biju pilns gaidu, spriegums pieauga tik ļoti, ka vairs nevēlējos just aiz sevis tukšu telpu. Nolēmu cīnīties ar šo sajūtu. Piebīdīju krēslu pie plauktiem. Paņēmu man labi pazīstamās Hjūza un Jūgla vecās monogrāfijas «Solāris vēsture» otro sējumu un, atbalstījis biezo, cieto grāmatas muguru uz ceļgala, sāku šķirstīt.

Solāris atklāja gandrīz simt gadus pirms manas dzimšanas. Planēta riņķo apkārt divām saulēm — sarkanai un zilai. Vairāk nekā četrdesmit gadus tai nebija tuvojies neviens kosmosa kuģis. Tanīs laikos Gamova un Šeplija teoriju par dzīvības izcelšanās neiespējamību uz divkāršo zvaigžņu planētām uzskatīja par aksiomu. Sādu planētu orbītas nepārtraukti mainās, jo mainās gravitācijas spēks, abām saulēm rotējot vienai ap otru.

Gravitācijas lauka nestabilitāte pārmaiņus saīsina un pagarina planētas orbītu, un dzīvības iedīgļus, ja tādi rodas, drīz vien iznīcina vai nu ugunīgs karstums, vai arī ledains aukstums. Šīs izmaiņas notiek miljonu gadu robežās, tātad, rēķinot astronomiskā vai bioloģiskā mērogā (jo evolūcijai nepieciešami simtiem miljonu, ja ne miljardi gadu), — ļoti īsā laika posmā.

Vadoties no sākotnējiem aprēķiniem, piecsimt tūkstošu gadu laikā attālumam starp Solāris un sarkano sauli bija jāsaplok līdz vienai astronomiskās vienības pusei, bet vēl pēc miljons gadiem planētai bija jāiekrīt šīs saules kvēlojošajā dzelmē.

Tomēr jau pēc neilga laika kļuva skaidrs, ka Solāris trajektorija nemaz nemainās, it kā tā būtu pastāvīga, tikpat pastāvīga kā mūsu Saules sistēmas planētu ceļi.

Novērojumus un aprēķinus atkārtoja ar maksimāli iespējamo precizitāti, bet tie tikai apstiprināja to, kas jau bija zināms: Solāris orbīta ir stabila.

Un tad no parastām planētām — kādas ik gadus atklāja simtiem un kuras tikai pāris rindiņās piemin statistiskie krājumi — Solāris pārgāja to debess ķermeņu rangā, kas ir vislielākās uzmanības vērti.

Četrus gadus pēc šī atklājuma to aplidoja Otenšelda ekspedīcija, kas pētīja planētu no «Laokoona» un diviem kosmosa palīgkuģiem. Šai ekspedīcijai bija provizoriskas, improvizētas izlūkošanas raksturs, it īpaši tāpēc, ka kuģi nebija spējīgi nosēsties. Planētas ekvatoriālajā un polārajā orbītā tika palaists daudz automātisko novērošanas pavadoņu, kuru galvenais uzdevums bija mērīt gravitācijas potenciālu. Bez tam izpētīja planētas virsmu, ko gandrīz simtprocentīgi klāja okeāns; tikai nedaudzās vietās virs tā limeņa pacēlās plakankalnes. To kopplatība bija mazāka par Eiropas teritoriju, kaut gan Solāris diametrs par vienu piekto daļu lielāks nekā Zemes diametrs. Šur un tur izmētātie klinšainie, tuksnesīgie kontinenta gabaliņi koncentrējās galvenokārt planētas dienvidu puslodē. Tika noteikts arī atmosfēras sastāvs (skābekļa tanī nebija), veikti ārkārtīgi precīzi planētas blīvuma, kā arī albedo un citu astronomisku lielumu mērījumi. Kā jau bija paredzēts, ne uz sauszemes, ne okeānā neatrada nekādu dzīvības pazīmju.

Nākamo desmit gadu laikā Solāris, kas tagad jau atradās visu šīs zonas observatoriju uzmanības centrā, uzrādīja apbrīnojamu tendenci saglabāt savu gravitācijas ziņā neapšaubāmi stabilo orbītu. Drīz lieta ieguva pat skandalozu nokrāsu, jo vainu par šādiem novērošanas rezultātiem (rūpēs par zinātnes labo slavu) centās novelt te uz noteiktām personām, te uz viņu rīcībā esošajām skaitļošanas mašīnām.

Līdzekļu trūkums aizkavēja speciālas ekspedīcijas izsūtīšanu vēl uz trim gadiem, līdz pat brīdim, kad Šenehens, sakomplektējis komandu, saņēma no Institūta trīs kosmodromiskās klases «C» tonnāžas kuģus. Pusotra gada pirms ekspedīcijas ierašanās — starts notika Ūdensvīra Alfas rajonā — cita pētnieciskā flote Institūta uzdevumā ievadīja orbītā ap Solāris automātisku sateloīdu — Mēnesi 247. Šis sateloīds pēc trim kārtējām rekonstrukcijām, kuras šķīra desmitiem gadu ilgs starplaiks, darbojas vēl šobaltdien. Pavadoņa iegūtie dati galīgi apstiprināja Otenšelda ekspedīcijas novērojumus, ka okeāna kustībām piemīt aktīvs raksturs.

Viens no Šenehena kuģiem palika tālā orbītā, abi pārējie pēc iepriekšējas sagatavošanās nosēdās uz apmēram sešsimt kvadrātjūdžu lielā klinšainā sauszemes gabala netālu no planētas dienvidu pola. Ekspedīcijas pētnieciskā darbība ilga astoņpadsmit mēnešus un noritēja sekmīgi, ja neskaita vienu nelaimes gadījumu, ko izraisīja aparatūras bojājumi. Taču zinātnieku kolektīvs sašķēlās divās naidīgās nometnēs. Par strīda objektu kļuva okeāns. Pamatojoties uz analīzēm, tas tika atzīts par organisku būtni (nosaukt to par dzīvu toreiz neviens vēl neuzdrošinājās). Bet, ja biologi uztvēra to kā primitīvu radījumu — kaut ko līdzīgu apmēros fantastiski palielinātai šķidrai šūnai (viņi to dēvēja par «prebioloģisku formāciju»), kas ar savu recekļveida mantiju, vietām sasniegdama pāris jūdžu dziļumu, pārklājusi planētas virsmu, tad astronomi un fiziķi, ņemot vērā, ka okeāns spēj aktīvi ietekmēt Solāris orbītas veidošanos, apgalvoja: tai jābūt ārkārtīgi augsti organizētai struktūrai, kas uzbūves komplicētības ziņā, iespējams, tālu pārspēj Zemes organismus.

Nekādus citus iemeslus, kas varētu izskaidrot Solāris stabilizāciju, atklāt neizdevās; vēl vairāk — planetofiziķi atrada kopsakaru starp zināmiem plazmatiskajā okeānā notiekošiem procesiem un lokāli mērīto gravitācijas potenciālu, kas svārstījās atkarībā no «okeāniskās vielu maiņas».

Tāpēc tieši fiziķi, nevis biologi, izvirzīja paradoksālo formulējumu — «plazmatiskā mašīna», ar to saprotot būtni, kas mūsu izpratnē varbūt arī nebija dzīva, bet tomēr spēja realizēt mērķtiecīgu darbību, sacīsim bez aplinkiem, astronomiskā mērogā.

Šinī strīdā, kas dažu nedēļu laikā līdzīgi atvaram ierāva sevī visas ievērojamākās autoritātes, Gamova un Šeplija doktrīna saļodzījās pirmo reizi astoņdesmit gados.

Kādu laiku to vēl mēģināja aizstāvēt, apgalvojot, ka okeānam nav nekā kopēja ar dzīvību, ka tas nav ne para-, ne arī prebioloģisks veidojums, bet gan ģeoloģiska formācija, acīm redzot, neparasta formācija, kas spējīga vienīgi stabilizēt Solāris orbītu, neraugoties uz smaguma spēka izmaiņām; turklāt atsaucās uz Lešateljē likumu.

Par spīti šim konservatīvismam radās citas hipotēzes (viena no vislabāk izstrādātajām bija Čivita-Vites hipotēze), kas apgalvoja, ka okeāns ir dialektiskas attīstības rezultāts: no sava sākotnējā veida, no pirmokeāna, vāji reaģējošu ķīmisku vielu šķīduma, ārēju apstākļu spiests (tas ir — tā esamību apdraudošu orbītas svārstību ietekmē), tas, lūk, bez nervu sistēmas un smadzenēm pratis aiztraukt garām visām Zemei raksturīgām attīstības pakāpēm — vienšūnas un daudzšūnu organismu izcelsmei, augu un dzīvnieku evolūcijai — un vienā rāvienā sasniedzis «homeostatiskā okeāna» stadiju. Citiem vārdiem runājot, okeāns simtiem miljoniem gadu ritējumā nevis piemērojās apkārtējai videi, kā Zemes organismi, lai tikai pēc milzīga laika posma dotu sākumu saprātīgai rasei, bet gan kļuva par savas vides saimnieku uzreiz.

Tas bija visai oriģināli, tikai joprojām neviens nezināja, kā sīrupveida receklis spēj stabilizēt debesu ķermeņa orbītu. Jau gandrīz veselu gadsimtu bija pazīstami gravitori — ierīces mākslīgu spēka un gravitācijas lauku radīšanai, bet neviens nespēja pat iedomāties, kā bezveida masa var sasniegt rezultātu, ko gravitoros iegūst ar sarežģītu kodolreakciju un milzīgi augstu temperatūru palīdzību. Laikrakstos, kas tolaik, intriģējot lasītājus un šausminot zinātniekus, bija pilni ar visbezjēdzīgākajiem izdomājumiem par tēmu «Solāris noslēpums», netrūka arī tādu apgalvojumu, ka planetārais okeāns esot… tāls mūsu elektrisko zušu radinieks.

Kad problēmu zināmā mērā izdevās atrisināt, izrādījās, ka izskaidrojums, kā tas vēlāk bieži notika ar Solāris, vienas mīklas vietā ir uzdevis citu, varbūt vēl pārsteidzošāku.

Pētījumi parādīja, ka okeāns ne tuvu nedarbojas pēc mūsu gravitoru principa (kas, starp citu, nemaz nebija iespējams), bet prot tiešā ceļā modelēt telpas-laika metriku; tāpēc, starp citu, laiks uz viena un tā paša Solāris meridiāna ir dažāds. Tādējādi okeāns zināmā nozīmē ne tikai saprata, bet arī spēja (ko nevar pasacīt par mums) izmantot Einšteina un Boevī teorijas secinājumus.

Kad tas tika paziņots, zinātnes pasaulē izcēlās viena no spēcīgākajām mūsu gadsimta vētrām. Vispāratzītās, viscienījamākās teorijas pārvērtās pelnos, zinātniskajā literatūrā parādījās gluži ķecerīgi raksti, alternatīva «ģeniāls okeāns» vai «gravitatīva želeja» iekvēlināja daudzus prātus.

Tas viss risinājās gadus divdesmit pirms manas dzimšanas. Kad gāju skolā, jau bija atzīts — saskaņā ar vēlāk konstatētiem faktiem —, ka Solāris ir debess ķermenis, uz kura eksistē dzīvība, un tās nesējs ir vienīgais planētas iedzīvotājs…

Hjūza un Jūgla otrais sējums, kuru es šķirstīju gluži automātiski, sākās ar sistemātiku, kas bija tikpat oriģināla, cik amizanta. Klasifikācijas tabula sniedza pēc kārtas: tips — Polytheiia, klase — Metamorpha, kārta — Syncytialia. It kā mēs pazītu nezin cik šīs sugas eksemplāru, kamēr īstenībā bija tikai viens eksemplārs, tiesa gan, septiņpadsmit biljonu tonnu smags.

Zem maniem pirkstiem zibēja krāsainas diagrammas un shēmas, analīzes un spektrogrammas, kas demonstrēja sākotnējās vielu maiņas tipu un tempus, ķīmiskās reakcijas. Jo tālāk iedziļinājos noplukušajā foliantā, jo vairāk matemātikas bija uz krītpapīra lappusēm; varēja nodomāt, ka mūsu zināšanas par šo Metamorpha klases pārstāvi, kas četras stundas garas nakts aizsegā snauda pāris simt metru no Stacijas tērauda dibena, ir izsmeļošas. Īstenībā ne visi vēl bija vienis prātis, ka okeāns ir «būtne», nemaz nerunājot par to, ka okeānam varētu piedēvēt saprātu.

Ar troksni novietoju masīvo sējumu uz plaukta un paņēmu nākošo. Tas sastāvēja no divām daļām. Pirmā bija veltīta eksperimentālo protokolu izklāstījumam par neskaitāmiem mēģinājumiem nodibināt kontaktu ar okeānu. Labi atceros, ka manos studiju gados šī kontakta nodibināšana kalpoja par mērķi neskaitāmām anekdotēm, zobgalībām un jokiem; viduslaiku sholastika, salīdzinot ar šīs problēmas radītajiem džungļiem, likās kā skaidra, mirdzoša, acīm redzama patiesība. Sējuma otro daļu, kurā bija gandrīz tūkstoš trīssimt lappušu, aizņēma tikai bibliogrāfija. Oriģinālliteratūrai istaba, kurā sēdēju, droši vien būtu par mazu.

Pirmie kontakta mēģinājumi notika ar speciāliem elektronu aparātiem, kas transformēja raidāmos un uztveramos impulsus, turklāt okeāns aktīvi piedalījās šo aparātu darbā. Bet visu to tina pilnīga tumsa. Ko nozīmē «piedalījās»? Okeānam modificējot dažu iegremdēto ierīču elementus, mainījās pierakstāmie izlādēšanās ritmi, un reģistrējošā aparatūra fiksēja milzumu signālu, kas atgādināja gigantisku augstākās analīzes aprēķinu fragmentus. Ko tas varēja nozīmēt? Varbūt tās bija ziņas par okeāna acumirklīga uzbudinājuma stāvokli? Varbūt impulsi, kuru rezultātā dzima milzīgi veidojumi kaut kur tūkstošiem jūdžu attālumā no pētniekiem? Varbūt neizprotamā elektronu valodā izklāstīts šī okeāna mūžīgo patiesību atainojums? Varbūt — okeāna mākslas darbi? Kas to varēja zināt, ja uz identiskiem signāliem nekad neizdevās saņemt vienādu reakciju? Vienreiz atbilde bija impulsu vētra, kas draudēja iznicināt aparātus, bet citreiz — neizdibināma klusēšana. Nevienu pētījumu nebija iespējams atkārtot.

Visu laiku šķita, ka tikai viens solis mūs šķir no šīs nemitīgi augošās signālu jūras atšifrējuma; speciāli šim nolūkam konstruēja elektroniskas smadzenes ar tādu informācijas apstrādes ražīgumu, kādu līdz šim neprasīja neviena cita problēma. Patiešām, zināmi panākumi tika gūti. Likās, ka okeāns — elektrisku, magnētisku un gravitācijas impulsu avots — runā matemātikas valodā; dažus tā elektriskās izlādēšanās veidus varēja klasificēt, izmantojot augstākās analīzes, kopu teorijas visabstraktākos nozarojumus; dažreiz gadījās tādu struktūru homologi, kas ietilpst matērijas un enerģijas, galīgo un bezgalīgo lielumu, daļiņu un lauku mijiedarbību pētošās fizikas nozarē. Zinātnieku vidū sāka rasties pārliecība, ka viņu priekšā atrodas domājošs briesmonis, ka bezmaz visu planētu sedzošā protoplazmas jūra ir miljonkārt sakuplojušas smadzenes, kas visu laiku risina vēriena ziņā pretdabiskas teorētiskas problēmas par esošā būtību, un ka viss, ko nejauši noklausās mūsu aparāti, ir nožēlojami fragmenti cilvēka izpratnei nepieejamos dzelmeņos ritošā mūžīgā, gigantiskā monologā.

Vieni uzskatīja, ka šādas hipotēzes noniecina cilvēka iespējas, liek zemoties pagaidām vēl neizprastas parādības priekšā, ka no zārka dienasgaismā tiek celta vecā doktrīna «ignorāmus et ignorabimus»[1 - Nezinām un nezināsim (lat.)], citi domāja, ka tās ir kaitīgas un neauglīgas pasaciņas, ka šais matemātiķu hipotēzēs izpaužas modernā mitoloģija, kas gigantiskās smadzenēs — vienalga, elektroniskās vai plazmatiskās — redz eksistences augstāko mērķi — esamības summu.

Vēl citi… bet pētnieku un teoriju bija veseli leģioni. Ko galu galā nozīmēja visi «kontakta nodibināšanas» mēģinājumi, salīdzinot ar citām solāristikas nozarēm, kur specializācija, sevišķi gadsimta pēdējā ceturtdaļā, aizgāja tik tālu, ka solārists kibernētiķis tikpat kā nespēja saprasties ar solāristu simetriadologu. «Kā jūs varat saprast okeānu, ja nespējat saprasties savā starpā?» vienreiz pajokoja Veibeks, kurš manu studiju gados bija Institūta direktors; šinī jokā slēpās daudz taisnības.

Tā nebija nejaušība, ka okeāns tika ierindots Metamorpha klasē. Okeāna viļņojošais līmenis spēja dot sākumu visdažādākajām formām, kurām uz Zemes neatradās nekā līdzīga, pie kam šo nereti visai vētraino plazmatiskās «daiļrades» izvirdumu mērķis — pielāgošanās, izzināšana vai kaut kas cits — palika pilnīgs noslēpums.

Celdams atpakaļ uz plaukta sējumu, kas bija tik smags, ka nācās balstīt ar abām rokām, es nodomāju — lai gan ar mūsu ziņām par Solāris pilnas visas bibliotēkas, būtībā tas ir lieks balasts un faktu muklājs, un mēs joprojām atrodamies tai pašā vietā, kur sākām pirms septiņdesmit astoņiem gadiem; precīzāk — situācija bija krietni sliktāka, jo visu šo gadu darbs izrādījās veltīgs.

Vienīgais mums labi zināmais bija noliegumi. Okeāns neizmantoja mašīnas un neražoja tās, kaut gan šķita, ka zināmos apstākļos okeāns to spēj, jo tas reproducēja dažu tanī iegremdēto aparātu daļas; bet okeāns to darīja vienīgi eksperimentēšanas pirmajos pāris gados, vēlāk tas ignorēja visus ar milzu pacietību turpinātos mēģinājumus, it kā zaudējis jebkādu interesi par mūsu aparātiem un ierīcēm (un tātad arī par mums…). Okeānam nebija — turpinu uzskaitīt mūsu «negatīvās zināšanas» — ne nervu sistēmas, ne šūnu, nekā, kas atgādinātu olbaltuma struktūru; ne vienmēr tas reaģēja uz kairinājumiem, pat ļoti spēcīgiem (tā, piemēram, okeāns pilnīgi ignorēja katastrofu, kad Gīzes otrās ekspedīcijas servoraketoplāns no trīssimt kilometru augstuma ietriecās planētā un, kodoldegvielai sprāgstot, iznīcināja plazmu pusotras jūdzes lielā rādiusā).

Maz pamazām «Solāris operācija» zinātnieku aprindās sāka nozīmēt to pašu, ko «zaudēta operācija», — it sevišķi Institūta zinātniskās administrācijas sfērās, kur pēdējos gados arvien biežāk runāja, ka dotāciju piešķiršana tālākiem pētījumiem jāpārtrauc. Par Stacijas pilnīgu likvidēšanu neviens pagaidām neuzdrošinājās runāt, jo tas nozīmētu pārāk klaji atzīt sakāvi. Starp citu, viens otrs jau paklusām izteicās, ka viss, kas mums vajadzīgs, tas ir — izstrādāt «goda pilnas» kapitulācijas stratēģiju «Solāris afēras» priekšā.

Un tomēr daudziem, it sevišķi jaunajiem, šī «afēra» pakāpeniski kļuva par kaut ko līdzīgu personīgās vērtības pārbaudes akmenim. «Būtībā,» viņi teica, «runa ir par lielāku likmi nekā solāristiskās civilizācijas izpēte, runa ir par mums pašiem, par cilvēku izzināšanas spēju robežu.»

Kādu laiku populārs bija uzskats (to centīgi izplatīja ikdienas prese), ka Solāris domājošais okeāns esot kolosālas smadzenes, kas attīstības ziņā mūsu civilizāciju apsteigušas par miljoniem gadu, ka okeāns esot nez kāds «kosmisks jogs», iemiesota viszinība, domātājs, kas sen jau sapratis jebkuras darbības veltīgumu un tāpēc attiecībā pret mums saglabā kategorisku klusēšanu.

Tā bija vienkārši nepatiesība, jo dzīvais okeāns darbojās — un kā vēl, tikai atbilstoši citiem — cilvēkiem neizprotamiem priekšstatiem; tas nebūvēja ne pilsētas, ne tiltus, ne lidojošas mašīnas, tas arī necentās pieveikt telpu vai pārkāpt tai pāri (tieši te daži cilvēka pārākuma idejas aizstāvji par katru cenu mēģināja saskatīt ļoti vērtīgu trumpi), toties tas nodarbojās ar tūkstoškārtīgām transformācijām jeb tā dēvēto «ontoloģisko autometamorfozi»; jā, ne mazums gudru terminu slēpa solāristisko sacerējumu lappuses! No otras puses, cilvēkam, kurš neatlaidīgi studēja visas pieejamās solariānas, šķita, ka te ir intelektuālu, varbūt pat ģeniālu konstrukciju atlūžņi, kas bez jebkādas sistēmas jaucas ar absolūta idiotisma, pat ārprāta radītiem augļiem. Tā koncepcijai par «okeānu-jogu» radās antitēze — doma par «debilu okeānu».

Šīs hipotēzes izvilka dienas gaismā un atdzīvināja vienu no visvecākajām filozofijas problēmām — matērijas un gara (apziņas) savstarpējās attiecības. Vajadzēja ne mazums drosmes, lai kā pirmais — kā to darīja di Hārts — piedēvētu okeānam apziņu. Šī problēma, ko metodologi steidzīgi atzina par metafizisku, atradās gandrīz visu diskusiju un strīdu pamatā. Vai ir iespējama domāšana bez apziņas? Un vai okeānā notiekošos procesus var nosaukt par domāšanu? Vai kalns ir ļoti liels akmens? Vai planēta ir milzīgs kalns? Var izmantot šos nosaukumus, bet jauna lieluma skala liek darboties jaunām likumsakarībām un jaunām parādībām.

Solāris problēma kļuva par mūsdienu riņķa kvadratūru. Katrs patstāvīgs domātājs centās dot savu ieguldījumu solāristikas krātuvē; vairojās teorijas, kas apgalvoja, ka mūsu priekšā ir deģenerācijas, regresa produkts, kurš izveidojies pēc aizritējušās «intelektuālā uzplaukuma» fāzes, un ka okeāns īstenībā ir parazītisks jaunveidojums, kas dzimis planētas seno apdzīvotāju ķermeņos, viņus visus iznīcinājis un aprijis, sakausēdams atliekas mūžīgi pašatjaunojošas virsšūnu struktūras organismā.

Baltajā, Zemei raksturīgajā gāzes lampu gaismā novācu no galda aparātus un grāmatas, izklāju uz plastmasas virsmas Solāris karti un, ar rokām atbalstījies pret apmales metāla plāksnēm, sāku to pētīt. Dzīvajā okeānā bija savi sēkļi un dzelmes, bet ar sadēdējušu minerālgarozu pārklātās salas liecināja, ka tās kādreiz atradušās zem plazmas līmeņa. Vai okeāns regulēja arī savā klēpī ieslēpto klinšaino formāciju parādīšanos un nozušanu? Tas nebija zināms. Skatījos kartē uz milzīgo, dažādos violetos un zilos toņos izkrāsoto puslodi un jutu — nezinu vairs, kuro reizi dzīvē, — tikpat satricinošu izbrīnu, kāda mani pārņēma zēna gados, kad skolā uzzināju par Solāris esamību.

Nezinu, kā tas notika, bet visa apkārtne kopā ar Gibariāna nāves noslēpumu, pat mana nezināmā nākotne šobrīd man likās mazsvarīga, un es, iegrimis apbrīnojamās kartes pētīšanā, aizmirsu it visu.

Dzīvās planētas atsevišķie rajoni bija nosaukti Solāris pētītāju vārdos. Es aplūkoju Teksalla gleomasīvu, kas ieskāva ekvatoriālos arhipelāgus, kad sajutu man pievērstu skatienu.

Joprojām vēl stāvēju, noliecies pār karti, bet nu to vairs neredzēju, biju kā paralizēts. Durvis atradās man tieši pretī; pie tām bija pieslietas kastes un piebīdīts skapītis. «Tas būs kāds automāts,» es nodomāju, kaut gan pirmīt istabā tāda nebija un tas nevarēja ienākt nemanīts. Man notirpa mugura un skausts, smagā, nekustīgā skatiena iespaids kļuva nepanesams. Gluži neapzinīgi, ierāvis galvu plecos, aizvien stingrāk balstījos pret galdu, un tas pamazām sāka slīdēt pa grīdu; šī kustība mani it kā atbrīvoja. Spēji apsviedos apkārt.

Istaba bija tukša. Vienīgi liels, pusapaļš logs melnēja manā priekšā. Dīvainā sajūta neizzuda. Milzīga, amorfa nakts, bez gala un malas, akli raudzījās manī. Melno tumsu aiz loga nekliedēja neviens gaismas stariņš. Nolaidu žalūzijas. Atrados Stacijā tikai nepilnu stundu, bet jau sāku saprast, kādi iemesli te izsauc vajāšanas māniju. Instinktīvi saistīju to ar Gibariāna nāvi. Pazīdams viņu, līdz šim uzskatīju, ka nekas nespētu aptumšot viņa prātu. Bet nu vairs nebiju par to pārliecināts.

Stāvēju istabas vidū pie galda. Elpa kļuva mierīgāka, jutu, kā uz pieres žūst sviedri. Par ko biju domājis pirms brīža? Ak tā — automāti! Tas, ka nevienu no tiem nesatiku ne koridorā, ne istabās, bija ļoti dīvaini. Kur tie visi palikuši? Vienīgais, ar kuru saskāros — no tālienes —, piederēja pie raķetodroma mehāniskās apkalpes. Bet pārējie?

Paskatījos pulkstenī. Bija laiks doties pie Snauta.

Izgāju. Koridoru diezgan vāji apgaismoja luminiscējošas griestu lampas. Pagāju garām divām durvīm, līdz nonācu pie trešajām, ar Gibariāna uzvārdu. Ilgi stāvēju. Stacijā valdīja klusums. Nospiedu rokturi. īsti sakot, nemaz negribēju ieiet. Rokturis padevās uz leju, durvis pavērās, izveidojot sprīdi platu spraugu, sākumā tā bija tumša, tad tur iedegās gaisma. Tagad katrs, kas atrastos gaitenī, varētu mani pamanīt. Atri pārkāpu pār slieksni, klusi un cieši aizvēru durvis. Tad apgriezos.

Stāvēju, ar pleciem bezmaz skardams durvis. Šī istaba bija lielāka par manējo; arī te bija panorāmisks logs, kura trīs ceturtdaļas aizsedza droši vien no Zemes atvests, pie Stacijas inventāra nepiederošs zils, sārti puķots aizkars. Istabas sienas apjoza sudraboti zaļganā tonī emaljētu skapīšu un grāmatu plauktu rindas. Pašas grāmatas atradās uz grīdas, kur starp galdiņiem un krēsliem tās bija sasviestas veselām grēdām. Saplēstu mapju un izmētātu žurnālu kaudzē pa pusei aprakti, man ceļu aizsedza divi soļojošie galdiņi. Saburzīto grāmatu lappuses bija aplietas ar šķidrumu no saplīsušām kolbām un pudelītēm, kuru lielākajai daļai bija tik biezs stikls, ka parasts kritiens uz grīdas, pat no ievērojama augstuma, būtu pilnīgi nekaitīgs. Pie loga stāvēja apgāzts rakstāmgalds ar sasistu darba lampu uz izvelkama balsteņa; apgāzta ķeblīša divas kājas atradās līdz pusei izrautajās atvilktnēs. Grīdu klāja īsta papīru, kartīšu un aprakstītu lapiņu jūra. Pazinu Gibariāna rokrakstu un noliecos. Ceļot lapiņas, ievēroju, ka mana roka met nevis vienu ēnu kā līdz šim, bet divas.

Es apgriezos. Sārto aizkaru augšmala kā aizdedzināta liesmoja spoži zilā ugunī, spilgti apgaismotā strēmele ar katru brīdi kļuva platāka. Parāvu aizkaru sānis — acīs iesitās drausmīgs ugunsgrēks, kas aizņēma trešo daļu no apvāršņa. Garu, rēgaini izstieptu ēnu mudžeklis vilņveidā joņoja uz Staciju. Tā bija rīttausma. Zonā, kur atradās Stacija, pēc vienu stundu ilgas nakts debesīs kāpa planētas otrā — zilā saule.

Kad atgriezos pie izmētātajiem papīriem, automātiski izslēdzās griestu lampas. Uzdūros pirms trim nedēļām projektēta eksperimenta īsam aprakstam — Gibariāns plānoja pakļaut plazmu ļoti cietu rentgenstaru iedarbībai. Pēc šīs kopijas teksta sapratu, ka tas bija domāts Sartoriusam — viņam uzdeva realizēt eksperimentu. Baltās papīra lapiņas sāka mani kaitināt.

Diena, kas iestājās, bija savādāka nekā iepriekšējā. Zem dziestošās saules oranžkrāsas debesīm tintesmelno, asinssārti spīguļojošo okeānu gandrīz vienmēr klāja netīri iesārta migla, kas mākoņus un viļņus sakausēja vienā veselā, — tas viss tagad pazuda. Pat caur aizkaru sārtā auduma filtru gaisma kvēloja kā spēcīgas kvarca lampas deglis. Manu roku iedegums tanī izskatījās gandrīz pelēks. Visa istaba izmainījās, viss, kam bija sarkana nokrāsa, pārvērtās bronzas krāsā un izbalēja, visi baltie, zaļie un dzeltenie priekšmeti turpretim kļuva asāki un, likās, izstaroja paši savu gaismu. Miegdams acis, paskatījos caur aizkaru spraugu: debesīs bija balta uguns jūra, zem kuras drebēja un raustījās it kā šķidrs metāls. Aizvēru plakstus un tagad redzēju sarkanus izplūstošus riņķus. Uz plauktiņa pie mazgājamās ierīces (tās mala bija sadauzīta) sataustīju tumšas brilles, uzliku tās un aizsedzu gandrīz pusi sejas. Tagad loga aizkars kvēloja kā nātrija liesma. Lasīju tālāk, kārtodams lapiņas uz vienīgā neapgāztā galdiņa. Vienas lapiņas pietrūka.

Tie bija protokoli par jau izdarītiem eksperimentiem. No tiem uzzināju, ka tūkstoš četrsimt jūdzes uz ziemeļaustrumiem no Stacijas pašreizējās atrašanās vietas okeāns ticis apstarots — veselas četras dienas. Tas viss mani ļoti pārsteidza, jo labi zināju ANO konvenciju par šādu rentgenstaru (ņemot vērā to nāvējošo iedarbību) pielietošanas aizliegumu; biju pilnīgi pārliecināts, ka neviens nav griezies pie Zemes, lai dabūtu atļauju realizēt šos eksperimentus.

Pacēlu galvu un spogulī — skapja atvērtajās durvīs — ieraudzīju savu atspulgu: līķa bālu seju un melnas brilles. Baltā un zilā gaismā kvēlojošā istaba izskatījās nedabiska, bet pēc dažām minūtēm atskanēja stiepta šņirkstoņa, un no ārpuses logus aizsedza hermētiskas plates. Istabu apņēma tumsa, tad iedegās mākslīgais apgaismojums, kas tagad izskatījās apbrīnojami bāls. Kļuva arvien karstāk; klimatizatoru vienmērīgā dūkoņa drīz pārvērtās saspriegtā kaukšanā: Stacijas saldējamās ierīces darbojās ar pilnu jaudu. Un tomēr svelme joprojām pieauga.

Izdzirdu soļu troksni. Kāds gāja pa gaiteni. Vienā nedzirdamā lēcienā sasniedzu durvis. Soļi palēninājās un apklusa. Tas, kurš bija soļojis, apstājās aiz durvīm. Rokturis pamazām slīga uz leju; nedomādams impulsīvi satvēru to un aizturēju. Spiediens nepastiprinājās, bet nekļuva arī vājāks. Šis nezināmais, it kā būtu pārsteigts, otrpus durvīm izturējās tikpat klusi. Labu brīdi abi turējām rokturi. Tad, palaists vaļā, rokturis piepeši atsprāga man no delnas, un viegla čaboņa liecināja, ka nezināmais dodas prom. Es vēl stāvēju ieklausīdamies, bet bija pilnīgs klusums.


VIESI


Steidzīgi salocīju Gibariāna piezīmes četrkārt un noglabāju kabatā. Lēni piegāju pie skapja un ielūkojos iekšā — kombinezoni un citi apģērba gabali gulēja sagumzīti vienā stūrī, it kā atbrīvodami kādam vietu. Papīru kaudzē uz grīdas pamanīju aploksni. Pacēlu to. Vēstule bija adresēta man. Aiz uztraukuma aprāvās elpa, es uzplēsu aploksni un piespiedu sevi atlocīt papīra lapiņu, kas tajā atradās.

Savā precīzajā, ļoti sīkajā, tomēr salasāmajā rokrakstā Gibariāns bija uzmetis:

«Ann. Solar. Vol. I Anex, arī: Mesendžera Vot. Separat. f. lietā; Ravincera «Mazais Apokrifs».»

Tas bija viss, neviena vārda vairāk. Varēja manīt, ka zīmīte rakstīta steigā. Vai tā bija kāda svarīga ziņa? Kad viņš to uzrakstīja? Nodomāju, ka iespējami ātrāk jānokļūst bibliotēkā. Šo solāristikas pirmās gadagrāmatas pielikumu pazinu, pareizāk, zināju, ka tāds eksistē, taču nekad vēl netiku to redzējis, tam bija tīri vēsturiska vērtība. Toties ne par Ravinceru, ne par viņa «Mazo Apokrifu» nekad nebiju pat dzirdējis.

Ko darīt?

Biju nokavējis jau stundas ceturksni. Stāvēdams pie durvīm, vēlreiz apskatīju visu istabu. Tikai tagad pamanīju pie sienas stateniski piestiprinātu saliekamu gultu, jo to aizsedza atritināta Solāris karte. Aiz kartes kaut kas karājās. Tas bija portatīvs magnetofons futrālī. Izņēmu aparātu un iebāzu kabatā, somiņu pakāru vecajā vietā. Skaitītājs rādīja, ka gandrīz visa lenta jau izmantota.

Vēl kādu sekundi pastāvēju ar aizvērtām acīm pie durvīm, saspringti ieklausīdamies ārpusē valdošajā klusumā. Ne skaņas. Atdarīju durvis, kā melns dobums pavērās gaitenis, tikai tagad noņēmu tumšās brilles un ieraudzīju vāju, no griestiem plūstošu gaismu. Aizvēru durvis un devos pa kreisi, uz radiostacijas pusi.

Apaļā kamera, no kuras kā riteņa spieķi uz visām pusēm atzarojās koridori, bija tepat klāt, kad, iedams garām kādai šaurai sānejai, kas, liekas, veda uz dušas telpām, ieraudzīju lielu, neskaidru, puskrēslā izplūstošu figūru.

Apstājos kā pienaglots. Uz manu pusi nesteidzīgā pīles gaitā nāca milzīga Nēģeriete. Atspīdēja viņas acu baltumi, un gandrīz vienlaicīgi izdzirdu basu kāju plakšķus. Viņas vienīgais apģērba gabals bija dzeltenīgi spīdoši, it kā no salmiem pīti brunči; viņai bija varenas, noļukušas krūtis, bet melno roku augšdelmi līdzinājās normāla cilvēka gurniem; cilājot ziloņveida kājas, pat nepaskatījusies uz manu pusi, viņa pagāja garām viena metra atstatumā — kā milzīga akmens laikmeta skulptūra, kādas gadās redzēt antropoloģiskos muzejos. Tur, kur koridors meta līkumu, Nēģeriete apstājās pie Gibariāna kabīnes durvīm. Tās atverot, viņu apspīdēja spilgta gaisma, kas dega istabā. Durvis klusu aizvērās, un es paliku viens. Ar labo roku satvēru kreisās delnu un saspiedu no visa spēka — pat kauli nokrakstēja. Neapzinīgi paskatījos apkārt. Kas notika? Kas tas bija? Tik pēkšņi, kā belzienu saņēmis, atcerējos Snauta brīdinājumu. Ko tas varēja nozīmēt? Kas bija šī spokainā Afrodīte? No kurienes tā radās?

Spēru vienu, tikai vienu soli uz Gibariāna kabīnes pusi un sastingu. Pārāk labi zināju, ka iekšā neiešu. Ar ieplestām nāsīm tvarstīju gaisu. Kaut kas nesaskanēja, kaut kas nebija tā, kā vajadzētu… — ahā! Instinktīvi meklēju viņas sviedru aso, pretīgo smaku, bet neko nejutu pat tad, kad mūs šķīra tikai viens solis.

Nezinu, cik ilgi stāvēju, atspiedies pret sienas auksto metālu. Staciju piepildīja klusums, un vienīgā dzirdamā skaņa bija klimatizācijas ierīču vienmuļā, tālā dūkoņa.

Vieglītēm papliķēju sev seju un lēnām devos uz radiostaciju. Kad nospiedu rokturi, izdzirdu spalgu balsi:

— Kas tur ir?

— Es, Kelvins.

Snauts sēdēja pie gaida starp alumīnija kārbu kaudzi un raidītāja pulti un tieši no bundžas ēda gaļas konservus. Nezinu, kāpēc viņš par dzīvokli bija izvēlējies radiostaciju. Stāvēju pie durvīm, truli vērodams viņa žokļu vienmērīgo kustību, un piepeši sajutu, cik ļoti esmu izsalcis. Piegāju pie plauktiem, trauku kaudzē sameklēju relatīvi vistīrāko šķīvi un apsēdos Snautam pretī. Kādu laiku ēdām klusējot, tad Snauts piecēlās, izņēma no sienas skapīša termosu un ielēja mums pa glāzei karsta buljona. Novietodams termosu uz grīdas — uz galdiņa vairs nebija vietas —, viņš jautāja:

— Sartoriusu redzēji?

— Nē. Kur viņš ir?

— Augšā.

Augšstāvā bija laboratorija. Turpinājām klusuciešot ēst, līdz sāka skrapstēt iztukšotās kārbas skārds. Radiostacijā valdīja nakts. Logs bija cieši aizsegts no ārpuses, pie griestiem dega četri apaļi gaismekļi. To atspulgs trīcēja raidītāja plastmasas apvalkā.

Snauta vaigu kaulus apspīlēja sarkanām dzīsliņām izraibināta āda. Tagad viņš bija uzvilcis melnu, brīvi krītošu, noplukušu svīteri.

— Vai ar tevi kaut kas notika? — Snauts jautāja.

— Nē. Bet kas ar mani varēja notikt?

— Tu esi nosvīdis.

Pārvilku ar roku pār pieri. Tiešām — biju gluži slapjš no sviedriem; tā laikam bija reakcija pēc nesenā satricinājuma. Snauts pētījoši skatījās manī. Varbūt pateikt viņam?

Vēlējos, lai viņš man vairāk uzticas. Kurš ar kuru te rotaļājas, un kas tā ir par spēli?

— Karsti, — es teicu. — Biju domājis, ka klimatizācijas ierīces pie jums strādā labāk.

— Pēc kādas stundas būs normāli. Vai esi pārliecināts, ka tas tikai no karstuma? — viņš man uzmeta skatienu.

Cītīgi gremoju, nelikdamies par viņu ne zinis.

— Ko tu tagad taisies darīt? — viņš beidzot jautāja, kad bijām paēduši.

Visus traukus un tukšās kārbas viņš sagrūda mazgātavā un atgriezās savā krēslā.

— Pievienošos jums, — es flegmātiski atbildēju. — Jums taču ir kaut kāds pētījumu plāns? Kāds jauns stimulators, varbūt rentgens vai kaut kas tamlīdzīgs, ko?

— Rentgens? — Snauts pacēla uzacis. — Kur tu par to dzirdēji?

— Vairs neatceros. Kāds stāstīja. Varbūt uz «Prometeja». Bet kas tad ir? Vai jau pielietojat?

— Sīkāk nezinu. Tā bija Gibariāna ideja. Uzsāka abi ar Sartoriusu. Bet kā tu vari to zināt?

Paraustīju plecus.

— Nezini sīkāk? Tev taču vajadzēja būt klāt, tas ietilpst tavā sfērā… — es nepabeidzu.

Snauts neatbildēja. Klimalizatoru dūkoņa apklusa, un temperatūra turējās ciešamā līmenī. Bija dzirdama vienīgi nepārtraukta, augsta skaņa, kā notvertas mušas sīkšana. Snauts piecēlās, piegāja pie vadības pults un sāka klakšķināt kontaktus — bez jebkādās jēgas, jo galvenais slēdzis atradās nulles pozīcijā. Kādu brīdi viņš tā rotaļājās, beidzot, nepagriezis galvu, teica:

— Vajadzēs nokārtot formalitātes, tu zini… sakarā ar…

— Jā?

Snauts pagriezās un gandrīz vai nikni paskatījās uz mani. Nevaru apgalvot, ka ar nolūku būtu centies izsist viņu no līdzsvara, bet, nesaprazdams notiekošās spēles noteikumus, mēģināju būt atturīgs. Šķautnains ādamābols kustējās virs viņa melnā svītera apkakles.

— Tu biji pie Gibariāna, — viņš pēkšņi teica.

Tas nebija jautājums. Es pacēlu uzacis un mierīgi skatījos viņam sejā.

— Biji viņa istabā, — Snauts atkārtoja.

Mazliet pakustināju galvu, kā teikdams «pieņemsim, nu un tad?». Gribēju, lai viņš turpina.

— Kas tur bija? — viņš jautāja.

Snauts zināja par viņu!!!

— Neviens. Bet kas tur varēja būt? — es vaicāju.

— Kāpēc tad tu mani neielaidi?

Es pavīpsnāju.

— Nobijos. Atcerējos tavu brīdinājumu un, kad rokturis sakustējās, instinktīvi to aizturēju. Kāpēc neteici, ka tas esi tu? Es būtu tevi ielaidis.

— Domāju, ka tas ir Sartoriuss, — viņš nedroši sacīja.

— Nu un?

— Ko tu domā par to… par to, kas tur notika? — viņš savukārt atbildēja ar jautājumu.

Es svārstījos.

— Tu zini labāk nekā es. Kur viņš atrodas?

— Saldētavā, — Snauts atbildēja nekavējoties. — Mēs aiznesām viņu uzreiz, no rīta… karstuma dēļ.

— Kur tu viņu atradi?

— Skapī.

— Skapī? Jau mirušu?

— Sirds vēl pukstēja, bet elpošana bija apstājusies. Tā bija agonija.

— Vai mēģināji viņu glābt?

— Nē.

— Kāpēc?

Snauts vilcinājās.

— Nepaguvu. Nomira, pirms viņu noguldīju.

— Viņš stāvēja skapī? Starp kombinezoniem?

— Jā.

Snauts piegāja pie maza rakstāmgalda kaktā un paņēma papīra lapu. Nolika to man priekšā.

— Uzrakstīju šāda provizorisku protokolu, — viņš teica. — Tas pat ir labi, ka apskatīji istabu. Nāves iemesls… nāvējošas pernostāla devas injekcija. Šeit tas ir uzrakstīts…

Pārskrēju ar acīm īsto tekstu.

— Pašnāvība… — es klusu atkārtoju. — Bet iemesls?…

— Nervu darbības traucējumi… depresija… vai kā to sauc. Tu to zini labak neka es.

— Zinu tikai to, ko pats redzu, — es atbildēju un paskatījos viņam acīs.

— Kā lai tevi saprot? — viņš mierīgi jautāja.

— Iešļircināja sev pernostālu un noslēpās skapī, jā? Ja viss notika tā, tad nav nekādu traucējumu, tā nav arī depresija, bet gan asa psihoze. Paranoija… Viņam droši vien likās, ka viņš kaut ko redz… — runāju aizvien lēnāk, skatoties Snautam acīs.

Snauts atkāpās līdz radiopultij un atkal sāka klakšķināt slēdžus.

— Te ir tavs paraksts, — es ierunājos pēc klusuma brīža. — Bet Sartoriuss?

— Viņš ir laboratorijā. Jau teicu. Nerādās. Man liekas, ka…

— Kas tev liekas?

— Ka viņš ir ieslēdzies.

— Ieslēdzies? A-ā. Ieslēdzies. Lūk, kā. Varbūt aizbarikadējies?

— Varbūt.

— Snaut… — es sacīju. — Stacijā kāds ir.

— Tu redzēji?!

Viņš salīcis skatījās uz mani.

— Tu mani brīdināji. No kā? Vai tā ir halucinācija?

— Ko tu redzēji?!

— Tas ir cilvēks, ko?

Snauts klusēja. Aizgriezās pret sienu, it kā negribēdams, lai redzu viņa seju. Viņa pirksti bungoja pa metālisko starpsienu. Es paskatī jos uz viņa rokām. Pirksti vairs nebija notraipīti asinīm. Prātā zibenīgi iešāvās minējums.

— Šī persona ir reāla, — es klusi, gandrīz čukstus teicu, it kā atklādams viņam noslēpumu, kuru kāds varētu noklausīties. — Ko? Tai var… pieskarties. To var… ievainot… pēdējo reizi tu to redzēji šodien.

— Kā tu to zini?

Viņš nepagriezās. Pārsteigts par maniem vārdiem, stāvēja pie pašas sienas, skardams to ar krūtīm.

— Tieši pirms manas nosēšanās… Neilgi pirms tam?…

Snauts sarāvās kā no sitiena. Ieraudzīju viņa neprātīgās acis.

— Tu?!! — viņš izdvesa. — Kas TU esi?!

Likās, ka viņš metīsies man virsū. To es nebiju gaidījis. Situācija bija pavisam ačgārna. Viņš neticēja, ka esmu tas, par ko uzdodos? Ko tas varēja nozīmēt?! Viņš skatījās uz mani, šausmu pārņemts. Vai tas jau būtu ārprāts? Saindēšanās? Viss bija iespējams. Bet es redzēju viņu — šo melno biedēkli… un varbūt arī es pats… tāpat?…

— Kas tas bija? — es jautāju.

Šie vārdi viņu nomierināja. Kādu brīdi viņš pētoši skatījās uz mani, it kā vēl neuzticēdamies. Iekams viņš atvēra muti, es jau sapratu, ka jautājums veltīgs un atbildes nebūs.

Snauts lēnām atsēdās krēslā un ar rokām sažņaudza galvu.

— Kas te notiek… — viņš klusi teica. — Kā drudzī…

— Kas tas bija? — jautāju vēlreiz.

— Ja tu nezini… — viņš nomurmināja.

— Tad kas?

— Nekas.

— Snaut, — es sacīju. — Mēs esam pietiekami tālu no mājām. Spēlēsim ar atklātām kārtīm. Jau tā viss ir samudžināts.

— Ko tu vēlies?

— Lai tu pateiktu, ko redzēji.

— Bet tu?… — viņš jautāja aizdomu pilns.

— Nespēlē paslēpes. Es pastāstīšu tev, un tu pastāstīsi man. Vari būt mierīgs, neuzskatīšu tevi par jukušu, jo zinu…

— Par jukušu! Debess augstā! — viņš mēģināja iesmieties. — Cilvēk, bet tu taču neko, pilnīgi neko… bet tas taču būtu glābiņš. Ja viņš kaut uz mirkli būtu noticējis, ka tas ir ārprāts, viņš to neizdarītu, viņš dzīvotu…

— Tātad tas, ko tu ierakstīji protokolā par nervu sistēmas traucējumiem, ir meli?

— Protams!

— Kāpēc tu neraksti patiesību?

— Kāpēc… — viņš atkārtoja.

Iestājās klusums. Es atkal atrados strupceļā, neko nesapratu, bet pirms brīža likās, ka man izdosies viņu pārliecināt Un mēs kopējiem spēkiem risināsim šo mīklu. Kāpēc, kāpēc viņš negribēja stāstīt?

— Kur atrodas automāti? — es jautāju.

— Noliktavās. Mēs visus tur ieslēdzām, izņemot lidlauka apkalpi.

— Kāpēc?

Snauts atkal neatbildēja.

— Neteiksi?

— Nevaru.

Te bija kaut kas tāds, ko es nekādi nespēju uztvert. Varbūt uziet augšā, pie Sartoriusa? Pēkšņi atcerējos zīmīti, un tā man likās šobrīd vissvarīgākā.

— Kā mēs strādāsim tādos apstākļos?

Snauts nicīgi paraustīja plecus.

— Kāda tam nozīme?

— Ak tā? Un ko tad tu domā iesākt?

Viņš neatbildēja. Klusumā kļuva dzirdama tāla basu kāju plakšķināšana. Visapkārt bija no niķeļa un plastmasas veidoti aparāti, lieli skapji ar elektronaparatūru, stikli, precīzijas instrumenti, un šīs ļodzīgās, plakšķošās gaitas atbalss skanēja kā ne visai normāla cilvēka muļķīgs joks. Soļi tuvojās. Es piecēlos, saspringti vērodams Snautu. Viņš klausījās, stipri samiedzis acis, bet nemaz nelikās izbijies. Tātad viņa nebija tā, no kā Snauts baidījās?

— No kurienes viņa te uzradās? — es jautāju un, kad viņš vilcinājās ar atbildi, piemetināju: — Negribi teikt?

— Nezinu.

— Labi.

Soļi attālinājās un apklusa.

— Tu man netici? — Snauts jautāja. — Dodu tev vārdu, ka nezinu.

Klusuciešot atvēru skapi ar skafandriem un pašķīru to smagās, tukšās čaulas. Kā jau gaidīju, dibensienā uz āķiem karājās gāzes pistoles, kas tiek izmantotas, pārvietojoties bezsvara stāvoklī. Sevišķas vērtības tām nebija, bet tomēr — ierocis. Labāk tāds nekā nekāds. Pārbaudīju magazīnu un uzliku plecā futrāļa siksnu. Snauts uzmanīgi mani vēroja. Kad regulēju siksniņas garumu, viņš dzēlīgā smīnā atsedza savus dzeltenos zobus.

— Novēlu tev laimīgas medības! — viņš teica.

— Paldies par visu, — es atteicu, iedams uz durvju pusi.

Viņš pietrūkās kājās no krēsla.

— Kelvin!

Es paskatījos uz viņu. Viņš vairs nesmīnēja. Nezinu, vai kādreiz vēl esmu redzējis tik izmocītu seju.

— Kelvin, tas nav… es… tiešām nevaru, — Snauts nomurdēja.

Gaidīju, vai viņš vēl ko teiks, bet viņš vienīgi kustināja lūpas, it kā gribēdams pār tām dabūt kādu vārdu.

Pagriezos un klusēdams izgāju.


SARTORIUSS


Koridors bija tukšs. Sākumā tas bija taisns, tad nogriezās pa labi. Nekad nebiju bijis Stacijā, toties, gatavojoties lidojumam, sešas nedēļas nodzīvoju precīzā Stacijas kopijā, kas atradās uz Zemes, Institūtā. Zināju, uz kurieni ved trepītes ar alumīnija pakāpieniem.

Bibliotēka nebija apgaismota. Taustīdamies uzmeklēju slēdzi. Kad kartotēkā atradu atzīmi par solāristikas almanaha pirmo sējumu kopā ar pielikumu un nospiedu podziņu, iedegās sarkana spuldzīte. Pārbaudīju reģistratorā — grāmata atradās pie Gibariāna, tāpat kā cita — šis «Mazais Apokrifs». Izslēdzu gaismu un nokāpu lejā. Baidījos ieiet viņa kabīnē — prātā stāvēja pirms neilga laika dzirdētie soļi. Viņa varēja atgriezties. Kādu laiku stāvēju durvju priekšā, līdz beidzot, sakodis zobus, pārvarēju sevi un iegāju.

Apgaismotā istaba bija tukša. Sāku šķirot grāmatas, kas gulēja uz grīdas pie loga; tad piegāju pie skapja un aizvēru to. Nespēju skatīties šinī tukšajā vietā starp kombinezoniem. Zem loga pielikuma nebija. Rūpīgi pārcilāju sējumu pēc sējuma, kamēr, nonācis līdz pēdējai kaudzei, kas bija sakrauta starp gultu un skapi, atradu meklēto grāmatu.

Cerēju, ka tajā būs kāds norādījums, un tiešām — priekšmetu rādītājā bija ieliktne; ar sarkanu zīmuli pasvītrots man nepazīstams uzvārds: Andrē Bertons. Viņš tika pieminēts divās dažādās vietās. Pirmajā no tām uzzināju, ka Bertons izpildījis rezerves pilota pienākumus uz Šenehena kosmosa kuģa. Nākamo reizi viņš bija pieminēts vairāk nekā simt lappuses tālāk.

Pirmajā laikā pēc nosēšanās ekspedīcija darbojusies ļoti piesardzīgi, bet, kad pēc sešpadsmit dienām izrādījās, ka plazmatiskais okeāns ne tikai neizrāda nekādas agresivitātes pazīmes, bet atkāpjas katra tā virsmai tuvināta priekšmeta priekšā, cik iespējams izvairoties no tieša kontakta ar aparātiem vai cilvēkiem, Senehens un viņa vietnieks Timoliss atcēla dažus piesardzības diktētus drošības noteikumus, jo tie stipri apgrūtināja un kavēja darbu realizāciju.

Ekspedīcijas sastāvu sadalīja nelielās grupās, pa divi vai trīs cilvēki katrā, kas nereti devās pat vairākus simtus jūdžu tālos lidojumos virs okeāna; izstarotājus, kas pirms tam tika izmantoti pētījumu teritorijas apsargāšanai, novietoja Bāzē. Pirmās četras dienas pēc šīm metodikas izmaiņām pagāja bez jebkādiem starpgadījumiem, ja neskaita laiku pa laikam notiekošos bojājumus skafandru skābekļa aparātos, kuru izplūdes vārstuļi reaģēja uz indīgās atmosfēras korodējošo iedarbību. Šai sakarā tos nācās mainīt gandrīz vai katru dienu.

Piektajā dienā, vai arī divdesmit pirmajā, skaitot no nosēšanās brīža, divi pētnieki, Karuči un Fehners (pirmais bija radiobiologs, bet otrs — fiziķis), mazā divvietīgā aeromobilī devās pētnieciskā lidojumā virs okeāna. Tas nebija lidaparāts, bet gan gliseris, kas pārvietojas uz saspiesta gaisa spilvena.

Kad pēc sešām stundām viņi nebija atgriezušies, Timoliss, kas Šenehena prombūtnes laikā pārzināja Bāzi, izziņoja trauksmi un visus brīvos cilvēkus iesaistīja pazudušo meklēšanā.

Nelaimīgi sagadoties apstākļiem, šajā dienā apmēram stundu pēc pētnieku izlidošanas pārtrūka radiosakari; tam par iemeslu bija liels sarkanās saules plankums, kas ar spēcīgu korpuskulāru izstarojumu iedarbojās uz atmosfēras augstākajiem slāņiem. Funkcionēja vienīgi ultraīsviļņu aparāti, kas ļāva uzturēt sakarus apmēram divdesmit jūdžu rādiusā. Kā par nelaimi, pirms saules rieta sabiezēja migla, un meklēšanu nācās pārtraukt.

Tikai tad, kad glābšanas grupas sākušas atgriezties Bāzē, viena no tām nepilnu 80 jūdžu attālumā no krasta uzgājusi aeromobili. Motors strādājis, un mašīna, kas bija pilnīgā kārtībā, lidojusi virs viļņiem. Caurspīdīgajā kabīnē atradies tikai viens pusnemaņā esošs cilvēks — Karuči.

Aeromobilis aiztransportēts līdz Bāzei, bet zinātniekam sniegta medicīniskā palīdzība; vēl tai pašā vakarā viņš atguvis samaņu. Par Fehnera likteni radiobiologs nekā nav varējis pastāstīt. Viņš atcerējies tikai to, ka brīdī, kad taisījušies jau atgriezties, viņam pietrūcis elpas. Skābekļa aparāta izejas ventilis iesprūdis, un pie katra elpas vilciena skafandrā iekļuvusi neliela indīgas gāzes deva.

Fehners, mēģinādams salabot biedra aparātu, bijis spiests atsprādzēt siksnas un piecelties. Tas bija pēdējais, ko atcerējās Karuči. Pēc speciālistu domām, tālākā notikumu gaita varēja būt, lūk, kāda: labojot Karuči aparātu, Fehners atrāvis vaļā kabīnes jumtu, droši vien tāpēc, ka zemais kupols neļāva brīvi kustēties. Tas bija pieļaujams, jo šādu mašīnu kabīnes nav hermētiskas un vienīgi aizsargā no tiešas atmosfēras un vēja iedarbības. Šo manipulāciju laikā varēja sabojāties Fehnera skābekļa aparāts, un viņš, apziņai apmiglojoties, caur kupola atvērumu izkļuvis uz mašīnas apvalka un iekritis okeānā.

Tāds ir stāsts par okeāna pirmo upuri. Ķermeņa meklēšana — skafandrā tas nevarēja nogrimt — nedeva nekādus rezultātus. Varbūt tas kaut kur peldēja, bet sīki pārmeklēt tūkstošiem kvadrātjūdžu lielo viļņojošo tuksnesi, kas gandrīz pastāvīgi tinās miglas vālos, ekspedīcija nespēja.

Līdz krēslai — atgriežos pie iepriekšējiem notikumiem — bija pārradušās visas glābšanas mašīnas, izņemot lielo kravas helikopteru, ar kuru izlidoja Bertons.

Viņš parādījās virs Bāzes apmēram stundu pēc tumsas iestāšanās, kad viņa prombūtne jau izraisīja nopietnas bažas. Bertons atradās nervu šoka stāvoklī; viņš izrāpās no lidaparāta pats saviem spēkiem — tikai tāpēc, lai mestos bēgt; kad viņu apturēja, viņš kliedza un raudāja; vīrietim, kas septiņpadsmit gadus bija pavadījis kosmiskos lidojumos — nereti ļoti grūtos apstākļos —, tas bija visai neparasti. Ārsti izteica varbūtību, ka arī viņš ir saindējies.

Pēc divām dienām Bertons, kas, pat šķietami atguvis līdzsvaru, ne uz mirkli negribēja atstāt ekspedīcijas galvenās raķetes iekšieni, nedz arī pienākt pie loga, no kura atklājās skats uz okeānu, paziņoja, ka vēlas nodot raportu par savu lidojumu. Viņš uzstājīgi atkārtoja, ka tam ir ārkārtīgi liela nozīme. Ekspedīcijas padome, apspriedusi ziņojumu, kvalificēja to kā indīgās atmosfēras izraisītu slimīgas fantāzijas produktu un kā tādu to pievienoja nevis ekspedīcijas, bet gan Bertona slimības vēsturei. Ar to viss izbeidzās.

Tik daudz stāstīja pielikums. Sapratu, ka lietas būtība, acīm redzot, ir pats Bertona ziņojums — tas, kas šo tāllidojumu pilotu noveda līdz nervu satricinājumam. Otrreiz ķēros pie grāmatu pārcilāšanas, bet «Mazo Apokrifu» man neizdevās atrast. Jutos ļoti noguris, tāpēc tālāko meklēšanu atliku uz rītdienu un izgāju no kabīnes.

Ejot gar alumīnija trepēm, pamanīju uz pakāpieniem no augšas krītošas gaismas plankumus. Tātad Sartoriuss joprojām strādāja, pat šobrīd! Nolēmu, ka man viņš jāredz.

Augšstāvā bija mazliet siltāks. Platā, zemā gaitenī dvesa viegls vējiņš. Papīra strēmeles draiski čabēja pie ventilācijas atverēm. Galvenās laboratorijas durvis veidoja bieza, grumbuļaina stikla plate, ietverta metāla rāmī. No iekšpuses stiklu aizsedza kaut kas tumšs: gaismu deva tikai šauri logi zem pašiem griestiem. Nospiedu rokturi. Kā jau biju paredzējis, durvis nepadevās. Iekšā valdīja klusums, laiku pa laikam sadzirdēju it kā vāju gāzes liesmiņas sīcienu. Pieklauvēju — nekādas atbildes.

— Sartoriuss! — es iesaucos. — Doktor Sartorius! Tas esmu es, jaunais, Kelvins! Man ar jums jātiekas, lūdzu atveriet!

Viegla čaboņa, it kā kāds būtu uzminis uz sagumzīta papīra, un atkal klusums.

— Tas esmu es, Kelvins! Jūs taču esat par mani dzirdējis! Atlidoju ar «Prometeju» pirms pāris stundām! — es kliedzu, tuvinādams lūpas vietai, kur durvju stendere saskārās ar metāla rāmja malu. — Doktor Sartorius! Te neviena nav, tikai es! Atveriet!

Klusums. Tad pakluss troksnis. Dažas reizes kaut kas nožvadzēja — tik griezīgi, it kā kāds uz metāla paplātes būtu uzmetis metāliskus instrumentus. Un pēkšņi apstulbu. Atskanēja sīki solīši, it kā bērna riksīši: mazu kājiņu bieža, steidzīga dipoņa. Varbūt… varbūt kāds to neiedomājami veikli atdarināja, ar pirkstgaliem bungodams pa tukšu, labi rezonējošu kārbu.

— Doktor Sartorius! — es kliedzu. — Atvērsiet vai neatvērsiet?!

Nekādas atbildes, tikai atkal bērna riksīši un daži ātri un plati, tik tikko sadzirdami soli, it kā šis cilvēks pārvietotos uz pirkstgaliem. Bet, ja viņš soļoja, tad taču nevarēja tai pašā laikā imitēt bērna solīšus! «Galu galā kāda man daļa!» es nodomāju un, nespēdams vairs valdīt augošo niknumu, ierēcos:

— Doktor Sartorius!!! Ne tāpēc esmu lidojis sešpadsmit mēnešus, lai piedalītos jūsu komēdijās! Skaitu līdz desmit. Pēc tam uzlauzīšu durvis!!!

Šaubījos, vai man tas izdosies.

Gāzes pistoles strūkla nav pārāk spēcīga, bet es biju apņēmies tā vai citādi izpildīt savus draudus, kaut arī vajadzētu doties uz noliktavu, kur sprāgstviela noteikti bija pietiekamā daudzumā. Sacīju sev, ka nedrīkst atkāpties, jo vairs nespēju spēlēt ar šīm ārprāta iezīmētajām kārtīm, ko man rokās bija iegrūdusi situācija.

Pēc atbalss likās, ka dzirdu cīņas troksni, vai arī kāds pārvietoja kaut ko smagu, aizslietnis laboratorijas iekšpusē varbūt par kādu pusmetru pavirzījās sānis, uz matētā, it kā ar sarmu pārklātā durvju stikla parādījās stalta ēna, un nedaudz aizsmacis diskants norunāja:

— Es atvēršu, bet jums jāapsola, ka nenāksiet iekšā.

— Kāpēc tad jūs vērsiet vaļā?!

— Es pats iznākšu laukā.

— Labi. Apsolu.

Viegli noklikšķēja atslēga, tad tumšs siluets, aizsedzis pusi no durvīm, rūpīgi aizvilka atpakaļ aizslietni (iekšā notika kaut kas nesaprotams — dzirdēju it kā bīdīta koka galdiņa brīkšķēšanu), un durvis beidzot pavērās tieši tik daudz, lai Sartoriuss varētu izspraukties gaitenī.

Viņš stāvēja manā priekšā, ar savu augumu aizsegdams durvis. Viņš bija neparasti liels un kalsns, šķita, ka viņa ķermenis zem krēmkrāsas triko sastāv vienīgi no kauliem. Ap kaklu bija aptīts melns lakats; pār plecu nokarājās divkārt salocīts, reaktīvu apsvilināts laboratorijas aizsargpriekšauts. Neparasti šauro galvu Sartoriuss turēja kaut kā sāniski. Gandrīz pusi no viņa sejas aizsedza melnas, izliektas brilles, tā ka acis nevarēju saskatīt. Viņam bija garš apakšžoklis, iezilas lūpas un prāvas, arī zilganas, kā apsaldētas ausis. Sartoriuss bija neskuvies. No elkoņiem, auklās iestiprināti nokarājās sarkani pretradiācijas cimdi. Tā mēs brītiņu stāvējām, skatīdamies viens uz otru ar neslēptu nepatiku. Viņa matu atliekas (izskatījās, ka viņš pats tos būtu īsi apcirpis) bija svina pelēkā krāsā, bārdas rugāji uz sejas — pavisam sirmi. Seja iedegusi, tāpat kā Snautam, bet apmēram pieres vidū, veidojot horizontālu līniju, brūnums beidzās. Acīm redzot, saulē viņš pastāvīgi nēsāja kaut kādu micīti.

— Es klausos, — Sartoriuss beidzot teica.

Man likās, ka viņš ne tik daudz gaida manu sakāmo, cik, ar pleciem balstīdams stikla durvis, saspringti ieklausās, kas notiek iekšā. Krietnu brīdi nezināju, ko sacīt, lai neizgrūstu muļķību.

— Mans uzvārds ir Kelvins… Droši vien esat dzirdējis par mani, — es iesāku. — Esmu, tas ir… biju Gibariāna līdzstrādnieks…

Viņa liesajā, stateniskajā sejā — tā laikam izskatījās Dons Kihots — nebija nekādas izteiksmes. Pret mani pavērstais aceņu melnais, izliektais stikls stipri apgrūtināja man sarunu,

— Uzzināju, ka Gibariāns… nav starp dzīvajiem, — jutu, ka man sažņaudzās balss.

— Jā. Klausos?…

Tas skanēja nepacietīgi.

— Viņš izdarīja pašnāvību?… Kas atrada ķermeni — jūs vai Snauts?

— Kāpēc jūs to jautājat man? Vai doktors Snauts jums nestāstīja?…

— Es gribēju dzirdēt, kas jums šai lietā sakāms…

— Jūs esat psihologs, doktor Kelvin?

— Jā. Un tad?

— Zinātnieks?

— Jā taču! Bet kāds tam sakars…

— Man likās, ka esat kriminālierēdnis vai policists. Pašlaik pulkstenis ir divi četrdesmit, taču jūs pat nemēģināt iekļautiesStacijas darba ritmā, kas galu galā būtu saprotams, bet brutāli laužaties laboratorijā un izprašņājat mani gandrīz vai tā, it kā es būtu aizdomīgs.

Ar pūlēm savaldījos, un tas lika manai pierei norasot.

— Jūs esat aizdomīgs, Sartorius! — sacīju aizžņaugtā balsī.

Man par katru cenu gribējās viņu sakaitināt, tādēļ nikni piemetināju:

— Un jūs pats to lieliski zināt!

— Ja jūs neņemsiet savus vārdus atpakaļ un neatvainosieties, radioziņojumā sūdzēšos par jums, Kelvin!

— Par ko man jāatvainojas? Par to, ka jūs nevis uzņemat mani un iepazīstināt ar šejienes apstākļiem, bet gan ieslēdzaties un aizbarikadējaties laboratorijā?! Vai jūs jau pilnīgi esat zaudējis prātu?! Kas jūs galu galā esat — zinātnieks vai nožēlojams gļēvulis?! Ko? Varbūt jūs man atbildēsiet?!

Vairs neatceros, ko kliedzu, bet viņa sejā nenotrīcēja ne vaibsts. Pa viņa bālo, poraino ādu ritēja lielas sviedru lāses. Pēkšņi sapratu: viņš manī nemaz neklausās! Abas rokas noslēpis aiz muguras, viņš no visa spēka ar tām turēja durvis, kas viegli notrīcēja, it kā kāds no iekšienes būtu tās pagrūdis.

— Paej iet… sānis… — Sartoriuss ievaidējās dīvainā, pīkstošā balsī. — Dieva dēļ… ejiet! Ejiet prom! Kāpiet lejā, es atnākšu, atnākšu, izdarīšu visu, ko vēlaties, tikai lūdzu, ejiet!!!

Viņa balsī bija tādas mokas, ka es pilnīgā apjukumā instinktīvi pacēlu roku, lai palīdzētu pieturēt durvis, jo tieši to viņš gribēja izdarīt, bet tad Sartoriuss šausmīgi iekliedzās, it kā es būtu atvēzējies ar nazi; sāku kāpties atpakaļ, bet Sartoriuss joprojām kliedza falsetā: «Ej! Ej!» — tad atkal: «Nāku jau! Nāku! Jau nāku!!! Nē! Nē!!!»

Viņš pavēra durvis un metās iekšā, man likās, ka viņa krūšu augstumā pazibēja kaut kas zeltains, it kā spīdīgs disks, no laboratorijas tagad atplūda dobjš troksnis, aizslietnis aizlidoja sānis, liela, gara ēna pašāvās uz stikla ekrāna, aizliktnis atgriezās savā vietā, un nekas vairs nebija redzams. Kas tur notika?! Nodipēja soļi, neprātīgs skrējiens noslēdzās ar griezīgu plīstoša stikla šķindoņu, un es izdzirdu līksmus bērna smieklus…

Man trīcēja kājas; palūkojos visapkārt. Iestājās klusums. Apsēdos uz zemas, no plastmasas veidotas palodzes. Sēdēju kādu ceturtdaļstundu, nezinu, vai ko gaidīdams, vai vienkārši nonācis līdz galējai robežai tā, ka man negribējās pat piecelties. Galva plīsa vai pušu. Kaut kur augšā atskanēja stiepta čīkstoņa, un apkārtne uzreiz kļuva gaišāka.

No savas vietas redzēju tikai daļu no apaļā koridora, kas apjoza laboratoriju. Šīs telpas atradās pašā Stacijas virsotnē, tieši zem augšējā apvalka bruņām, tāpēc ārsienas bija ieliektas un slīpas, ik pēc pāris metriem tajās bija logi, kas atgādināja šaujamlūkas; ārpusē pašlaik slīdēja uz augšu aizsargplāksnes, zilā diena dzisa. Caur biezajiem stikliem ielauzās žilbinošs spidums. Katra niķelēta plāksne, katrs durvju rokturis iemirdzējās kā maza saule. Laboratorijas durvis — šī lielā, grubuļainā stikla plate — iekvēlojās kā kurtuves ugunīs. Vēroju savas uz ceļgaliem saliktās rokas, kas spokainajā gaismā bija kļuvušas pelēkas. Labajā rokā turēju gāzes pistoli — nesapratu, kad un kā biju to izrāvis no futrāļa. Ieliku atpakaļ. Es jau zināju, ka man nelīdzēs pat kodolpistole, — ko es varētu ar to izdarīt? Izgāzt durvis? felauzties laboratorijā?

Es piecēlos. Ūdeņraža bumbas uzliesmojumam līdzīgs disks, grimstot okeānā, paguva izšaut manī horizontālu, gandrīz vai materializētu staru kūli; kad tas trāpīja man vaigā (jau kāpu pa trepēm lejā), jutu it kā nokaitēta zīmoga pieskārienu.

Nokāpis līdz pusei, pārdomāju un atgriezos augšstāvā. Apgāju laboratorijai apkārt. Kā jau minēju, koridors ieskāva to: nogājis kādus simt soļus, atrados pretējā pusē, pie tādām pašām stikla durvīm. Nemēģināju tās atdarīt, zināju, ka durvis ir slēgtas.

Meklēju lodziņu plastmasas sienā, kaut vai kaut kādu spraugu; slepus pavērot Sartoriusu — tā nebija zemē metama doma. Gribēju atbrīvoties no minējumiem un uzzināt patiesību, kaut arī nevarēju iedomāties, kā spēšu to saprast.

Man ienāca prātā, ka gaismu laboratorijas zālēm dod griestu logi, tātad tie ierīkoti Stacijas augšējā apvalkā, un, ja es izkļūtu ārpusē, varbūt tad varētu ielūkoties caur tiem iekšā. Tāpēc man vajadzēja nokāpt lejā pēc skafandra un skābekļa aparāta. Stāvēju pie kāpnēm, domādams, vai vērts tādēļ pūlēties. Bija pilnīgi iespējams, ka augšējo logu stikli ir matēti, bet kas man vairs atlika. Nokāpu vienu stāvu zemāk. Man nācās iet gar radiostaciju. Durvis bija līdz galam vaļā. Snauts sēdēja krēslā tāpat, kā biju viņu atstājis. Aizmidzis. Manu soļu troksnis lika viņam satrūkties un atvērt acis.

— Paklau, Kelvin! — viņš aizsmacis iesaucās.

Es klusēju.

— Nu, vai kaut ko uzzināji? — viņš jautāja.

— Jā, — es gausi atteicu. — Viņš nav viens.

Snauts sašķobīja lūpas.

— Ko tu saki! Tas jau ir kaut kas. Tātad viņam ir viesi, ko?

— Nesaprotu, kāpēc jūs negribat man izstāstīt, kas tas ir, — sacīju it kā starp citu. — Palikdams te, es taču agri vai vēlu visu uzzināšu. Kam vajadzīgi šie noslēpumi?

— Sapratīsi, kad tev pašam būs viesi, — Snauts teica.

Likās, ka viņš kaut ko gaida un ne sevišķi grib turpināt sarunu.

— Uz kurieni dodies? — viņš izmeta, kad es pagriezos.

Es neatbildēju.

Raķetodroma hallē atradās tai pašā stāvoklī, kādā es to atstāju. Uz paaugstinājuma līdz galam vaļā stāvēja mans apsvilušais konteiners. Piegāju pie skafandru statņiem, un man pēkšņi zuda vēlēšanās doties ceļojumā pa Stacijas jumtu. Pagriezos un pa stāvām trepītēm nokāpu lejā uz noliktavām.

Šaurais koridors bija pieblīvēts ar stikla baloniem un grēdās sakrautām kastēm. Gaismā zilgani lāsmoja sienu metāls. Vēl daži desmiti soju, un pie griestiem parādījās saldēšanas iekārtas balti apsarmojušās caurules. Tās man noderēja par ceļa rādītāju. Biezā plastikas slānī ietverta uzmava ievadīja caurules hermētiski slēgtā telpā. Kad atvēru smagās ar gumijas blīvēm apgādātās durvis, kas bija divu delnu biezumā, mani pārņēma stindzinošs aukstums. Es sāku drebēt. No apsnigušu spirālveida cauruļu mudžekļa nokarājās ledus lāstekas. Arī te stāvēja ar sniega kārtiņu pārklātas kārbas, kastes, plaukti pie sienām bija piekrauti ar bundžām un caurspīdīgā apvalkā iesaiņotām dzeltenīgu tauku pikām.

Telpas dziļumā mucveida velve kļuva zemāka. Tur, dzirkstīdams ledus adatās, karājās biezs aizkars. Es atbīdīju vienu malu. Uz režģota alumīnija paaugstinājuma, ar pelēku audumu apklāts, gulēja liels, garens priekšmets. Pacēlu audekla stūri un ieraudzīju Gibariāna saviebto seju. Melnie mati ar sirmo šķipsnu uz pieres bija gludi sasukāti. Lauzdams kakla līniju, augstu rēgojās gāmurs. Izžuvušās acis skatījās tieši griestos, vienu acs kaktiņu aizpildīja duļķaina ledus lāse. Mani tik ļoti stindzināja aukstums, ka gandrīz vai klabēja zobi. Ar vienu roku turēju līķautu, ar otru piedūros Gibariāna vaigam. Iespaids tāds,_it kā es būtu pieskāries sasalušai pagalei. Ada bija raupja no bārdas rugājiem, kas izdalījās kā melni punktiņi. Bezgalīgas, nicinošas pacietības izteiksme sastingusi lūpu izliekumā. Nolaižot pārsega malu, ievēroju, ka otrpus ķermenim no auduma krokām laukā raugās tādas kā melnas, iegarenas zīlītes, kā pupiņas, sākot ar mazākām un beidzot ar lielām. Es pēkšņi pamiru.

Tie bija kailu kāju pirksti, redzami no pēdas apakšpuses, olveida pirkstu spilventiņi atradās mazliet atstatu cits no cita; zem līķauta saburzītās malas plakaniski gulēja Nēģeriete.

Viņa gulēja uz mutes, kā iegrimusi dziļā miegā. Sprīdi pa sprīdim vilku nost rupjo audumu. Galva ar mazos, zilganos kušķīšos sapītiem matiem dusēja uz melna, masīva elkoņa locītavas. Spīdīgo ādu izspīlēja mugurkaula skriemeļi. Varenais ķermenis gulēja pilnīgi nekustīgs. Vēlreiz paskatījos uz viņas kailo kāju pēdām, un mani pārsteidza dīvaina detaļa: pēdas nebija ne plakanas, ne arī milzīgā ķermeņa smaguma nošķiebtas, āda no staigāšanas basām kājām nebija kļuvusi raupja, tā izskatījās tikpat plāna kā uz pleciem vai rokām.

Pārbaudīju šo iespaidu, pieskardamies viņai, un to izdarīt man bija krietni vien grūtāk nekā pieskarties Gibariāna ķermenim. Un tad notika neticamais: divdesmit grādu salā gulošais ķermenis izrādījās dzīvs — tas sakustējās. Nēģeriete pievilka kāju, gluži kā snaudošs suns, kad to paņem aiz ķepas.

«Viņa te nosals,» es nodomāju, bet viņas ķermenis bija rāms un ne visai auksts, pirkst galos vel jutu ta elastīgumu. Kapos atmuguriski atpakaļ, nolaidu aizkaru un atgriezos gaitenī. Man likās, ka te valda velnišķīgs karstums. Pa trepēm izkļuvu raķetodroma hallē. Apsēdos uz rullī saritināta gredzenveida izpletņa un satvēru ar rokām galvu. Jutos kā piekauts. Nezināju, kas ar mani notiek. Biju salauzts, domas kāpās atpakaļ un draudēja nobrukt kaut kādā bezdibenī — samaņas zaudēšana, iznīcība man likās kā neizsakāma, neaizsniedzama žēlastība.

Nebija nozīmes iet pie Snauta vai Sartoriusa, uzskatīju, ka neviens nespēj salikt vienā veselā to, ko biju līdz šim pārdzīvojis, ko redzēju, kam pats savām rokām pieskāros. Vienīgo glābiņu, bēgšanas iespēju, izskaidrojumu deva diagnoze — vājprāts. Jā: noteikti biju vājprātīgs, saslimu uzreiz pēc nosēšanās. Okeāns iedarbojās uz manām smadzenēm — redzēju halucināciju pēc halucinācijas, un, ja tas tā, tad nevajag veltīgi tērēt spēkus, risinot īstenībā neesošus noslēpumus, bet jāmeklē ārsta palīdzība, jāizsauc pa radio «Prometejs» vai kāds cits kosrnosa kuģis. Jānoraida SOS signāli.

Tad notika tas, ko nekādi nebiju gaidījis: doma par to, ka esmu vājprātīgs, mani nomierināja.

Pat pārāk labi sapratu Snauta vārdus — ja pieņem, ka tāds Snauts vispār eksistē un es ar viņu kaut kad esmu runājis; halucinācijas taču varēja sākties krietni vien agrāk — kas zina, varbūt joprojām vēl atrados uz «Prometejā» klāja, pēkšņas gara slimības piemeklēts, un viss, ko pieredzēju, bija manu uzbudināto smadzeņu ražojums. Bet, ja es biju slims, tad varēju izveseļoties, un tas man deva vismaz cerību uz glābšanos, dažas murgainu pārbaudījumu pilnās stundas uz Solāris bija sniegušas vienīgi izmisumu.

Tātad vispirms vajadzēja realizēt kaut kādu loģiski pārdomātu eksperimentu pašam ar sevi — experimentum ciucis[2 - Izšķirošais eksperiments (lat.).] —, kas man parādītu, vai tiešām esmu zaudējis prātu, krizdams par upuri pats savai murgainajai iztēlei, vai arī mani pārdzīvojumi, neraugoties uz to absurdumu un neticamību, ir reāli.

Tā es prātoju, vērodams metālisko kronšteinu, kas balstīja raketodroma nesošo konstrukciju. Tas bija no sienas izvirzīts, ar izliektām platēm apšūts, salātzaļš tērauda masts; dažās vietās, apmēram metra augstumā, krāsa bija aplupusi, droši vien to nobrāzušas garām braucošas raķešu vagonetes. Pieskāros tēraudam, pasildīju to mazliet ar delnu, pieklauvēju pie aizsargplates ievelmētās malas; vai murgi spēj sasniegt tādu realitātes pakāpi? Spēj — atbildēju pats sev; tā taču bija mana specialitāte, te es kaut ko sapratu.

Bet vai ir iespējams izgudrot tādu izšķirošu eksperimentu? Sākumā likās, ka ne, jo manas slimās smadzenes (ja tās tiešām ir slimas) producēs visas ilūzijas, kādas tik no tām pieprasīšu. Taču ne tikai slimojot, bet arī visparastākajā miegā gadās, ka sarunājamies ar īstenībā mums nepazīstamiem cilvēkiem un uzdodam šīm nosapņotajām personām jautājumus, un dzirdam viņu atbildes; turklāt, kaut arī šie tēli būtībā ir mūsu pašu psihes produkti, uz neilgu laiku atdalīti, pseidopatstāvīgi fragmenti, mēs tomēr nezinām, kādi vārdi tiks pateikti, — līdz pat brīdim, kad mēs (šajā miegā) tiekam uzrunāti. Bet patiesībā taču šos vārdus radījusi mūsu pašu saprāta vissavrupinātākā daļa, un tāpēc mums tie būtu jāzin jau tai brīdī, kad paši tos izdomājam, lai ieliktu fiktīvā tēla mutē. Tādējādi, lai ko es ieplānotu un īstenotu, allaž varēju sev pasacīt, ka rīkojos tieši tā, kā rīkojas pa sapņiem. Kā Snauts, tā Sartoriuss varēja reāli nemaz neeksistēt, tāpēc veltīgi bija uzdot viņiem jebkādus jautājumus.

Nodomāju, ka varētu iedzert kaut kādas stipri iedarbīgas zāles, piemēram, pejotīlu vai citu līdzekli, kas izsauc halucinācijas un krāsainas vīzijas. Sādu fenomenu rašanās pierādītu, ka ieņemtais preparāts tiešām eksistē un sastāda daļu no materiālās īstenības, kurā es atrodos. Bet arī tas — turpināju domu — nebūtu vajadzīgais izšķirošais eksperiments, jo es zināju, kādā veidā zāles (kuras taču man pašam bija jāizvēlas) iedarbosies, un tātad varēja gadīties, ka ne tikai šī līdzekļa pielietojums, bet arī radītais efekts būs vienādi dzimuši manā iztēlē.

Man jau likās, ka, reiz ieslēgtam ārprāta aplī, man neizdosies no tā izlauzties — nevar taču domāt citādi kā vien ar smadzenēm, nevar atrasties ārpus sevis paša, lai pārbaudītu ķermenī notiekošo procesu normalitāti, — kad prātā pēkšņi iešāvās tikpat vienkārša, cik veiksmīga doma.

Pielēcu kājās no saritināto izpletņu kaudzes un skriešus devos taisni uz radiostaciju. Tā bija tukša. Garāmejot uzmetu skatienu elektriskajam sienas pulkstenim. Bija gandrīz četri naktī, nosacītajā Stacijas naktī, jo ārpusē valdīja sarkana blāzma. Atri ieslēdzu tālās darbības radiosakaru aparatūru un, gaidīdams, kamēr iesils lampas, domās vēlreiz precizēju atsevišķus eksperimenta posmus.

Neatcerējos, kāds ir Solāris pavadoņa automātiskās stacijas izsaukšanas signāls, bet atradu to uz tabulas, kas karājās virs galvenās pults. Devu izsaukumu Morzes alfabētā, un pēc astoņām sekundēm saņēmu atbildi. Sateloīds, precīzāk, tā elektroniskās smadzenes atsaucās ar ritmiski atkārtotu signālu.

Tad pieprasīju, lai pavadonis — ar precizitāti līdz piektajai decimālzīmei — man paziņo, kādus galaktikas zvaigžņotā kupola meridiānus tas šķērso, divdesmit divu loka sekunžu attālumā riņķojot ap Solāris.

Pēc tam es apsēdos un gaidīju atbildi. Tā atnāca pēc desmit minūtēm. Norāvu papīra lenti ar nodrukāto rezultātu (uzmanījos, lai pat skatienu tam neuzmestu) un, noslēpis to atvilktnē, atnesu no bibliotēkas lielās debesu kartes, logaritmu tabulas, satelīta diennakts kustības almanahu un dažas rokasgrāmatas; tad sāku meklēt atbildi uz to pašu jautājumu. Gandrīz stunda pagāja, kamēr sastādīju vienādojumus; neatceros, kad pēdējo reizi biju tā noņēmies ar rēķināšanu, laikam studiju gados, kārtojot eksāmenu praktiskajā astronomijā.

Aprēķinus izdarīju ar Stacijas lielās skaitļošanas mašīnas palīdzību. Manu prātojumu secība bija šāda: no debesu kartēm dabūšu skaitļus, kas pilnībā nesakritīs ar Sateloīda paziņotajiem datiem. Nesakritīs, jo abu savstarpēji rotējošo sauļu un Solāris gravitācijas spēki, kā arī okeāna izsauktās šo spēku lokālās izmaiņas pakļauj Sateloīdu ļoti komplicētām perturbācijām. Kad manā rīcībā būs jau divas skaitļu rindas — Sateloīda paziņotā un teorētiski ar debesu karšu palīdzību aprēķinātā, izdarīšu savos aprēķinos labojumus, tad abiem rezultātiem jāsakrīt līdz ceturtajai decimālzīmei; nevienādība būs tikai piektajā zīmē — okeāna neaprēķināmās iedarbības dēļ.

Pat ja Sateloīda dotie skaitļi īstenībā neeksistē un ir dzimuši tikai manā slimajā iztēlē, tie nesaskanēs ar otru rindu — ar aprēķinātajiem datiem. Manas smadzenes var būt neveselas, bet nekādos apstākļos tās nav spējīgas veikt aprēķinus, ko izdara Stacijas lielā skaitļošanas mašīna, jo tas prasītu daudzus mēnešus laika. Tātad, ja cipari sakritīs, tad Stacijas lielā skaitļošanas mašīna tiešām pastāv un es to izmantoju īstenībā, nevis murgos.

Man drebēja rokas, kad ņēmu no atvilktnes telegrāfa papīra lenti un liku to blakus citai, platākai, kas nāca no skaitļošanas mašīnas. Abas ciparu rindas, kā jau paredzēju, sakrita līdz ceturtajai zīmei. Nevienādība bija tikai piektajā.

Noglabāju visus papīrus galdā. Tātad skaitļošanas mašīna pastāvēja neatkarīgi no manis; no tā izrietēja Stacijas un visa pārējā eksistēšanas realitāte.

Gribēju jau atvilktni aiztaisīt, kad pamanīju tanī veselu kaudzīti lapiņu, kas bija noklātās ar nepacietīgiem aprēķiniem. Izņēmu lapiņas, un no pirmā skatiena kļuva skaidrs — kāds jau bija realizējis tādu pašu eksperimentu; vienīgā starpība, ka ar zvaigžņoto sfēru saistīto datu vietā viņš pieprasīja no Sateloīda Solāris koordinātu mērījumus četrdesmit loka sekunžu attālumā.

Es nebiju vājprātīgs. Pēdējais cerību stariņš nodzisa. Izslēdzu raidītāju, izdzēru no termosa buljona paliekas un devos gulēt.


HAREJA


Aprēķinus veicu, pilns apslēpta niknuma, un tikai tas mani turēja uz kājām. Nogurums bija mani tā notrulinājis, ka pat nejaudāju uzklāt kabīnē gultu, aizmirsis, ka vispirms jāatbrīvo augšējie aizspiedņi, vilku aiz turekļa, līdz visa gulta uzgāzās man virsū; kad beidzot biju to nolaidis, apģērbu un apakšveļu nometu uz grīdas un pusnemaņā nokritu uz spilvena, pat lāgā nepiepūtis to. Aizmigu, gaismai degot, neatceros cikos.

Atvēris acis, nodomāju, ka esmu gulējis tikai dažas minūtes. Istabu pildīja drūma, sarkana gaisma. Man bija vēsi un labi. Gulēju kails, ne ar ko neapsedzies. Iepretī gultai, pie pusatsegta loga, sarkanās saules staros kāds sēdēja uz krēsla. Tā bija Hareja, vieglā, baltā tērpā, basām, sakrustotām kājām; tumšie mati atsukāti atpakaļ, plānā drāna uz krūtīm izspīlē jusies, līdz elkoņiem iedegušās rokas nolaistas; caur savām melnajām skropstām viņa bez apstājas skatījās uz mani. Vēroju viņu ilgi, pavisam mierīgi. Mana pirmā doma bija: «Cik labi, ka es guļu un zinu, ka visu redzu sapnī.» Un tomēr gribēju, lai viņa pazūd. Aizvēru acis un sāku to ļoti intensīvi vēlēties, taču, kad atdarīju plakstus, viņa sēdēja tāpat kā pirms tam. Lūpas viņa bija savilkusi pēc sava paraduma, it kā uz svilpošanu, bet acis nesmaidīja. Es atsaucu atmiņā visu, ko biju domājis par sapņiem iepriekšējā vakarā pirms gulētiešanas. Hareja izskatījās uz mata tāda pati, kā toreiz, kad pēdējo reizi viņu redzēju dzīvu, bet tad taču viņai bija deviņpadsmit gadu; tagad Harejai būtu divdesmit deviņi, bet nekas, dabiski, nebija mainījies — mirušie paliek jauni. Viņai bija tās pašas acis, kas par visu brīnījās, un viņa skatījās uz mani. «Metīšu ar kaut ko,» es nodomāju, bet, kaut arī tas bija tikai sapnis, pat pa miegam nespēju mest ar kaut kādu priekšmetu mirušajai.

— Nabadzīte, — es sacīju. — Atnāci paciemoties, ko?

Mazliet izbijos, jo balss ieskanējās tik skaidri, bet istaba un Hareja — viss man likās tik reāls, cik nu vispār tas ir iespējams.

Cik plastisks sapnis, turklāt krāsains, bez tam redzu uz grīdas daudz mantu, kuras vakar, gulēt iedams, pat nepamanīju. «Kad uzmodīšos,» nodomāju, «vajadzēs pārbaudīt, vai tās te tiešām atrodas, vai ir tikai sapņu tēli, tāpat kā Hareja…»

— Vai ilgi tu tā sēdēsi?… — es jautāju un atskārtu, ka runāju klusi. Gluži kā baidīdamies, lai kāds nenoklausās, — it kā varētu dzirdēt to, kas notiek pa sapņiem!

Saule pa šo laiku jau bija mazliet pakāpusies. «Arī tas ir labi,» nodomāju. «Likos gulēt sarkanā dienā, pēc tam bija jābūt zilai un tikai tad — otrai sarkanai dienai. Tā kā es nevarēju nogulēt piecpadsmit stundas no vietas, tas noteikti ir sapnis!»

Nomierinājies sāku Hareju vērīgi aplūkot. Gaisma plūda no mugurpuses; caur žalūzijas spraugu krītošais stars zeltīja samtainās pūciņas uz viņas kreisā vaiga, bet skropstas meta uz sejas garu ēnu. Viņa bija skaista. «Lūk,» es nodomāju, «cik pedantiski precīzs esmu pat ārpus realitātes: pamanu saules staru un arī to, ka viņai bedrīte ir tur, kur nevienai citai tās nav, zem izbrīnījušos lūpu kaktiņa; un tomēr es gribētu, lai tas viss beigtos. Jāķeras taču pie darba.»

Cenzdamies pārtraukt sapni, stingrāk aizspiedu plakstus, kad pēkšņi izdzirdu čaboņu. Uzreiz atvēru acis. Viņa sēdēja man blakus uz gultas un uzmanīgi vēroja mani. Uzsmaidīju viņai, un arī viņa pasmaidīja un noliecās pār mani; pirmais skūpsts bija gaisīgs, it kā mēs būtu bērni. Skūpstīju viņu ilgi. «Vai var tā izmantot sapni?» es domāju. Bet tā nebūt nav neuzticība viņas piemiņai, jo es taču viņu redzu sapnī, viņu pašu. Nekad nekas tamlīdzīgs man nebija gadījies…

Mēs joprojām klusējām. Gulēju augšpēdus; viņai paceļot seju, varēju redzēt saules caurstrāvotās mazās nāsis, kas allaž bija viņas jūtu barometrs; ar pirkstu galiem pieskāros viņas ausīm, kuru ļipiņas sārtojās no skūpstiem. Nezinu, kas mani padarīja tik nemierīgu; joprojām sacīju sev, ka tas ir sapnis, taču sirds man sažņaudzās.

Es saspringu, taisīdamies izlēkt ārā no gultas; biju sagatavojies, ka tas neizdosies, miegā ļoti bieži nevaldām pār savu ķermeni, tas ir kā paralizēts vai arī promesošs, drīzāk rēķinājos ar to, ka šis nodoms man palīdzēs uzmosties. Tomēr neatmodos — tikai sēdēju uz gultas, nolaidis kājas uz grīdas. «Neko darīt, jāizsapņo līdz galam,» nodomāju, bet labais garastāvoklis izgaisa bez pēdām. Pārņēma bailes.

— Ko tu gribi? — balss bija aizsmakusi, un man nācās atkāsēties.

Automātiski, ar basām kājām sāku meklēt rītākurpes un, iekams atcerējos, ka te nav nekādu kurpju, tā sasitu pirkstu, ka iekliedzos. «Nu vienreiz būs cauri!» es apmierināti nodomāju.

Bet arvien vēl nekas nenotika. Kad es apsēdos, Hareja mazliet atvirzījās. Ar pleciem viņa atspiedās pret gultas atzveltni. Viņas kleita zem paša kreisās krūts galiņa tikko manāmi drebēja — pukstošas sirds taktī. Viņa vēroja mani ar mierīga interesi. Nodomāju, ka vislabāk būtu paiet zem dušas, tomēr apķēros, ka duša, kas rādās pa sapņiem, taču nespēj uzmodināt.

— Kā tu te gadījies? — es jautāju.

Viņa paņēma manu roku un ar savu ierasto žestu pasvieda to gaisā, no apakšas pasita manus pirkstus uz augšu un atkal saķēra.

— Nezinu, — viņa atbildēja. — Vai tas ir slikti?

Arī balss bija tā pati, zemā, un skanēja izklaidīgi. Viņa vienmēr runāja tā, it kā ne sevišķi domātu par izteiktiem vārdiem, it kā jau būtu nodarbināta ar kaut ko citu, tāpēc reizēm atstāja neapdomības, reizēm bezkaunības iespaidu; viņa visu vēroja ar apslāpētu izbrīnu, kas atklājās vienīgi acīs.

— Vai tevi… kāds redzēja?

— Nezinu. Es vienkārši atnācu. Vai tas ir svarīgi, Kris?

Hareja aizvien vēl spēlējās ar manu roku, bet viņas seja rotaļā vairs nepiedalījās. Viņa sadrūma.

— Harej?…

— Jā, mīļais?

— Kā tu uzzināji, kur es atrodos?

Tas viņu samulsināja. Smaidot — viņai bija tik tumšas lūpas, ka ķiršu sula neatstāja uz tām nekādas pēdas, — parādījās viņas zobu galiņi.

— Man nav ne mazākās sajēgas. Jocīgi, vai ne? Kad es ienācu, tu gulēji un nepamodies. Negribēju tevi modināt, jo tu esi dusmu pūķis un rūgumpods, — taktī ar šiem vārdiem viņa enerģiskāk pameta manu delnu uz augšu.

— Vai tu biji apakšā?

— Biju. Aizbēgu no turienes; tur ir auksti.

Viņa palaida vaļā manu roku. Atbalstījusies uz elkoņa, Hareja ar galvas kustību pārmeta matus uz vieniem sāniem un paskatījās uz mani ar to pussmaidu, kas tikai tad pārstāja mani kaitināt, kad viņu iemīlēju.

— Bet… Harej… taču, — es buldurēju.

Noliecos pār Harej u un atrotīju īso kleitiņas piedurkni. Tieši virs baku potējuma zīmītes sārtoja sīka dūriena rēta. Kaut arī biju to gaidījis (jo arvien vēl instinktīvi meklēju loģikas paliekas neiespējamajā), mani pārņēma pavisam nelāga sajūta. Ar pirkstu pieskāros šai niecīgajai vātij, kas man gadiem ilgi rādījās sapņos, liekot ar vaidu pamosties uz savandītās gultas — allaž vienā un tai pašā pozā, salīkušam, tā, kā gulēja Hareja, kad atradu viņu jau sastingušu; miegā centos izdarīt to pašu, ko viņa, it kā lūgdams piedošanu vai gribēdams būt kopā tais pēdējās minūtēs, kad viņa jau sajuta injekcijas iedarbību un nokļuva baiļu varā. Viņa taču baidījās pat no visparastākās skrambas, nemaz nerunājot par asinīm, neprata panest sāpes, bet, lūk, toreiz izšķīrās par šo drausmīgo soli, atstādama tikai piecus vārdus uz man adresētās zīmītes. Tā gulēja manos dokumentos, es allaž nēsāju sev līdzi apbružāto, liekuma vietās izdilušo papīra gabaliņu, man nebija drosmes no tā šķirties — tūkstošiem reižu atgriezos pie mirkļa, kad Hareja to rakstīja, pie tā, kas viņai tad bija jāizjūt. Mierināju sevi, ka viņa gribēja to izdarīt tikai joka pēc un pabiedēt mani, un vienīgi indes deva nejauši izrādījās pārāk liela; visi centās mani pārliecināt, ka tieši tā arī notika un tas varbūt bija depresijas, pēkšņas depresijas izsaukts acumirklīgs lēmums. Bet neviens nezināja to, ko viņai pateicu piecas dienas pirms tam, kā es, lai sāpinātu viņu vēl vairāk, sāku kravāt mantas, kā viņa tai brīdī neparasti mierīgi iejautājās: «Vai tu zini, ko tas nozīmē?…» Izlikos, ka nesaprotu, kaut gan sapratu lieliski, bet uzskatīju viņu par gļēvuli un pateicu viņai arī to… un tagad, lūk, atlaidusies šķērsām pāri gultai, viņa vērīgi skatījās manī, it kā nemaz nezinātu, ka es viņu biju iedzinis nāvē.

— Neko vairāk neproti pateikt? — viņa jautāja.

Istaba bija sarkana no saules. Harejas matos gruzdēja blāzma, viņa paskatījās uz savu plecu, kas tik ilgi bija saistījis manu interesi, un, kad mana delna noslīdēja, viņa piekļāva tai vēsu, gludu vaigu.

— Hareja, — es nosēcu, — tas nevar būt…

— Rimsties!

Viņas acis bija aizvērtas, redzēju, kā dreb plaksti, kā melnās skropstas pieskaras vaigiem.

— Kur mēs atrodamies, Harej?

— Pie mums.

— Kur tas ir?

Viena acs uz īsu mirkli atvērās, un skropstas noglāstīja manu delnu.

— Kris!

— Jā?

— Man ir labi.

Sēdēju nekustēdamies. Pacēlu galvu un spogulī virs mazgājamās ierīces ieraudzīju daļu gultas, Harej as izjukušos matus un savus kailos ceļgalus. Ar kāju piestūmu sev klāt vienu no tiem pusizkausētajiem instrumentiem, kas mētājās uz grīdas, un ar brīvo roku pacēlu. Gals rādījās ass. Pieliku to pie ādas virs tās vietas, kur sārtojās pusapaļa simetriska rēta, un ietriecu ķermenī. Sāpes bija svelošas. Skatījos uz plūstošajām asinīm, kas lielām lāsēm ritēja pa gurna iekšpusi un klusi pilēja uz grīdas.

Viss bija veltīgi. Aizvien skaidrākas kļuva briesmīgās domas, kas šaudījās man galvā, nu vairs neteicu sev: «Tas ir sapnis,» — sen jau tam neticēju, tagad domāju: «Man jāaizsargājas.»

Paskatījos uz viņas pleciem, kas zem baltās drānas pārgāja vidukļa izliekumā; viņas basās pēdas neskāra grīdu. Pastiepos uz viņas pusi, vieglītēm satvēru sārto papēdi un ar pirkstiem pārvilku pa pēdas apakšu.

Tā bija maiga, kā jaunpiedzimušajiem.

Es jau pilnīgi droši zināju, ka tā nav Hareja, un gandrīz biju pārliecināts, ka viņa pati to nezina.

Kailā pēda sakustējās manā delnā, Harejas tumšās lūpas piebrieda no neskanīgiem smiekliem.

— Izbeidz… — viņa nočukstēja.

Maigi palaidu vaļā pēdu un piecēlos. Joprojām vēl biju kails. Steidzīgi ģērbjoties, pamanīju, ka viņa paceļas uz gultas sēdus un pievērsa skatienu man.

— Kur tavas mantas? — es jautāju, bet tūlīt to nožēloju.

— Manas mantas?

— Vai tev ir tikai šī kleitiņa?

Tagad es sāku izlikties. Centos tīšām izturēties nevērīgi, ikdienišķi, it kā mēs būtu šķīrušies tikai vakar, nē, it kā mēs vispār nekad nebūtu šķīrušies. Viņa piecēlās un, izlīdzinādama krokas, ar man pazīstamu vieglu, bet spēcīgu rokas kustību pārvilka pār brunčiem. Mani vārdi Hareju ieintriģēja, kaut gan viņa nekā nesacīja. Pirmo reizi viņa pavērās apkārt ar lietišķu, meklējošu skatienu, tad, jūtami izbrīnījusies, pagriezās pret mani.

— Nezinu… — viņa bezpalīdzīgi teica un, piemetinājusi: — Varbūt skapī?… — atvēra durtiņas.

— Nē, tur ir tikai kombinezoni, — es atteicu.

Blakus mazgājamai ierīcei atradu elektrisko skūšanās aparātu un sāku dzīt bārdu, cenzdamies nenostāties ar muguru pret meiteni, lai viņa būtu kas būdama.

Viņa staigāja pa kabīni, ielūkojās visos kaktos, paskatījās pa logu, beidzot pienāca pie manis un sacīja:

— Kris, man ir tāds iespaids, it kā kaut kas būtu noticis.

Viņa apklusa. Es gaidīju ar izslēgtu aparātu rokā.

— It kā es būtu kaut ko aizmirsusi… daudz ko aizmirsusi. Zinu… atceros tikai tevi… un… un vairāk nekā.

Klausījos šajos vārdos, cenzdamies valdīt pār savu seju.

— Vai es biju… slima?

— Nu… var sacīt arī tā. Jā, kādu laiku mazliet slimoji.

— Ahā. Tas laikam tāpēc.

Viņas seja noskaidrojās. Neprotu izstāstīt, ko pārdzīvoju. Kad viņa klusēja, staigāja, sēdēja, smaidīja, pārliecība, ka manā priekšā ir Hareja, bija stiprāka par pretīgo nemieru, taču citreiz atkal, kā, piemēram, šai brīdī, man likās, ka šī Hareja ir vienkāršota, reducēta līdz dažām raksturīgām uzrunām, kustībām, žestiem. Viņa pienāca pavisam tuvu man klāt, atbalstījās ar sažņaugtām dūrēm manās krūtīs pie paša kakla un jautāja:

— Kā ir ar mums? Labi vai slikti?

— Labāk nemaz nevar būt! — es attraucu.

Viņa pasmaidīja.

— Kad tu tā saki, tad ir drīzāk slikti.

— Kas tev nāk prātā, Harej, mīļā, man tagad jāiziet, — es steidzīgi sacīju. — Tu mani pagaidīsi, labi? Bet varbūt… tu esi izsalkusi? — es piemetināju, jo pats jutu mostamies arvien lielāku ēstgribu.

— Izsalkusi? Nē.

Viņa pakratīja galvu tā, ka sakustējās mati.

— Man tevi jāgaida? Vai ilgi?

— Kādu stundu… — es iesāku, bet viņa mani pārtrauca:

— Iešu tev līdzi!

ŠI bija pavisam cita Hareja: īstā nekad neuzplijās. Nekad.

— Mazulīt, tas nav iespējams…

Viņa skatījās uz mani no apakšas, tad pēkšņi paņēma mani pie rokas. Noglāstīju viņu, pieskāros siltam, elastīgam plecam, un negribot mani pārņēma gandrīz vai maigums. Mans ķermenis pazina Hareju, alka, tiecās pēc viņas, neraugoties uz prātu, neraugoties uz argumentiem un bailēm.

Mēģinādams par katru cenu saglabāt mieru, atkārtoju:

— Tas nav iespējams, Harej: tev jāpaliek šeit.

— Nē.

Kā tas noskanēja!

— Kāpēc?

— N… nezinu.

Viņa pavērās apkārt un atkal pievērsa skatienu man.

— Nevaru… — viņa pateica pavisam klusi.

— Bet kāpēc?!

— Nezinu. Nevaru. Man liekas.. man liekas…

Viņa cītīgi meklēja sevī izskaidrojumu, un, kad atrada, jutās pārsteigta.

— Man liekas, ka man tevi nepārtraukti.. jāredz.

Lietišķā intonācija atņēma šiem vārdiem jūtu apzīmēšanas nozīmi; tas bija kaut kas pavisam cits. Šo vārdu ietekmē apkampiens, kurā viņu turēju, piepeši mainīja savu raksturu, kaut gan ārēji viss palika pa vecam; skatīdamies viņai acīs, ņemos lauzt atpakaļ viņas rokas, šī kustība, kas sākumā bija visai nedroša, kļuva noteiktāka — bija atrasts mērķis. Jau skatījos pēc kaut kā, ar ko varētu viņu sasiet.

Viņas atliektie elkoņi vieglītēm saskārās un tūlīt saspringa ar spēku, pret kuru mans tvēriens izrādījās veltīgs. Cīnījos varbūt sekundi. Pat atlēts, atgāzts atpakaļ kā Hareja, tikko skardams ar pēdām grīdu, nespētu atbrīvoties, bet viņa, ar absolūti vienaldzīgu sejas izteiksmi, vāji, nedroši smaidīdama, pārrāva manas skavas, atbrīvojās un nolaida rokas.

Viņas acis pētīja mani ar to pašu mierīgo ziņkāri kā sākumā, kad pamodos, it kā viņa nemaz neapzinātos manu pirmītējo, panikas lēkmes diktēto izmisīgo piepūli. Tagad viņa stāvēja mierīgi un, likās, gaidīja kaut ko — reizē vienaldzīga, koncentrēta un mazliet pārsteigta par visu.

Man nolaidās rokas. Atstāju viņu istabas vidū un piegāju pie plaukta blakus mazgājamam galdiņam. Jutu, ka krītu neiedomājamos slazdos, un meklēju izeju, apsvērdams arvien nežēlīgākus līdzekļus. Ja kāds man pajautātu, kas ar mani notiek un ko tas viss nozīmē, es nevarētu izdabūt pār lūpām ne vārda, kaut gan paguvu jau noskaidrot, ka tas, kas ar mums visiem notiek Stacijā, ir viens vienots veselums, tik pat neizprotams, cik briesmīgs; tomēr šai brīdī manu prātu nodarbināja kas cits. Centos izgudrot kādu triku, kādu gājienu, kas dotu iespēju aizbēgt. Nepa griezdamies jutu Harej as skatienu. Sienā virs plaukta bija iekārtota maza mājas aptieciņa. Pavirši apskatīju tās saturu. Atradu pudelīti ar miega zālēm un iemetu glāzē četras tabletes — maksimālo devu. Es pat ne sevišķi slēpu savas manipulācijas no Harej as. Grūti pateikt, kāpēc. Nedomāju par to. Ielēju karstu ūdeni, nogaidīju, kamēr tabletes izkūst, un piegāju pie Harej as, kas joprojām stāvēja istabas vidū.

— Tu dusmojies? — viņa klusi jautāja.

— Nē. Izdzer šo.

Nezinu, kāpēc nolēmu, ka viņa paklausīs. Un tiešām, viņa bez ierunām paņēma no manām rokām glāzi un vienā paņēmienā to iztukšoja. Noliku tukšo trauku uz galdiņa un apsēdos stūrī starp skapi un grāmatu plauktu. Hareja lēnām pienāca pie manis un iekārtojās uz grīdas blakus krēslam tā, kā viņa agrāk bieži darīja, — pievilka kājas un ar ierastu, man tik pazīstamu kustību atmeta atpakaļ matus. Kaut es vairs nepavisam neticēju, ka tā ir viņa, ik reizi, kad pazinu viņu šais mazajos ieradumos, kaklā sakāpa kamols. Tas bija nesaprotami un briesmīgi, bet visbriesmīgākais bija tas, ka man pašam vajadzēja izturēties ačgārni, izliekoties, ka uzskatu viņu par Hareju; bet viņa pati taču sevi uzskatīja par Hareju, un viņas uzvedībā nebija viltības. Nezinu, kā nonācu līdz tādai domai, bet par to es biju pārliecināts, ja vispār vēl spēju būt par kaut ko pārliecināts!

Es sēdēju, bet meitenes pleci balstījās pret maniem ceļgaliem, viņas mati glāstīja manu nekustīgo roku, tā sēdējām gandrīz nekustoties. Pāris reižu nemanāmi ielūkojos pulkstenī. Pagāja pusstunda, un miega zālēm jau vajadzēja iedarboties. Hareja kaut ko klusītēm nomurmināja.

— Ko tu saki? — es jautāju, bet viņa neatbildēja.

Uzskatīju to par augošas miegainības pazīmi, kaut gan, godīgi sakot, dvēseles dziļumos šaubījos, ka zāles iedarbosies. Kāpēc? Arī uz šo jautājumu neatradu atbildi, visdrīzāk tāpēc, ka mana viltība bija pārāk vienkārša.

Maz pamazām viņas galva noslīga uz maniem ceļgaliem, tumšie mati pilnīgi apsedza seju, viņa vienmērīgi elpoja kā cilvēks miegā. Pieliecos, lai aiznestu Hareju uz gultu. Piepeši viņa, neatverot acis, viegli parāva mani aiz matiem un skaļi iespurdzās.

Es sastingu, bet viņa pilnā kaklā jautri smējās. Piemiegusi acis, Hareja vēroja mani ar naivu un reizē viltīgu sejas izteiksmi. Sēdēju nedabiski stīvs, apstulbis un bezpalīdzīgs, bet Hareja iesprauslojās vēlreiz, pieglauda seju manai rokai un apklusa.

— Kādēļ tu smejies? — es jautāju kokainā balsī.

Tā pati mazliet nemierīgā domu izteiksme atplaiksnījās viņas sejā. Redzēju, ka Hareja grib būt godīga. Viņa uzsita ar pirkstu pa savu mazo degunu un beidzot ar nopūtu sacīja:

— Pati nezinu.

Šais vārdos skanēja neviltots pārsteigums.

— Es uzvedos idiotiski, vai ne? — viņa iesāka. — Tas man uzreiz kaut kā… bet tu arī neesi labāks: sēdi piepūties kā… kā Pelviss…

— Kā kas? — es pārjautāju, jo man izlikās, ka slikti dzirdu.

— Kā Pelviss, tu taču zini, tas resnais…

Nav nekādu šaubu, ka Hareja nevarēja pazīt Pelvisu, ne arī dzirdēt par to no manis — vienkārši tāpēc, ka no savas ekspedīcijas viņš atgriezās vairāk nekā trīs gadus pēc viņas nāves. Arī es līdz tam Pelvisu nepazinu un nezināju, ka viņam piemīt neciešams paradums, vadot Institūta sanāksmes, vilkt tās garumā līdz bezgalībai. Pareizāk, viņu sauca Pelle Viliss, no kā arī radās saīsinātā palama, ko tāpat nezināju pirms viņa atgriešanās.

Hareja atbalstīja elkoņus uz maniem ceļgaliem un skatījās man sejā. Satvēru viņas rokas un lēnām virzīju savus pirkstus uz augšu, pāri pleciem, kamēr tie gandrīz savienojās uz viņas kailā, pulsējošā kakla pamatnes. Galu galā tas varēja būt arī glāsts, un, spriežot pēc viņas skatiena, viņa to nemaz citādi neuztvēra. Īstenībā es gribēju pārliecināties par to, ka viņai ir parasts, silts, cilvēcisks ķermenis un ka tas slēpj sevī muskuļus, kaulus un locītavas. Skatoties viņas mierīgajās acīs, sajutu briesmīgu vēlēšanos strauji saspiest pirkstus.

Jau gandrīz to izdarīju, kad pēkšņi atcerējos Snauta asiņainās rokas un palaidu viņu vaļā.

— Kā tu skaties… — viņa mierīgi teica.

Man tā dauzījās sirds, ka nebiju spējīgs atbildēt. Uz mirkli pievēru plakstus.

Man pēkšņi radās rīcības plāns, pilnīgi skaidrs no sākuma līdz beigām, ar visām detaļām. Nezaudējot ne mirkli, piecēlos no krēsla.

— Man jāiet, Harej, — sacīju, — bet, jātu ļoti vēlies, tad vari nākt līdzi.

— Labi.

Viņa pielēca kājās.

— Kāpēc tev basas kājas? — es jautāju, pieiedams pie skapja un no daudzkrāsainajiem kombinezoniem izvēlēdamies divus, sev un viņai.

— Nezinu… būšu tupelītes kaut kur aizmirsusi… — viņa nedroši sacīja.

Es izlikos nedzirdam.

— Kleita jānovelk nost, lai šo te dabūtu mugurā, tev būs jāizģērbjas.

— Kombinezons?… Kāpēc? — viņa jautāja, uzreiz ķerdamās pie kleitas, bet te atklājās kaut kas dīvains: kleitu nevarēja novilkt, jo tai nebija nevienas aizdares. Sarkanās pogas vidū kalpoja kā izrotājums. Nebija ne sprādzes, ne rāvējslēdža, ne kā cita. Hareja samulsusi smaidīja. Izlikdamies, ka tā ir visparastākā lieta pasaulē, ar skalpeļveida no grīdas paceltu instrumentu pārgriezu drēbi tur, kur mugurpusē beidzās dekoltē. Tagad viņa varēja novilkt kleitu pār galvu. Kombinezons bija mazliet par lielu,

— Lidosim?… Un tu arī? — viņa taujāja, kad abi, jau saģērbušies, atstājām istabu. Pamāju tikai ar galvu. Šausmīgi baidījos, ka sastapsim Snautu, tomēr gaitenis uz lidlauku bija tukšs, bet radiostacijas durvis, kurām nācās iet garām, aizvērtas.

Stacijā joprojām valdīja nāves klusums. Hareja vēroja, kā es ar mazu elektrisku vagoneti izripināju no vidusnodalījuma raķeti. Pēc kārtas pārbaudīju mikroreaktora, tālvadāmās stūres iekārtas un sprauslu stāvokli, tad ar starta vagonetes palīdzību novietoju raķeti uz starta diska apaļās plaknes, kas atradās zem kupola centrālās piltuves, iepriekš aizvācis no turienes tukšo konteineru.

Tā bija neliela raķete sakaru uzturēšanai starp Staciju un Sateloīdu, ko izmantoja, pārvadājot kravu, un tikai izņēmuma gadījumos tā uzņēma cilvēkus, jo nebija atdarāma no iekšpuses. Tieši to man vajadzēja, tas kā sastāvdaļa ietilpa manā plānā. Protams, netaisījos raķeti izšaut, bet darīju visu tā, it kā gatavotos īstam startam: Hareja, kas bieži bija lidojusi ar mani kopā, kaut ko no tā saprata. Vēlreiz pārbaudīju raķetes klimatizācijas un skābekļa aparatūru, un, kad pēc galvenās ķēdes ieslēgšanas iedegās kontrolspuldzītes, izspraucos no šaurās iekšienes un teicu Harej ai, kas stāvēja pie trepītēm:

— Kāp iekšā.

— Un tu?

— Iekāpšu pēc tevis. Man jāaizver aiz mums lūka.

Biju pārliecināts, ka viņa priekšlaikus neatminēs manu viltību. Tikko Hareja pa kāpnītēm nokļuva raķetē, iebāzu kabīnē galvu un pajautāju, vai viņa ērti ierīkojusies, un, kad izdzirdu dobju, telpas šauruma sažņaugtu «jā», padevos atpakaļ un ar joni aizcirtu lūkas vāku. Vienā paņēmienā aizšāvu abus aizbīdņus un ar iepriekš sagatavotu atslēgu sāku piegriezt piecas bultskrūves raķetes apvalka gropēs.

Smailais cigārs saslējās vertikāli, it kā tiešām taisītos pēc mirkļa sākt lidojumu kosmosā. Zināju, ka ieslodzītajai nekas ļauns nenotiks — skābekļa raķetē bija pietiekami un pat nedaudz pārtikas, galu galā mans nolūks nemaz nebija turēt viņu tur bezgalīgi ilgi.

Alku par katru cenu iegūt vismaz pāris stundu brīvības, lai sastādītu turpmākās rīcības plānu un tiktos ar Snautu, tagad jau kā līdzīgs ar līdzīgu.

Piegriezdams priekšpēdējo skrūvi, sajutu, ka metāliskie atgāžņi ar atsaitēm, kas no trim pusēm balstīja raķeti, viegli dreb, bet nodomāju, ka es pats, sparīgi darbodamies ar lielo uzgriežņa atslēgu, esmu nejauši satricinājis tērauda ķermeni.

Bet, kad biju pāris soļus atkāpies, ieraudzīju kaut ko tādu, ko es negribētu skatīt vēlreiz.

Drausmīgu, no iekšpuses izdarītu sitienu tricināta, raķete līgot līgojās. Vai, kas tie bija par sitieniem! Ja slaidās, melnmatainās meitenes vietā raķetītē atrastos tērauda robots, pat tas nevarētu piespiest astoņtonnīgo masu raustīties tādās konvulsijās!

Lidlauka lampu atspulgi raķetes pulētajā virsmā zibsnīja un laistījās. Tiesa, nekādus sitienu trokšņus es nedzirdēju, raķetes iekšienē valdīja absolūts klusums, vienīgi plaši izplestās atsaites, kas turēja mazo raķeti, vibrēja kā stīgas, un to kontūras izplūda. Šo vibrāciju frekvence bija tāda, ka sāku šaubīties par apšuves izturību. Ar drebošām rokām pievilku pēdējo skrūvi, aizsviedu atslēgu un nolēcu no trepītēm. Lēnām kāpjoties atpakaļ, redzēju, kā amortizējošās atsperes, kas aprēķinātas tikai konstantam spiedienam, uzsāk deju savās ligzdās. Man izlikās, ka bruņu apvalks zaudē savu viengabalaino spīdumu. Kā neprātīgs metos pie tālvadības pults, ar abām rokām pagrūdu uz augšu reaktora un sakaru iedarbināšanas sviras; tad no skaļruņa, kas bija savienots ar raķetes iekšieni, izlauzās griezīga spiegšana, svelpoņa, kurai trūka jebkādas līdzības ar cilvēka balsi, un tomēr es tanī saklausīju atkārtotu, kaucošu «Kris! Kris! Kris!!!».

Dzirdēju to ne pārāk skaidri. No saplosītajiem pirkstiem man plūda asinis — tik haotiski un spēji biju tiecies iedarbināt raķeti. Zilganā atspulgā iespīdējās sienas, no starta laukuma zem sprauslām uzvirpuļoja putekļu mākoņi, kas pārvērtās indīgu dzirksteļu spietā, un visas skaņas nomāca augsta, gari stiepta rūkoņa. Raķete pacēlās uz trim liesmu mēlēm, kas tūlīt saplūda vienā uguns kolonnā, un, atstājot aiz sevis ellišķīgu virpuļviesuli, caur vaļējo izsviedēju izšāvās laukā. Diafragmas momentāni noslēdza atvērumu, automātiski ieslēgtie kompresori sāka ar svaigu gaisu skalot halli, kur mutuļoja kodīgi dūmi.

Neko no tā nemanīju. Atspiedies ar rokām pret pulti, krampjaini tvarstīju gaisu, kas bija pilns deguma un jonizācijas produktu smakas. Mana seja kaisa kā applaucēta, mati no termiskā viļņa iedarbības bija sasprogojušies un apsviluši. Kaut gan starta brīdī instinktīvi aizvēru acis, liesmu strūkla tās tomēr bija apžilbinājusi. Labu laiku redzēju tikai melnus, sarkanus un zeltainus riņķus. Pamazām tie izzuda. Tāpat kā dūmi, putekļi un tvaiki, ko iesūknēja stiepti svelpjošās ventilācijas caurules.

Pirmais, ko man izdevās saskatīt, bija zaļgani spīdošais radara ekrāns. Manevrēdams ar virziena reflektoru, sāku meklēt raķeti. Kad beidzot atradu, tā bija jau ārpus atmosfēras. Pirmoreiz dzīvē palaidu raķeti tik neprātīgā un aklā veidā, pat nepadomājis, kādu paātrinājumu tai piešķirt un — uz kurieni to raidīt. Nolēmu, ka vislabāk būs, ja ievirzīšu to riņķa orbītā ap Solāris, apmēram tūkstoš kilometru augstumā; pēc tam varēšu izslēgt dzinējus, jo nebiju drošs, ka, tiem ilgi darbojoties, neizceļas kāda katastrofa ar neaprēķināmām sekām. Tūkstoškilometru orbīta, kā pārliecinājos pēc tabulas, bija stacionāra. Arī tā, atklāti runājot, neko negarantēja, gluži vienkārši — tā bija vienīgā izeja, kādu redzēju.

Skaļruni, ko izslēdzu tūlīt pēc starta, man nebija drosmes ieslēgt. Biju gatavs izdarīt visu, lai tikai no jauna nedzirdētu šo drausmīgo balsi, kurā vairs nebija nekā cilvēciska. Visas šaubas — to varēju sev pateikt — bija likvidētas, un Harej as šķietamajai sejai cauri vīdēja cita, īstā, kuras priekšā prāta zaudēšanas alternatīva tiešām likās kā glābiņš.

Kad atstāju lidlauku, pulkstenis rādīja vienu.


«MAZAIS APOKRIFS»


Ada uz sejas un rokām man bija apdegusi. Atcerējos, ka, meklējot aptieciņā miega līdzekli Harejai (es tagad smietos par savu naivitāti, ja tikai varētu), pamanīju trauciņu ar smēri pret apdegumiem, un devos uz savu kabīni. Atdarīju durvis un sarkanajā norieta gaismā ieraudzīju, ka krēslā, pie kura pirmīt bija nometusies Hareja, kāds sēž. Bailes mani paralizēja, panikā rāvos atpakaļ, lai mestos bēgt; viss ilga sekundes daļu. Tas, kas sēdēja, pacēla galvu. Tas bija Snauts. Vienu kāju pārmetis pāri otrai, sēdēdams ar muguru pret mani (viņš joprojām nēsāja tās pašas reaktīvu apsvilinātās audekla bikses), viņš pētīja kaut kādus papīrus. Vesela lapiņu kaudzīte gulēja blakus uz galdiņa. Pagriezis galvu, Snauts nolika visu pie malas un kādu brīdi drūmi vēroja mani, skatīdamies pāri brillēm, kas bija noslīdējušas līdz pašam degungalam.

Neteikdams ne vārda, piegāju pie mazgājamās ierīces, izņēmu no aptieciņas pusšķidru dziedēkli un sāku ieziest visstiprāk apdegušās vietas uz pieres un vaigiem. Par laimi, seja nebija pārāk uztūkuši, bet acis, pateicoties tam, ka biju cieši aizspiedis plakstus, palika veselas. Dažas lielākās tulznas uz deniņiem un vaiga pārdūru ar sterilu injekciju adatu un izspiedu šķidrumu. Pēc tam uzliku sev uz sejas divus mitras marles gabalus. Visu laiku Snauts mani uzmanīgi vēroja. Es to ignorēju. Kad šī procedūra beidzot bija galā (bet seja man dega aizvien stiprāk), apsēdos uz cita krēsla. Vispirms man nācās no tā novākt Harej as kleitu. Tas bija pavisam parasts apģērba gabals, ja neskaita starpgadījumu ar kleitas aizdari, kuras patiesībā nemaz nebija.

Snauts, sakrampējis rokas uz smailā ceļgala, ar kritisku skatienu vērtēja manas izdarības.

— Vai nepapļāpāsim? — viņš ierunājās, kad es apsēdos.

Es klusēju, spiezdams pie vaiga marles gabalu, kas grasījās slīdēt nost.

— Mums bija viesi, ko?

— Jā, — vēsi atbildēju. Man nebija ne mazākās vēlēšanās pielāgoties viņa tonim.

— Un esam no tiem tikuši vaļā? Oho, pamatīgi esi ķēries pie lietas.

Viņš pieskārās savai pierei, no kuras arvien vēl lobījās āda. Uz viņa sejas bija arī sārti jaunas ādas plankumi. Vēroju tos apstulbumā. Kāpēc līdz šim nebiju padomājis dziļāk par Snauta un Sartoriusa tā saukto iedegumu! Visu laiku domāju, ka tas no saules, — bet uz Solāris taču neviens neiedeg…

— Bet iesāki tu droši vien pieticīgi? — Snauts sacīja, nepievērsdams uzmanību tam, ka man pēkšņi bija ataususi gaisma, par ko varēja spriest pēc manas sejas. — Visādas narkotiskas vielas, venenabrīvā cīņa, ko?

— Ko tu gribi? Mēs varam runāt kā līdzīgs ar līdzīgu. Ja tev gribas ākstīties, tad ej labāk prom.

— Dažreiz negribot nākas būt par ākstu, — viņš teica, tad paskatījās uz mani ar piemiegtām acīm. — Tev neizdosies mani pārliecināt, ka neizmantoji ne virvi, ne āmuru. Un tintnīcu, gadījumā, nemeti, kā Luters? Nē? Ē-ē, — viņš saviebās, — tad tu esi velna pulveris! Mazgājamā ierīce vesela, galvu satriekt pat nemēģināji, istabu nemaz nedemolēji, tikai tā, vienā rāvienā, iepakoji, izšāvi, un gatavs?!

Snauts uzmeta skatienu pulkstenim.

— Kādas divas, varbūt pat trīs stundas tagad ir mūsu rīcībā, — viņš nobeidza. Viņš skatījās uz mani, skatījās ar nepatīkamu smīnu, līdz atkal iesāka:

— Tātad tu uzskati, ka es esmu nelietis?

— Pēdējais nelietis, — es izteiksmīgi apstiprināju.

— Tā? Bet vai tu noticētu, ja es būtu izstāstījis? Būtu noticējis kaut vai vienam vienīgam vārdam?

Es klusēju.

— Gibariāns bija pirmais, ar kuru tas notika, — viņš turpināja, arvien vēl tāpat māksloti smīnēdams. — Viņš ieslēdzās savā kabīnē un sarunājās tikai caur durvīm. Un mēs, tu saproti, ko mēs nodomājām?

Es sapratu, taču nolēmu, ka labāk ir klusēt.

— Skaidrs. Domājām, ka viņš ir jucis. Šo to viņš mums izstāstīja caur durvīm, bet ne visu. Varbūt tu noproti, kāpēc viņš neteica, kas pie viņa atrodas? Tu taču jau zini: suum cuiquel. Bet viņš bija īsts zinātnieks. Viņš pieprasīja, lai mēs viņam atstājam izredzes.

— Kādas izredzes?

— Nu, man šķiet, viņš mēģināja to kaut kā klasificēt, kaut kā vienoties, atrisināt, strādāja naktīs. Zini, ko viņš darīja? Droši vien zini!

— Šie aprēķini, — es teicu. — Atvilktnē. Radiostacijā. Viņš?

— Jā. Bet tad es vēl neko nezināju.

— Cik ilgi tas turpinājās?

— Viesošanās? Kādu nedēļu. Sarunas caur durvīm. Vai, kas tur notika! Mēs domājām, ka viņš redz halucinācijas un viņam uzbudināti motoriskie centri. Devu viņam skopolamīnu.

— Kā tā… viņam?!

— Jā. Viņš ņēma, bet ne sev. Eksperimentēja. Tā tas notika.

— Un jūs?…

— Mēs? Trešajā dienā nolēmām iekļūt pie viņa, uzlauzt durvis, ja citādi nevarēs, savā cildenumā gribējām viņu ārstēt.

— A… tātad tāpēc! — man izspruka.

— Jā.

— Un tur… tai skapī…

— Jā, mans mīļais. Jā. Viņš nezināja, ka ari mūs pa tb laiku apmeklējuši viesi. Un mēs vairs nevarējām noņemties ar viņu. Bet viņš nezināja par to. Tagad jau… jau ir zināma… pieredze.

Viņš pateica to tik klusi, ka pēdējo vārdu drīzāk uzminēju, nekā izdzirdu.

— Pagaidi, nesaprotu, — es teicu. — Kā tad tā, jums taču vajadzēja dzirdēt. Pats teici, ka jūs noklausījāties. Jums vajadzēja dzirdēt divas balsis, un tātad…

— Nē. Tikai viņa balsi, un, ja arī tur bija nesaprotamas skaņas, tad, jādomā, tu saproti, ka visas piedēvējām viņam…

— Tikai viņa balsi?… Bet… kāpēc?

— Nezinu. Tiesa gan, man ir viena teorija par šo tematu. Bet uzskatu, ka nav vērts ar to steigties, it īpaši tāpēc, ka šī teorija visu tik un tā neizskaidro. Jā. Bet tev bija nepieciešams kaut ko redzēt jau vakar, citādi tu mūs abus uzskatītu par vājprātīgiem.

— Domāju, ka pats esmu vājprātīgs.

— Ak tā? Un nevienu netiki redzējis?

— Redzēju.

— Ko tu redzēji?!

Viņa grimasi vairs nevarēja nosaukt par smīnu. Ilgi vēroju viņu, iekams atbildēju:

— To… melno…

Viņš neko neteica, bet viss viņa salīkušais un uz priekšu noliektais ķermenis mazliet sašļuka.

— Tu tomēr varēji mani brīdināt, — es iesāku jau nedrošāk.

— Es taču tevi brīdināju.

— Kādā veida!

— Vienīgi iespējamā. Pacenties saprast, es nezināju, kas tas būs! To nezināja neviens, to nevar zināt…

— Klausies, Snaut, pāris jautājumu. Tu to… jau kādu laiku zini. Vai tā… tas… kas ar viņu notiks?

— Tevi interesē, vai viņa atgriezīsies?

— Jā.

— Atgriezīsies un neatgriezīsies.

— Ko tas nozīmē?

— Atgriezīsies tāda pati kā… pirmās vizītes sākumā. Viņa vienkārši neko nezinās vai, izsakoties precīzāk, uzvedīsies tā, it kā tu nekad nebūtu darījis to, ko izdarīji, lai tiktu no viņas vaļā. Ja situācija neliks, viņa nebūs agresīva.

— Kāda situācija?

— Tas ir atkarīgs no apstākļiem.

— Snaut!

— Ko tu vēlies?

— Mēs nevaram ļaut sev prieku spēlēt paslēpes!

— Tas nav prieks, — viņš sausi pārtrauca. — Kelvin, man paliek iespaids, ka tu joprojām vēl nesaproti… vai arī, paga!

Viņam sāka spīdēt acis.

— Vai tu vari pastāstīt, kas te bija?!

Noriju siekalas. Nolaidu galvu. Negribēju uz viņu skatīties. Labāk, lai tas būtu kāds cits, ne viņš. Bet nebija izejas. Marles gabals neturējās pie sejas un nokrita man uz rokas. Nodrebēju no glumā pieskāriena.

— Sieviete, ar kuru…

Es nepabeidzu.

— Viņa nokāva sevi. Izdarīja sev… injekciju…

Snauts gaidīja.

— Tātad pašnāvība?… — viņš jautāja, redzēdams, ka es klusēju.

— Jā.

— Tas ir viss?

Es klusēju.

— Tas nevar būt viss…

Žigli pacēlu galvu. Viņš neskatījās manī.

— Kā tu to zini?

Viņš neatbildēja.

— Labi, — es teicu. Nolaizīju lūpas. — Mēs sastrīdējāmies. Patiesību sakot, nē. Es biju tas, kurš pateica, zini, kā tas notiek dusmās. Savācu mantas un aizgāju… viņa lika man saprast, gan netieši, bet, ja esi dzīvojis ar kādu gadiem, tad tas arī nemaz nav vajadzīgs… Biju pārliecināts, ka tie ir tikai vārdi — ka viņa baidīsies to izdarīt, un to… arī viņai pasacīju. Otrā dienā atcerējos, ka atstāju atvilktnē… indi; viņa to zināja — biju atnesis no laboratorijas, jo man bija vajadzīgs, — toreiz paskaidroju viņai, kāda ir iedarbība. Izbijos un gribēju iet pakaļ, bet vēlāk nodomāju, ka tas izskatīsies tā, it kā es viņas vārdus būtu ņēmis nopietni un… atmetu ar roku; trešajā dienā tomēr aizgāju, jo man nekur nebija miera. Bet… kad atnācu, viņa jau «bija mirusi.

— Ak tu, svētā vientiesība!…

Tik tikko savaldījos. Bet, paskatījies uz Snautu, sapratu, ka viņš neņirgājas. Es viņu it kā no jauna iepazinu. Viņa seja bija pelēka, neizsakāms nogurums slēpās dziļajās grumbās uz vaigiem, tā izskatās smagi slims cilvēks.

— Kāpēc tu tā runā? — es nedroši jautāju.

— Tāpēc, ka šis notikums ir traģisks. Nē, nē, — viņš ātri piebilda, pamanījis, ka es sakustos, — tu joprojām vēl nesaproti. Protams, tu vari to ļoti smagi pārdzīvot, pat uzskatīt sevi par slepkavu, tomēr… tas nav ļaunākais.

— Ko tu neteiksi! — es indīgi sacīju.

— Priecājos, ka tu man netici. Tas, kas noticis, laikam ir briesmīgs, bet vēl briesmīgāks ir tas, kas… nav noticis. Nekad.

— Nesaprotu… — es nedroši teicu.

Tiešām neko nesapratu. Snauts pamāja ar galvu.

— Normāls cilvēks… — viņš teica. — Kas tas ir — normāls cilvēks? Tāds, kas nekad nav izdarījis nekā nekrietna? Jā, bet vai viņš nekad neko tamlīdzīgu nav domājis? Un varbūt viņš pats nemaz nav domājis, bet viņā kaut kas nodomāja, dzima pirms desmit vai trīsdesmit gadiem, varbūt viņam izdevās atvairīt to, un viņš visu aizmirsa, vairs nebaidījās, jo zināja, ka nekad to nerealizēs. Tā, un tagad iedomājies, ka uzreiz, gaišā dienas laikā, citu cilvēku vidū, tu sastopi TO — iemiesotu, piekaltu pie tevis, neiznīcināmu, ko tad? Kas tad būs?

Es klusēju.

— Stacija, — viņš klusi noteica. — Tad būs Solāris Stacijā.

— Bet… kas tas galu galā var būt? — es nenoteikti ieminējos. — Ne tu, ne Sartoriuss taču neesat slepkavas…

— Bet tu taču esi psihologs, Kelvin! — viņš nepacietīgi mani pārtrauca. — Kurš gan kādreiz nav redzējis tādu sapni? Murgus? Iedomājies… fetišistu, kurš ir iemīlējies, teiksim, netīrā veļas gabalā un kurš, riskējot ar savu ādu, lūdzot un draudot, iegūst šo sev dārgo, pretīgo lupatu, tas taču ir amizanti, ko? Fetišistu, kurš vienlaicīgi jūt riebumu pret iekāroto priekšmetu un neprātīgi to mīl, un ir gatavs atdot par to dzīvību, sasniegdams varbūt Romeo un Džuljetas jūtu augstumu… Tādas lietas notiek. Ir taču zināms, ka pastāv arī lietas… situācijas… ko neviens nav iedrošinājies īstenot ārpus savām iedomām… kaut kādā apstulbuma, depresijas, ārprāta mirklī, sauc to, kā gribi. Tad vārds kļūst par darbu. Tas ir viss.

— Tas… viss, — kokainā balsī bezjēdzīgi atkārtoju. Galva dūca. — Bet… bet Stacija? Kāds tam sakars ar Staciju?

— Tu izliecies, vai? — Snauts izgrūda. Viņš pētījoši skatījās manī. — Es taču visu laiku runāju par Solāris, tikai par Solāris, ne par ko citu. Nav mana vaina, ja tas tik krasi atšķiras no tā, ko tu gaidīji. Kaut gan tu esi piedzīvojis pietiekami daudz, lai vismaz noklausītos manī līdz galam.

Mēs dodamies kosmosā, sagatavojušies uz visu, tas ir, uz vientulību, cīņu, ciešanām un nāvi. Aiz kautrības nesakām to skaļi, bet dažbrīd domājam, ka esam lieliski. Tomēr, tomēr tas nav viss, un mūsu gatavība izrādās ārēja. Mēs nemaz negribam iegūt kosmosu, gribam tikai paplašināt Zemi līdz tā robežām. Dažas planētas ir tuksnešainas kā Sahāra, citas ledusaukstas kā pols vai tropiskas kā Brazīlijas džungļi. Mēs esam humāni un cēli, negribam paverdzināt citas rases, gribam vienīgi nodot tām mūsu vērtības un pretī saņemt viņu mantojumu. Mēs uzskatām sevi par svētā Kontakta bruņiniekiem. Tie ir otri meli. Nemeklējam neko, izņemot cilvēkus. Mums nav vajadzīgas citas pasaules. Vajadzīgi spoguļi. Nezinām, ko iesākt ar citām pasaulēm. Pietiek šīs vienas, un jau tā mūs nomāc. Gribam atrast savu idealizētu tēlu; tām jābūt planētām, kur civilizācija ir uz augstāka līmeņa nekā mūsējā, citur atkal ceram atrast mūsu primitīvās pagātnes atspulgu. Bet faktiski viņā pusē ir kaut kas, ko mēs nepieņemam, no kā aizsargājamies, mēs taču atvedām no Zemes ne tikai tikumības destilātu, ne tikai Cilvēka heroisko monumentu! Atlidojām šurp tādi, kādi esam īstenībā, un, kad otrā puse parāda mums šo īstenību — to īstenības daļu, kuru noklusējam, — nespējam ar to samierināties!

— Tātad — kas tas ir? — es jautāju, pacietīgi viņā noklausījies.

— Tas, ko gribējām: kontakts ar citu civilizāciju. Te tas ir, šis kontakts! It kā zem mikroskopa palielināta mūsu personiskā necilvēcīgā nekrietnība, mūsu ākstība un negods!!! — Snauta balss drebēja niknumā.

— Tātad tu uzskati, ka tas ir… okeāns?

Ka tas ir viņš? Bet kāpēc? Atstāsim šobrīd mierā mehānismu, bet, dieva dēļ, kāpēc?! Vai tu nopietni domā, ka viņš grib ar mums parotaļāties? Vai sodīt mūs?! Tā vienkārši ir primitīva demonoloģija! Planēta, ko sagrābis ļoti liels sātans, kas savas sātaniskā humora izjūtas apmierināšanai zinātniskās ekspedīcijas dalībniekiem mēģina iesmērēt mīļākās! Tu pats, liekas, netici šim galīgajam idiotismam?!

— Šis sātans nemaz nav tāds muļķis, — Snauts novilka caur zobiem.

Pārsteigts paskatījos uz viņu. Man ienāca prātā, ka viņa nervi varēja sabrukt pat tādā gadījumā, ja Stacijai nemaz nebūtu uzspiests ārprāta zīmogs. Reaktīvā psihoze?… — man vēl pazibēja doma, kad viņš iesāka gandrīz neskanīgi smieties.

— Uzstādi man diagnozi? Nesteidzies. Būtībā tu visu pārdzīvoji tik vieglā formā, ka turpinājumu nemaz nezini!

— Ahā. Sātans iežēlojās par mani, — es izmetu. Saruna sāka man apnikt.

— Ko tu, īsti sakot, gribi? Lai tev pasaku, kādus plānus kaļ pret mums šie n kvadriljoni metamorfās plazmas šūnu? Varbūt nekādus.

— Kā tas ir — nekādus? — es pārsteigts jautāju.

Snauts arvien vēl smīnēja.

— Tev jāzina, ka zinātne pētī tikai to, kā kaut kas tiek darīts, nevis to, kāpēc tas tiek darīts. Kā? Nu, tas sākās astoņas vai deviņas dienas pēc šī eksperimenta ar rentgenu. Varbūt okeāns uz šo apstarošanu atbildēja ar kādu citu starojumu, varbūt ar tā palīdzību izzondēja mūsu smadzenes un izdabūja no tām izolētus psihisku nogulsnējumu attēlus.

— Psihisku nogulsnējumu attēlus?

Tas mani ieinteresēja.

— Jā, sevī ieslēgtus, apdzisušus, it kā iemūrētus, no visa pārējā atrautus procesus, gluži kā iekonservētus atmiņas avotus. Okeāns tos uztvēra kā recepti, kā konstrukcijas plānu… tu taču zini, ka asimetriskie hromosomu kristāli ir ļoti līdzīgi šiem cerebrozīdu nukleīnsa vieno jumu kristāliem, kas nosaka atmiņas procesus. Mantota plazma taču ir «iegaumējoša» plazma. Tādējādi okeāns izdabūja no mums ziņas, fiksēja tās un pēc tam — tu zini, kas bija pēc tam. Bet kādēļ tas tika darīts? Ha! Katrā gadījumā ne tāpēc, lai mūs iznīcinātu. Okeāns to varētu izdarīt daudz vienkāršāk. Vispār — ar tādām tehnoloģiskām iespējām — tas galu galā varēja visu, piemēram, uzsūtīt mums dubultniekus.

— Ahā! — es iesaucos. — Lūk, kāpēc tu tā izbijies pirmajā vakarā, kad es atnācu!

— Jā. Bet varbūt, — Snauts piebilda, — okeāns jau ir to izdarījis. Kā tu zini, ka es tiešām esmu tas pats vecais labais Zurkulēns, kurš atlidoja šurp pirms diviem gadiem?…

Viņš sāka klusi smieties, it kā mans muļķīgais izskats sagādātu viņam dievs zina kādu baudu, tad pēkšņi aprāvās.

— Nē, nē, — Snauts nomurmināja. — Arī bez visa tā pietiek… Atšķirību varbūt ir vairāk, bet es zinu tikai vienu: mūs abus var nonāvēt.

— Bet viņus nē?

— Neiesaku mēģināt. Drausmīgs skats!

— Ne ar ko?

— Nezinu. Katrā ziņā neder ne inde, ne nazis, ne cilpa…

— Un atomliesmu metējs?

— Tu mēģinātu?

— Grūti pateikt. Ja zini, ka tie nav cilvēki…

— Bet ja savā ziņā ir? Subjektīvi viņi ir cilvēki. Viņi galīgi neko nezina par savu… izcelšanos. Laikam esi to ievērojis?

— Jā. Un… kā tas notiek?

— Viņi reģenerējas neiedomājamā tempā. Neiespējamā ātrumā, tavā klātbūtnē, saku tev, un atkal no jauna sāk izturēties kā… kā…

— Kā tad?

— Ka mūsu priekšstati par viņiem, šie attēli atmiņā, pēc.kuriem vadoties…

— Jā. Tas tiesa, — es apstiprināju. Nepievērsu uzmanību tam, ka ziede plūst pa apsviluša jiem vaigiem un pil man uz rokām.

— Vai Gibariāns zināja?… — piepeši iejautājos.

Snauts uzmanīgi paskatījās uz mani:

— Vai viņš zināja to, ko mēs?

— Jā.

— Tikpat kā noteikti.

— Kā tu to zini, viņš tev stāstīja?

— Nē. Bet es atradu pie viņa kādu grāmatu…

— «Mazo Apokrifu»?! — es iesaucos, pielēkdams kājās.

— Jā. Bet kā tu to vari zināt? — Snauts jautāja, pēkšņi satraukts, ar skatienu ieurbdamies man sejā.

Es noliedzoši pakratīju galvu.

— Mieru, — sacīju. — Tu taču redzi, ka esmu apdedzis un nemaz nereģenerējos. Kabīnē bija man adresēta vēstule.

— Ko tu saki?! Vēstule? Kas tanī bija?

— Diezgan maz. Faktiski zīmīte, nevis vēstule. Bibliogrāfiska rekomendācija iepazīties ar solāristikas pielikumu, ar šo «Apokrifu». Kas tas tāds?

— Veca lieta. Iespējams, ka kaut kāds sakars te ir. Ņem.

Viņš izvilka no kabatas plānu sējumu ādas vākos ar nodilušiem stūriem un pasniedza to man.

— Bet Sartoriuss?… — es izmetu, noglabādams grāmatu.

— Ko Sartoriuss? Tādā situācijā katrs izturas, kā… māk. Viņš cenšas būt normāls, viņam tas nozīmē — oficiāls.

— Nu, zini!

— Bet tā tas ir. Iekūlāmies, atceros, vienreiz ķibelē. Nekavēšos pie detaļām, pietiks, ja pateikšu, ka uz mums astoņiem palika piecsimt kilogramu skābekļa. Viens pēc otra atmetām ikdienas rūpes, beigās visi staigājām bārdaini, tikai viņš vienīgais skuvās, spodrināja zābakus, tas ir tāds cilvēks. Protams, kaut ko viņš tagad izdarīs, tā būs simulācija, komēdija vai noziegums.

— Noziegums?

— Labi, tas nebūs noziegums. Mums jāizgudro tam kāds jauns apzīmējums. Piemēram, «reaktīvā šķiršanās». Skan labāk?

— Tu esi ārkārtīgi asprātīgs.

— Labāk būtu, ja es raudātu? Iesaki kaut ko.

— Ak, liec mani mierā.

— Nē, es runāju nopietni: tagad tu zini apmēram tikpat daudz, cik es. Vai tev ir kāds plāns?

— Tu nu gan esi labais! Nezinu, ko iesākt, kad… atkal ieradīsies… — vai viņai jāierodas?

— Droši vien jā.

— Kā īsti viņi tiek iekšā? Stacija taču ir hermētiska? Varbūt Stacijas apvalks…

Snauts noraidoši pagrozīja galvu.

— Apvalks ir kārtībā. Nesaprotu, kā tas notiek, bet visbiežāk viesus mēs ieraugām pēc uzmošanās, mazliet taču galu galā ir jāguļ.

— Bet ieslodzīšana?

— Palīdz uz īsu brīdi. Atliek līdzekļi, pats zini, kādi.

Viņš piecēlās. Arī es piecēlos.

— Klausies, Snaut… Tu domā par Stacijas likvidāciju, tikai gribi, lai es to pasaku?

Viņš pakratīja galvu.

— Tas nav tik vienkārši. Skaidrs, ka mēs vienmēr varam aizbēgt, kaut vai uz Sateloīdu, un no turienes noraidīt SOS. Mūs, saprotams, kvalificēs kā jukušus — kaut kāda sanatorija uz Zemes, līdz pat brīdim, kamēr visu glīti un kārtīgi atsauksim, — atgadās taču kolektīva sajukšana prātā šādās izolētās bāzēs… Tas, iespējams, nemaz nebūtu visļaunākais. Dārzs, miers, baltas istabiņas, pastaigas sanitāru uzraudzībā…

Viņš runāja pavisam nopietni, sabāzis rokas kabatās, neredzošu skatienu pievērsis istabas kaktam. Sarkanā saule jau nogrima aiz apvāršņa, un krēpj ainās viļņu galotnes izkusa tintes melnajā tuksnesī. Debess kvēloja. Pāri šim divkrāsainajam, neizsakāmi drūmajam plašumam peldēja mākoņi ar violetām apmalēm.

— Tātad gribi mukt? Vai varbūt ne? Vēl ne?

Snauts pasmīnēja:

— Nesalaužamais iekarotāj… neesi vēl to pa īstam nobaudījis, citādi tu tā neuzstātos. Runa nav par to, ko gribi, bet par to, kas ir iespējams.

— Kas?

— Tieši to es nezinu.

— Tātad paliekam šeit? Tu domā, ka atradīsies līdzeklis…

Viņš paskatījās uz mani, novārdzis, ar grumbu izvagotu seju, no kuras lobījās nost āda.

— Kas zina. Varbūt tas atmaksāsies, — viņš beidzot teica. — Par viņu laikam neuzzināsim neko, bet varbūt par mums…

Snauts novērsās, paņēma savus papīrus un izgāja. Gribēju viņu aizturēt, bet pār pavērtajām lūpām nenāca ne skaņa. Nevarēju neko pasākt, atlika vienīgi gaidīt. Piegāju pie loga un skatījos uz asinsmelno okeānu, to tikpat kā neredzēdams. Man iešāvās prātā, ka varētu ieslēgties kādā no raķetēm lidlaukā, taču es nopietni par to nedomāju, tas bija pārāk muļķīgi; agri vai vēlu man taču vajadzētu iznākt ārā. Apsēdos pie loga un izņēmu grāmatu, ko man bija iedevis Snauts. Gaismas vēl pietika, lappuses sārtojās, visa istaba sarkani kvēloja.

Otons Ravincers, filozofijas maģistrs, šai grāmatā sakopojis materiālus, kuru vērtība bija neapstrīdama. Katrai zinātnei allaž iet līdzi pseidozinātne, tās dīvaina refrakcija zināma tipa intelektos; astronomijai ir sava karikatūra — astroloģija, ķīmijai savā laikā tāda bija alķīmija, un saprotams, ka solāristikas dzimšanu pavadīja īsts briesmonīgu domu vulkāna izvirdums; Ravincera grāmata saturēja tieši šāda tipa garīgo barību, kaut gan godīgi jāatzīst, ka ievadā grāmatas autors norobežojās no visa šī raibā jūkļa. Viņš vienkārši, un ne bez pamata, uzskatīja, ka šāds krājums var kļūt par vērtīgu laikmeta dokumentu — kā vēsturniekam, tā arī zinātnes psihologam.

Bertona ziņojums grāmatā ieņēma goda vietu. Tas sastāvēja no vairākām daļām. Pirmā daļa bija kuģa žurnāla kopija, ļoti lakoniska.

No pulksten četrpadsmitiem līdz sešpadsmitiem četrdesmit pēc ekspedīcijas nosacītā laika nekas nenotika, piezīmes bija lakoniskas un negatīvas.

«Augstums 1000 — vai 1200 — vai 800 mefru — nekas nav pamanīts okeāns tukšs.» Tas atkārtojās vairākas reizes.

— Pēc tam — 16.40: «Kāpj sārta migla. Redzamība 700 metru. Okeāns tukšs.»

17.00: «Migla sabiezē, klusums, redzamība 400 metri, skaidrojas. Nolaižos uz 200.»

17.20: «Esmu miglā. Augstums 200. Redzamība 20–40 metri. Bezvējš. Paceļos uz 400.»

17.45: «Augstums 500. Miglas blāķis līdz apvārsnim. Miglā — piltuvveida plaisas, caur kurām redzama okeāna virsma. Tur kaut kas notiek. Mēģinu iekļūt vienā no šīm piltuvēm.»

17.52: «Redzu kaut ko līdzīgu ūdensvirpulim — izšļāc dzeltenas putas. Miglas sienas ielenkumā. Augstums 100. Nolaižos uz 20.»

Ar to Bertona ieraksti kuģa žurnālā izbeidzās. Ziņojuma turpinājumu sastādīja izraksts no viņa slimības vēstures vai, pareizāk sakot, tas bija Bertona diktētās liecības teksts ar iestarpinātiem komisijas locekļu jautājumiem.

«Bertons: Kad nolaidos uz trīsdesmit metriem, grūti bija noturēt augstumu, jo šai apaļajā, no miglas brīvajā telpā plosījās brāzmaini vēji. Man nācās ķerties pie stūrēm, un tāpēc kādu laiku — varbūt 10 vai 15 minūtes — es nebāzu galvu ārā no kabīnes. Pret savu gribu es atkal iekļuvu miglā, mani tur iedzina spēcīgs vēja brāziens. Tā nebija parasta migla, bet kaut kas līdzīgs, liekas, koloidālai emulsijai, kas aizķepināja visus stiklus, Krietni nopūlējos ar tīrīšanu, jo emulsija bija ļoti lipīga. Pa to laiku, miglai izrādot pretestību manam propellerim, par kādiem trīsdesmit procentiem kritās motora apgriezienu skaits, un es saku zaudēt augstumu. Tā kā atrados ļoti zemu un baidījos, ka aizķeršos aiz viļņiem, devu pilnu gāzi. Mašīna palika uz vietas un augstāk necēlās. Man bija vēl četri reaktīvie paātrināšanas lādiņi. Es tos neizmantoju, uzskatīdams, ka situācija var pasliktināties un tad tie man noderēs. Pie pilniem apgriezieniem sākās ļoti spēcīga vibrācija; sapratu, ka propelleris ietinies šajā dīvainajā emulsijā; vilkmes mērierīču rādītāji joprojām stāvēja uz nulles, tur es nekā nespēju līdzēt. Kopš brīža, kad ieniru miglā, sauli neredzēju, tomēr tās virzienā bija manāma sarkana fosforescence. Turpināju riņķot, cerēdams, ka galu galā uzduršos kādai no miglas brīvai vietai, un apmēram pēc pusstundas man tiešām palaimējās. Ielidoju brīvā telpā, gandrīz pilnīgi apaļā, dažu simtu metru diametrā. To apņēma miglas siena, kas strauji mutuļoja, it kā to dzītu spēcīgas konvekcijas plūsmas. Tāpēc mēģināju turēties pēc iespējas «cauruma» vidū — tur gaiss bija vismierīgāks. Tad ievēroju izmaiņas okeāna virsmas izskatā. Viļņi gandrīz pavisam izzuda, bet šī šķidruma (tā, no kā sastāv okeāns) virsējā kārta kļuva dūmakaini caurspīdīga, pēc neilga laika tā pilnīgi noskaidrojās, un cauri vairākus metrus biezajai kārtai varēju ieskatīties dziļumā. Tur blīvējās tādas kā dzeltenas dūņas, kas tievām, stateniskām strūkliņām cēlās uz augšu, tikušas līdz virsmai, stiklaini spīdēja, sāka vārīties un putot un sabiezēja; izveidojās kaut kas līdzīgs ļoti biezam dedzināta cukura sīrupam. Šīs dūņas vai gļotas tinās blīvos kamolos, virs okeāna līmeņa izauga puķkāpostveida pauguri, kas lēnām formēja daždažādas figūras. Mani nesa uz miglas sienas pusi, tāpēc biju spiests pāris minūšu cīnīties pret šo spēku ar stūres un apgriezienu palīdzību, un, kad es atkal varēju palūkoties ārā, apakšā ieraudzīju kaut ko, kas atgādināja dārzu. Jā, dārzu. Redzēju pundurkociņus un dzīvžogu, un taciņas, — viss bija neīsts, viss sastāvēja no tās pašas substances, kas jau bija pilnīgi sacietējusi un līdzinājās iedzeltenam ģipsim. Tā tas izskatījās; virsma stipri spīdēja, nolaidos cik vien varēju zemu, lai to labi aplūkotu.

Jautājums: Vai šiem kokiem un citiem augiem, ko tu redzēji, bija lapas?

Bertona atbilde: Nē. Tās bija tikai vispārējas formas — it kā dārza modelis. Jā, jā! Modelis. Tā tas izskatījās. Modelis, taču laikam īstajā lielumā. Pēc brīža viss sāka plaisāt un lūzt kopā, no spraugām, kas bija pilnīgi melnas, viļņveidā virda laukā biezas gļotas un sacietēja, daļa aizplūda, bet daļa palika, un viss sāka vārīties vēl enerģiskāk, pārklājās ar putām, un, izņemot tās, neko citu vairs neredzēju. Vienlaicīgi no visām pusēm mani sāka ielenkt migla, tāpēc palielināju motora ātrumu un pacēlos 300 metru augstumā.

Jautājums: Vai esi pilnīgi pārliecināts, ka tas, ko redzēji, atgādināja dārzu — un neko citu?

Bertona atbilde: Jā. Tāpēc ka manu uzmanību tur saistīja dažādas detaļas; atceros, piemēram, ka vienā vietā stāvēja rindā it kā kvadrātveida kastītes. Vēlāk man ienāca prātā, ka tā varēja būt bišu drava.

Jautājums: Tas tev ienāca prātā vēlāk? Un nevis brīdī, kad to redzēji?

Bertona atbilde: Nē, jo tas viss bija kā no ģipša. Redzēju arī citus priekšmetus.

Jautājums: Kādus priekšmetus?

Bertona atbilde: Nevaru pateikt kādus, jo nepaspēju tos sīkāk aplūkot. Man palika iespaids, ka zem dažiem krūmiem gulēja kaut kādi darba rīki, tiem bija iegarena forma un roboti izciļņi, it kā nelielu dārza mašīnu atlējumi ģipsī. Taču par to neesmu pilnīgi pārliecināts. Par iepriekšējo — jā.

Jautājums: Vai tu nenodomāji, ka tā ir halucinācija?

Bertona atbilde: Nē. Uzskatīju, ka tā ir fatamorgāna. Par halucinācijām nedomāju, jo jutos pavisam labi, un arī tāpēc, ka nekad dzīvē nebiju neko tamlīdzīgu redzējis. Kad pacēlos uz trīssimt metriem, migla zem manis bija caurumu pilna, izskatījās gluži kā siers. Daži no šiem caurumiem bija tukši, un es redzēju tajos okeāna viļņošanos, bet citos kaut kas mutuļoja. Nolaidos vienā no tādām vietām un no četrdesmit metru augstuma ieraudzīju, ka zem okeāna virsmas — taču pavisam sekli — guļ siena, it kā ļoti lielas celtnes siena; tā skaidri iezīmējās cauri viļņiem, un uz tās bija regulāru, taisnstūrainu atvērumu rindas, it kā logi; un man pat likās, ka dažos logos kaut kas kustas. Par to gan neesmu gluži pārliecināts. Šī siena sāka lēnām celties augšup un iznirt no okeāna. No tās aumaļām plūda gļotas un kaut kāda recekļveida masa, tādi kā dzīsloti sabiezējumi. Piepeši siena sašķēlās divās daļās un grima dzelmē tik strauji, ka momentā pazuda. Vēlreiz pacēlu mašīnu augstāk un lidoju virs pašas miglas, gandrīz skarot to ar šasiju. Ieraudzīju vēl vienu piltuvveida tukšumu — tas bija vairākas reizes lielāks par iepriekšējo.

Jau no tālienes pamanīju kaut ko peldošu, gaišu, gandrīz baltu, un tāpēc man izlikās, ka tas ir Fehnera skafandrs, it sevišķi tāpēc, ka pēc formas atgādināja cilvēku. Ļoti spēji pagriezu mašīnu, baidījos, ka varu aizlidot garām šai vietai un to vairs neatrast; tad šī figūra vieglītēm iznira, un izskatījās, ka tā peld vai arī stāv viļņos līdz jostas vietai. Steidzīgi nolaidos tik zemu, ka sajutu šasijas saduršanos ar kaut ko mīkstu, droši vien ar viļņa muguru, jo šai vietā viļņi bija pamatīgi. Šis cilvēks, jā, cilvēks, bija bez skafandra. Neraugoties uz to, viņš kustējās.

Jautājums: Vai redzēji viņa seju?

Bertona atbilde: Jā.

Jautājums: Kas tas bija?

Bertona atbilde: Tas bija bērns.

Jautājums: Kāds bērns? Vai esi redzējis to kādreiz agrāk?

Bertona atbilde: Nē. Nekad. Vismaz neatceros. Beidzot, tikko biju pietuvojies — mūs šķīra kādi četrdesmit metri, varbūt nedaudz vairāk, — pamanīju, ka viņā ir kaut kas nelabs.

Jautājums: Kā to lai saprot?

Bertona atbilde: Tūlīt paskaidrošu. Sākumā neaptvēru, kas par lietu. Tikai pēc brīža sapratu: bērns bija pārāk liels. Milzīgs — tas vēl par maz teikts. Augums tam droši vien bija kādi četri metri. Labi atceros, ka brīdī, kad ar šasiju ietriecos vilnī, viņa seja atradās nedaudz augstāk par manējo, kaut gan es sēdēju kabīnē un tātad atrados metrus trīs virs okeāna līmeņa.

Jautājums: Bet, ja viņš bija tik liels, kāpēc tu nolēmi, ka tas ir bērns?

Bertona atbilde: Tāpēc, ka tas bija ļoti mazs bērns.

Jautājums: Vai tev neliekas, Berton, ka tava atbilde ir neloģiska?

Bertona atbilde: Nē. Nepavisam ne. Jo es redzēju viņa seju. Un arī ķermeņa proporcijas bija kā bērnam. Viņš izskatījās pēc… pēc pilnīga zīdaiņa. Nē, tas ir pārspīlējums. Viņam bija divi vai trīs gadi. Melni mati un debeszilas acis, milzīgas! Un viņš bija kails. Pilnīgi kails; kā jaunpiedzimušais. Un slapjš, pareizāk sakot, glums, āda laistīt laistījās.

Šis skats uz mani iedarbojās briesmīgi. Neticēju vairs nekādai fatamorgānai. Pārāk skaidri viņu redzēju. Viņš cēlās un grima reizē ar viļņa kustību, bet neatkarīgi no tā arī pats kustējās, tas bija pretīgi!

Jautājums: Kāpēc? Ko viņš tādu darīja?

Bertona atbilde: Viņš izskatījās, nu, kā kaut kādā muzejā, kā lelle, bet kā dzīva lelle. Vēra vaļā un taisīja ciet muti un izdarīja visādas kustības, riebīgas. Jā, jo tās nebija viņa kustības.

Jautājums: Kā tu to saproti?

Bertona atbilde: Es nepielietoju viņam tuvāk par pārdesmit metriem, divdesmit laikam būs visprecīzāk teikts. Bet es jau sacīju, cik liels bija bērns, un, pateicoties tam, es viņu redzēju ārkārtīgi skaidri. Acis viņam spīdēja, un vispār palika iespaids par dzīvu bērnu, vienīgi šīs kustības, it kā kāds mēģinātu… kā kāds viņu pārbaudītu…

Jautājums: Pacenties paskaidrot sīkāk, ko tas nozīmē.

Bertona atbilde: Nezinu, vai man izdosies. Man palika tāds iespaids. Tas bija intuitīvi. Es par to netiku domājis. Šīs kustības bija nedabiskas.

Jautājums: Vai tu gribi sacīt, ka bērns, pieņemsim, žestikulēja tā, kā cilvēks roku locītavu ierobežotā kustīguma dēļ darīt nespēj?

Bertona atbilde: Nē. Nemaz ne. Tikai… šīm kustībām nebija nekādas jēgas. Katra kustība vispār kaut ko nozīmē, kalpo kaut kam…

Jautājums: Tu tā uzskati? Zīdaiņa kustības var neko nenozīmēt.

Bertona atbilde: To es zinu. Bet zīdaiņa kustības ir haotiskas, nekoordinētas. Vispārinātas. Bet šīs bija… jā, tiešām! Sistemātiskas! Tās notika pēc kārtas, grupveidā, veselām sērijām. It kā kāds būtu gribējis izpētīt, ko šis bērns spēj izdarīt ar rokām, un ko ar vidukli un muti, ar seju bija visļaunāk, laikam tāpēc, ka seja visvairāk izsaka, bet šī bija kā… nē, neprotu to nosaukt. Tā bija dzīva, jā, bet nebija cilvēciska. Tas nozīmē — sejas panti pilnīgi pareizi un acis, un krasa, un viss pārējais, bet izteiksme, mīmika — ne.

Jautājums: Vai tās bija grimases? Vai tu zini, kā izskatās cilvēka seja epilepsijas lēkmes laikā?

Bertona atbilde: Jā. Esmu redzējis tādu lēkmi. Saprotu. Nē, tas bija kaut kas cits. Epilepsijas gadījumā ir spazmas un krampji, bet šīs kustības bija absolūti plūstošas un nepārtrauktas, veiklas, vai, tā sakot, melodiskas. Man nav cita apzīmējuma. Un atkal seja, ar seju bija tas pats. Nevar viena puse sejas būt jautra, bet otra skumja, viena tās daļa draudēt vai bīties, bet otra triumfēt vai izsacīt kaut ko tamlīdzīgu; bet ar šo bērnu notika tieši tā. Bez tam visas šīs kustības un mīmikas rotaļa notika nedzirdētā ātrumā. Es tur biju ļoti neilgi. Varbūt desmit sekundes, bet varbūt arī mazāk.

Jautājums: Un tu gribi sacīt, ka visu to paspēji ieraudzīt tik īsā laikā? Starp citu, kā tu zini, cik ilgi tas turpinājās, vai tu skatījies pulkstenī?

Bertona atbilde: Nē. Pulkstenī neskatījos, bet es lidoju jau sešpadsmit gadus. Manā profesijā jāprot noteikt laiku ar precizitāti līdz sekundei, es runāju par acumirkli, tas ir reflekss. Tas nepieciešams pie nosēšanās. Pilots, kas nepratīs jebkuros apstākļos orientēties, cik— piecas vai desmit sekundes — ir ildzis kaut kāds process, nav nekā vērts. Tas pats ir ar novērošanu. Cilvēks ar gadiem iemācās aptvert visu maksimāli īsā laika sprīdī.

Jautājums: Vai tas ir viss, ko redzēji?

Bertona atbilde: Nē. Bet pārējo tik skaidri neatceros. Iespējams, ka deva izrādījās pārāk spēcīga. Manas smadzenes bija kā aizkorķētas. Migla sāka biezēt, un man nācās celties augstāk. Bija jāceļas, bet neatceros, kad un kā es to izdarīju. Pirmo reizi dzīvē gandrīz avarēju. Rokas man tā drebēja, ka nespēju kārtīgi noturēt stūri. Liekas, es kaut ko kliedzu un mēģināju izsaukt Bāzi, kaut gan zināju, ka sakaru nav.

Jautājums: Vai mēģināji pēc tam atgriezties?

Bertona atbilde: Nē. Jo vēlāk, kad biju uzņēmis augstumu, nodomāju, ka varbūt kādā no šiem caurumiem atrodas Fehners. Zinu, tas skan bezjēdzīgi. Un tomēr tā domāju. «Ja jau notiek tādas lietas,» nodomāju, «tad varbūt arī Fehneru man izdosies atrast.» Tādēļ nolēmu pārmeklēt tik miglas caurumu, cik vien varēs. Bet trešajā mēģinājumā, kad pacēlos augšup, es sapratu, ka pēc tā, ko redzēju, man nekas neiznāks. Nevarēju. Man jāatzīstas, galu galā tas ir zināms. Man kļuva nelabi, un es izvēmos kabīnē. Līdz tam es nezināju, ko tas nozīmē. Mani nekad nebija mocījis nelabums.

Jautājums: Tā bija saindēšanās pazīme, Berton.

Bertona atbilde: Iespējams. Nezinu. Bet to, ko ieraudzīju trešajā reizē, neesmu izdomājis, to nevar izskaidrot ar saindēšanos.

Jautājums: Kv tu vari to zināt?

Bertona atbilde: Tā nebija halucinācija.

Halucinācija lāču ir tas, ko rada manas personīgās smadzenes, vai ne?

Jautājums: Jā.

Bertona atbilde: Nu lūk. Bet neko tādu tās nevarēja radīt. Nekad tam neticēšu. Neesmu uz to spējīgs.

Jautājums: Izsakies precīzāk, kas tas bija, — norunāts?

Bertona atbilde: Vispirms man jāuzzina, kā tiks novērtēts tas, ko izstāstīju līdz šim.

Jautājums: Kāda tam nozīme?

Bertona atbilde: Man personiski — principiāla. Pateicu, ka redzēju kaut ko tādu, ko neaizmirsīšu vairs nekad. Ja komisija atzīs, ka tam, ko pastāstīju, var ticēt kaut vai par vienu procentu, tik daudz, lai sāktu attiecīgi pētīt šo okeānu, domāju, šinī virzienā, tad izstāstīšu visu. Bet, ja komisija to novērtēs kā kaut kādu murgojumu, nestāstīšu nekā.

Jautājums: Kāpēc?

Bertona atbilde: Tāpēc, ka manu halucināciju saturs, kaut arī tas brēktu uz debesīm pēc atriebības, ir mana personiska darīšana. Toties manu Solāris pētījumu saturs — ne.

Jautājums: Vai tas nozīmē, ka tu atsakies no visām tālākām atbildēm, līdz attiecīgie ekspedīcijas orgāni pieņem lēmumu? Tu taču saproti, ka komisija nav pilnvarota izdarīt to uz vietas.

Bertona atbilde: Jā, pareizi.»

Ar to beidzās pirmais protokols. Bija vēl cita, vienpadsmit dienas vēlāk rakstīta protokola fragments.

«Priekšsēdētājs:… ņemot visu to vērā, komisija trīs ārstu, trīs biologu, viena fiziķa, viena inženiera mehāniķa un ekspedīcijas vadītāja vietnieka sastāvā nonāca pie atziņas, ka Bertona attēlotie notikumi ir planētas indīgās atmosfēras izsaukto halucināciju komplekss, ka aptumšojuma simptomus pavadījis smadzeņu garozas asociatīvo zonu uzbudinājums un ka šiem notikumiem nekas vai gandrīz nekas nav kopīgs ar īstenību.

Bertons: Piedodiet. Ko nozīmē «nekas vai gandrīz nekas»? Kas tas ir «gandrīz nekas»? Cik liels tas ir?

Bertons: Es atkārtoju savu iepriekšējo jautājumu.

Priekšsēd.: Lieta ir vienkārša. «Gandrīz nekas» nozīmē, ka daži reāli notikumi varēja kļūt par pamatu tavām halucinācijām, Berton. Visnormālākais cilvēks vējainas nakts laikā spēj kustošu zaru noturēt par nez kādu fantomu. Vēl jo vairāk uz svešas planētas, kad novērotāja apziņa atrodas indīgu vielu iespaidā. Tas tevi nenoniecina, Berton. Kāds ir tavs lēmums, ņemot vērā minēto?

Bertons: Vispirms es vēlētos uzzināt, kādas sekas būs doktora Mesendžera votum separatum?

Priekšsēd.: Praktiski nekādas. Tas nozīmē, ka pētniecības darbi šai virzienā nenotiks.

Bertons: Vai tas, ko runājam, tiek ieprotokolēts?

Priekšsēd.: Jā.

Bertons: Tad es gribu pasacīt, ka komisija, manuprāt, ir noniecinājusi nevis mani — man te nav nozīmes —, bet šīs ekspedīcijas garu. Saskaņā ar to, ko teicu pirmajā reizē, uz tālākiem jautājumiem neatbildēšu.

Priekšsēd.: Vai tas ir viss?

Bertons: Jā. Vienīgi es gribētu tikties ar doktoru Mesendžeru. Vai tas iespējams?

Priekšsēd.: Protams.»

Ar to noslēdzās otrs protokols. Lappuses apakšmalā sīkā salikumā bija ievietotā piezīme, ka nākamajā dienā dr. Mesendžeram bijusi gandrīz trīs stundas ilga konfidenciāla saruna ar Bertonu, pēc tam viņš griezies pie Ekspedīcijas Padomes, mēģinādams panākt, lai pilota raportu izmeklētu par jaunu. Viņš apgalvojis, ka tāds lēmums nepieciešams sakarā ar jauniem papildu datiem, kurus viņam esot sniedzis Bertons, bet kurus atklāt viņš varēšot vienīgi tad, ja Padome pieņems pozitīvu lēmumu. Padome Šenehena, Timolisa un Trajē sastāvā atbildēja uz šo priekšlikumu negatīvi, un ar to lieta beidzās.

Grāmatā vēl bija viena vēstules lappuses fotokopija; šo dokumentu atrada Mesendžera papīros pēc viņa nāves. Droši vien tas bija melnraksts; Ravinceram neizdevās nedz uzzināt, vai vēstulē tikusi nosūtīta, nedz arī, kādas tai bijušas sekas.

«… tās netjcamais stulbums,» sākās teksts. «Rūpējoties par savu autoritāti, Padome, konkrēti runājot, Šenehens un Timoliss (jo Trajē balss neskaitās), noraidīja manas prasības. Tagad es griežos tieši Institūtā, bet pats saproti, ka tas ir tikai bezspēcīgs protests. Mani saista goda vārds, un diemžēl es nevaru Tev izstāstīt to, ko dzirdēju no Bertona. Padomes lēmumu, acīm redzot, ietekmēja tas, ka atklājumu izdarīja cilvēks bez jebkāda zinātniskā grāda, kaut gan ne viens vien pētnieks varētu apskaust šī pilota aukstasinību un novērošanas spējas. Lūdzu, tūdaļ izsūti man sekoj. datus:

1) Fehnera biogrāfiju, sākot no viņa bērnības;

2) visu, ko vien zini par viņa radiem un radniecības attiecībām; viņš, liekas, atstāja mazu bāreni;

3) Fehnera dzimtās puses topogrāfisko izziņu.

Man gribētos vēl Tev pasacīt, ko es par visu to domāju. Tu zini, ka drīz pēc Fehnera un Karuči izlidošanas sarkanās saules centrā izveidojās plankums, kas ar savu korpuskulāro starojumu gandrīz pilnīgi pārtrauca radiosakarus, īpaši, kā varēja secināt no Sateloīda datiem, dienvidu puslodē, t. i., tur, kur atradās mūsu Bāze. Fehners un Karuči salīdzinājumā ar citām pētnieku grupām bija visvairāk attālinājušies no Bāzes.

Tik biezu un ietiepīgu miglu pilnīga bezvēja apstākļos mēs neredzējām visā mūsu atrašanās laikā uz planētas līdz pat katastrofas dienai.

Es domāju, ka tas, ko redzēja Bertons, ietilpa kā sastāvdaļa šī stīgrā briesmoņa realizētajā operācijā «Cilvēks». Patiesais avots visam tam, ko redzēja Bertons, bija Fehners — viņa smadzenes kaut kādas mums neizprotamas «psihiskas sekcijas» laikā; tā bija dažu (jādomā, spilgtāko) Fehnera atmiņas attēlu rekonstrukcija, eksperimentāla reproducēšana.

Zinu, ka tas skan fantastiski, zinu, ka varu kļūdīties. Tādēļ lūdzu Tavu palīdzību; pašreiz atrodos Alarikā un te gaidīšu Tavu atbildi.

Tavs A.»

Ar pūlēm varēju lasīt, tik ļoti satumsa, grāmata manā rokā kļuva pelēka; tad burti sāka saplūst kopā, bet lappuses tukšā daļa liecināja, ka notikums, ko personisko piedzīvojumu ietekmē atzinu par ļoti ticamu, ir beidzies. Pagriezos uz loga pusi. Tas zaigoja tumši violets, virs horizonta kā dziestošas ogles vēl kvēloja daži mākoņi. Satumsušais okeāns nebija redzams. Varēja dzirdēt vieglu papīra strēmeļu šalkšanu pie ventilatoriem.

Sasildītais, pēc ozona vāji smaržojošais gaiss, likās, sastinga. Absolūts miers piepildīja visu Staciju. Es nodomāju, ka mūsu lēmumā — palikt — nebija nekā varonīga. Sen vairs nebija bezbailīgu cīņu, drosmīgu ekspedīciju, šausminošu notikumu — kaut vai tādu, kā okeāna pirmā upura — Fehnera nāve. Mani vairs gandrīz neinteresēja, kas ir Snauta vai Sartoriusa «viesi». «Pēc kāda laika,» es nodomāju, «mēs vairs nekaunēsimies un nenoslēgsimies sevī. Ja nespēsim atbrīvoties no «viesiem», tad pieradīsim un dzīvosim ar viņiem kopā, bet, ja viņu Radītājs mainīs spēles noteikumus, mēs piemērosimies no jauna, kaut gan zināmu laiku spurosimies, pretosimies un, iespējams, viens otrs pat izdarīs pašnāvību, tomēr beigās viss atkal nonāks līdzsvara stāvoklī.»

Istaba satumsa, gluži kā uz Zemes. Tikai mazgājamās ierīces un spoguļa kontūras blāvi spīdēja tumsā. Piecēlos, taustīdamies sameklēju vates kušķi uz plaukta, ar samitrinātu tamponu noslaucīju seju un nolikos augšpēdus gultā. Kaut kur virs manis, līdzīgi naktstauriņa spārnu vēdām, cēlās un krita čaboņa pie ventilatora. Neredzēju pat logu, visu apņēma melnums, nezin no kurienes nākošs atblāzmas stariņš spīdēja manu acu priekšā, varbūt uz sienas, varbūt tālu aiz loga, tuksneša dziļumā. Atcerējos, kā iepriekšējā vakarā mani bija sašausminājis solāristiskā izplatījuma tukšais skatiens, un gandrīz pasmaidīju. Es no tā vairs nebaidījos. Ne no kā nebaidījos. Tuvināju acīm rokas locītavu. Fosforizēts ciparu vainadziņš iespīdējāsuz pulksteņa ciparnīcas. Pēc stundas jālec zilajai saulei. Atbrīvojies no visām domām, dziļi elpoju un tīksminājos ar pilnīgo tumsu.

Kādā mirklī sakustoties sajutu pie gurna piespiesto magnetofona plakano kārbu. Jā. Gibariāns. Viņa balss, kas ierakstīta lentē. Man pat prātā nebija ienācis to atdzīvināt, noklausīties. Tas bija viss, ko varēju viņa labā izdarīt. Izņēmu magnetofonu, lai noglabātu to zem gultas. Izdzirdu čaboņu un durvju iečīkstēšanos, tām atveroties.

— Kris?… — atskanēja klusa, gandrīz čukstoša balss. — Tu esi te, Kris? Tik tumšs.

— Tas nekas, — es atbildēju. — Nebaidies. Nāc šurp.


APSPRIEDE


Es gulēju augšpēdu, man uz pleca viņas galva, prātā nevienas domas. Tumsa, kas piepildīja istabu, sabiezēja. Dzirdēju soļus. Sienas izgaisa. Kaut kas milža virs manis, aizvien augstāk, bezgalīgi. Es sastingu, tumsas apņemts, bez pieskārieniem iekļauts tumsas skāvienā, jutu tās dzidro, elastīgo caurspīdīgumu. Lielā tālumā saklausīju sirdi. Agonijas gaidās koncentrēju visu uzmanību, spēku paliekas, bet agonija nenāca. Vienīgi kļuvu arvien mazāks, bet neredzamās debesis, neredzamie horizonti, bezformas izplatījums bez mākoņiem, zvaigznēm, atkāpjoties un augot veidoja mani par savu centru, es pūlējos iespraukties savā guļas vietā, bet zem manis vairs nekā nebija, un tumsa vairs neko neslēpa. Sažņaudzu rokas, aizsedzu ar tām seju. Tās vairs nebija. Pirksti izgāja cauri, gribēju kliegt, kaukt..

Istaba bija kļuvusi zili pelēka. Mēbeles, plaukti, kakti starp sienām iezīmēti it kā plašiem matētiem triepieniem, viss bezkrāsains, tikai kontūras vien. Žilbinošs, pērļains baltums vizēja klusumā aiz loga. Biju nosvīdis slapjš, paskatījos sānis, viņa raudzījās manī.

— Tev notirpa roka?

— Ko?

Viņa pacēla galvu. Acis bija tādā paša krāsā kā istaba, pelēkas, tās mirdzēja melno skropsta ielokā. Iekams sapratu vārdus, sajutu viņas čuksta siltumu.

— Nē. Ak tā, jā.

Uzliku roku viņai uz pleca. Tiklīdz biju pieskāries viņai, man pārskrēja tirpas. Lēnām viņu apkampu ar otru roku.

— Tu redzēji sliktu sapni.

— Sapni? Jā, sapni. Un tu negulēji?

— Nezinu. Varbūt ne. Man negribas gulēt. Bet tu guli. Kāpēc tu tā skaties?

Pievēru acis. Jutu sīki, ritmiski sitam viņas sirdi, turpat, kur mazliet lēnāk pukstēja manējā. «Butaforija,» es nodomāju. Bet mani nekas nepārsteidza, pat mana paša vienaldzība ne. Bailes un izmisums jau palika aiz muguras. Es atrados tālāk, o, tik tālu neviens vēl nav bijis. Ar lūpām pieskāros viņas kaklam, noskūpstīju mazu, gludu kā gliemežvāka iekšiene bedrīti starp cīpslām. Arī te sita pulss.

Atbalstījos uz elkoņa. Nekādas blāzmas, nekādu rītausmas maigo nokrāsu, horizontu apņēma pelēkzili kāvi, pirmais stars caururba istabu kā bulta, viss ievizuļojās atspulgu rotaļā, varavīkšņainas ugunis iedegās spogulī, rokturos, niķelētās caurulēs, likās, ka gaisma triecas katrā priekšmetā, kas gadās ceļā, it kā gribēdama atbrīvot, uzspridzināt šauro telpu. Vairs nebija iespējams skatīties. Aizgriezos. Harej as acu zīlītes sašaurinājās un pievērsās manai sejai.

— Vai jau sākas diena? — viņa jautāja klusinātā balsī.

Tas bija it kā pa pusei miegā, pa pusei īstenībā.

— Te vienmēr tā, mīļā.

— Bet mēs?

— Ko mēs?

— Ilgi te būsim?

Man gribējās smieties. Bet, kad no manām krūtīm izlauzās neskaidras skaņas, tie nebija smiekli.

— Domāju, ka diezgan ilgi. Tu negribi?

Harej as plaksti nodrebēja. Viņa uzmanīgi vēroja mani. Vai viņa mirkšķināja acis? Nebiju pārliecināts. Viņa pavilka segu, un es redzēju uz viņas pleca iesārtojamies mazu, trīsstūrainu dzimumzīmīti.

— Kādēļ tu tā skaties?

— Tāpēc, ka tu esi skaista.

Viņa pasmaidīja. Bet tā bija tikai pieklājība, pateicība par komplimentu.

— Tiešām? Tu skaties tā, it kā… it kā…

— Kas?

— It kā kaut ko meklētu.

— Nerunā niekus!

— Nē, it kā tu domātu, ka ar mani kaut kas ir noticis vai es tev kaut ko nebūtu pateikusi.

— Kāpēc tā?

— Ja jau tu tā liedzies, tad noteikti. Bet lai nu paliek.

Aiz liesmojošiem logiem dzima nāvējoša zila tveice. Ar roku aizsedzis acis, sameklēju brilles. Tās gulēja uz galda. Atsēdos uz gultas, uzliku acenes un ieraudzīju viņas attēlu spogulī. Viņa kaut ko gaidīja. Kad atkal apgūlos viņai blakus, viņa pasmaidīja.

— Bet man?

Uzreiz sapratu:

— Brilles?

Piecēlos un sāku rakņāties atvilktnēs, pārbaudīju galdiņu pie loga. Atradu divus pārus, abus pārāk lielus. Pasniedzu viņai. Viņa pielaikoja, bet brilles noslīdēja iīdz pat degungalam.

Ar stieptu čīkstienu aizvērās logu aizsargplāksnes. Vēl mirklis, un Stacijā, kas līdzīgi bruņurupucim ieslēpās savā čaulā, iestājās nakts. Taustīdamies noņēmu viņai acenes un kopā ar savām noliku zem gultas.

— Ko mēs darīsim? — viņa jautāja.

— To, ko dara naktī, — gulēsim.

— Kris!

— Ko?

— Varbūt sagatavot tev jaunu kompresi?

— Nē, nevajag. Nevajag… mīļā.

Tad, pats nesaprotu kāpēc, varbūt izlikdamies, — bet pēkšņi tumsā apskāvu viņas trauslos plecus un, juzdams, ka tie trīc, noticēju viņai. Kaut gan neesmu pārliecināts. Man piepeši sāka likties, ka es krāpju viņu, nevis viņa mani, ka viņa ir īsta.

Pēc tam vēl vairākas reizes laidos snaudā, bet arvien mani no miega izrāva krampji; sirds, kas neganti dauzījās, lēnām norima, līdz nāvei noguris, spiedu viņu sev klāt. Viņa ļoti uzmanīgi pieskārās manai sejai, pierei, pārbaudot, vai man nav temperatūra. Tā bija Hareja. Citas, īstākas, nevarēja būt.

Pēc šīs domas manī kaut kas izmainījās. Es pārtraucu cīņu. Gandrīz momentāni aizmigu.

Mani uzmodināja viegls pieskāriens. Pieri ieskāva patīkams vēsums. Kaut kas mitrs un mīksts sedza manu seju, tad apliekamais lēnām pacēlās, un es ielūkojos pār mani nolīkušajā Harej as sejā. Abām rokām viņa izgrieza marli virs porcelāna bļodiņas. Blakus stāvēja pudelīte ar šķidrumu pret apdegumiem. Viņa man uzsmaidīja.

— Tev nu gan ir ciets miegs, — viņa teica un uzlika marli no jauna. — Vai sāp?

— Nē.

Saraucu pieri. Tiešām, tagad apdegumu vairs nejutu.

Hareja sēdēja uz gultas malas, ietinusies baltā, oranži svītrotā vīriešu peldmētelī. Melnie mati bija izrisuši uz apkakles, piedurknes uzrotītas līdz pat elkoņiem, lai netraucētu.

Jutu velnišķīgu izsalkumu, gandrīz divdesmit stundas neko nebiju ēdis. Kad Hareja beidza pūlēties ap manu seju, es piecēlos. Pēkšņi ieraudzīju divas pilnīgi vienādas baltas kleitas ar sarkanām pogām, vienu, kuru es viņai biju palīdzējis novilkt, uzšķērsdams dekoltē, otru, kurā viņa ieradās vakar. Šoreiz viņa pati ar šķērēm izardīja šuvi. Pateica, ka droši vien rā vēj slēdzis sabojājies.

Šīs divas vienādās kleitas bija visbriesmīgākais no visa, ko līdz šim biju piedzīvojis. Hareja kārtoja zāļu skapīti. Slepus aizgriezos no viņas un ar zobiem iecirtos dūrē līdz asinīm. Arvien vēl skatoties uz šīm divām kleitiņām vai, pareizāk, uz vienu un to pašu, divas reizes atkārtotu, sāku kāpties uz durvju pusi. No krāna joprojām ar troksni lija ūdens. Atdarīju durvis, klusām izslīdēju gaitenī un piesardzīgi tās aizvēru.

Dzirdēju vāju plūstoša ūdens šalkšanu un pudeļu šķindu, tad pēkšņi šīs skaņas pārtrūka. Koridorā dega iegarenas griestu lampas, neskaidrs atstarotas gaismas plankums krita uz durvīm, pie kurām es gaidīju ar sakostiem zobiem. Turēju rokturi, kaut arī necerēju, ka spēšu to noturēt. Spējš rāviens gandrīz izsita man to no rokām, bet durvis neatvērās, tikai nodrebēja un sāka briesmīgi krakšķēt. Apstulbis palaidu rokturi un atkāpos. Ar durvīm notika kaut kas neiedomājams, gludā plastmasas plāksne ieliecās, it kā kāds no manas puses to spiestu uz iekšpusi, uz istabu. Sīkām lauskām sāka atšķelties emalja, atkailinot durvju stenderes tēraudu, kas saspringa arvien vairāk. Es pēkšņi sapratu: viņa nevis grūda durvis, kas vērās uz gaiteni, bet mēģināja tās atdarīt, velkot uz savu pusi. Gaismas atspīdums uz baltās virsmas sašķobījās kā ieliektā spogulī, atskanēja skaļš krakšķis, un monolītā, līdz pēdējai iespējai izliektā plāksne ieplīsa. Tai pašā laikā no durvīm izrautais rokturis ielidoja istabā. Caurumā tūlīt kļuva redzamas asiņainas rokas, kas, atstājot uz lakojuma sarkanas pēdas, vilka tālāk — durvis salūza divās daļās, sagriezās eņģēs greizi, un balti oranžs radījums ar nedzīvu, zilganu seju, asaraini elsojot, metās man pie krūtīm.

Ja šī aina nebūtu mani paralizējusi, es droši vien mēģinātu aizbēgt. Hareja konvulsīvi cīnījās pēc elpas, sita galvu pret manu plecu, purinot savus izjukušos matus. Kad es viņu apkampu, sajutu, ka viņa neturas uz kājām. Izspraucies gar sašķaidīto durvju spārnu, ienesu viņu istabā un noliku gultā. Viņas nagi bija salauzti un asinīm noplūduši. Kad viņa pagrieza roku, ieraudzīju pilnīgi sadriskāto delnas iekšpusi. Ielūkojos viņas sejā: atvērtās acis bez izteiksmes skatījās man cauri.

— Harej!

Viņa kaut ko nesaprotami murmināja.

Tuvināju pirkstus viņas acij. Plaksts aizvērās. Piegāju pie zāļu skapīša. Gulta iečīkstējās. Pagriezos. Viņa sēdēja izslējusies, ar izbailēm skatīdamās uz savām asiņainajām rokām.

— Kris, — viņa ievaidējās, — es… es… kas ar mani noticis?

— Uzlaužot durvis, tu savainoji rokas, — es vēsi teicu.

Kaut kas notika ar manām lūpām, sevišķi ar apakšējo, kas bija kā notirpusi. Iekodos tajā ar zobiem.

Hareja brīdi skatījās uz robotajiem plastmasas gabaliem, kas brīvi nokarājās no durvju stenderes, tad pievērsa acis man. Zods viņai iedrebējās, redzēju, kā viņa pūlējās pārvarēt bailes.

Nogriezu gabalu marles, izņēmu no skapīša pulveri, ar ko apkaisīt brūces, un atgriezos pie gultas. Viss, ko nesu, pēkšņi izslīdēja no manām atslābušajām rokām, stikla trauciņš ar želatīna plēvi saplīsa, bet es pat nepieliecos. Nekas vairs nebija vajadzīgs.

Saņēmu viņas roku. Nagus vēl apņēma plāna sakaltušu asiņu apmale, bet brūces bija izgaisušas, un delnas iekšpusi klāja jauna, sārta āda. Tā manu acu priekšā kļuva arvien baltāka.

Apsēdos, noglaudīju viņas seju un mēģināju pasmaidīt; nevaru apgalvot, ka man tas būtu izdevies.

— Kāpēc tu to izdarīji, Harej?

— Nē. To… es?

Viņa ar skatienu parādīja uz durvīm.

— Jā. Neatceries?

— Nē. Tas ir, pamanīju, ka tevis nav, stipri pārbijos un…

— Un ko?

— Sāku tevi meklēt, nodomāju, ka varbūt tu esi vannas istabā…

Tikai tagad pamanīju, ka skapis ir nobīdīts sāņus un redzama ieeja uz vannas istabu.

— Un vēlāk?

— Skrēju pie durvīm.

— Un?

— Neatceros. Kaut kam bija jānotiek?

— Kam?

— Nezinu.

— Bet ko tu atceries? Kas bija pēc tam?

— Sēdēju te, uz gultas.

— Bet to, ka es tevi atnesu, neatceries? Viņa svārstījās. Lūpu kaktiņi noslīdēja uz leju, seja saspringa.

— Man liekas… Varbūt. Pati nezinu. Viņa nolaida kājas uz grīdas un piecēlās.

Piegāja pie salauztajām durvīm.

— Kris!

No mugurpuses apskāvu viņas plecus. Viņa drebēja. Tad aši apgriezās, meklēja manu skatienu.

— Kris, — viņa čukstēja. — Kris…

— Nomierinies.

— Kris, bet ja nu man ir epilepsija… Kris? Epilepsija, žēlīgais dievs! Man gribējās smieties.

— Ko nu, mīļā. Durvis vienkārši, zini, te ir tādas, nu, tādas durvis…

Mēs atstājām istabu, kad ārējā aizsargplāksne ar stieptu čīkstoņu atsedza logus, parādot okeānā grimstošu saules disku.

Devāmies uz nelielu virtuvīti koridora viņā galā. Saimniekojām abi ar Hareju, pārmeklējot ledus skapjus un pieliekamos. Uzreiz pamanīju, ka viņa ne sevišķi orientējas ēdiena gatavošanā un prot tikai nedaudz vairāk kā atvērt konservu kārbas, tas ir, tikpat maz, cik es. Notiesāju divu tādu kārbu saturu un izdzēru neizmērojamu daudzumu kafijas. Arī Hareja ēda, bet tā, kā reizēm ēd bērni, negribēdami apbēdināt pieaugušos, pat ne ar piespiešanos, bet mehāniski un vienaldzīgi. Pēc tam devāmies uz mazo operāciju zāli blakus radiostacijai; man padomā bija kāds plāns. Pateicu, ka gribu viņu izmeklēt, nosēdināju uz saliekamā krēsla un dabūju no sterilizatora šļirci un adatas. Zināju gandrīz no galvas, kur kas atrodas, tā mēs bijām izdresēti treniņos Stacijas kopijā uz Zemes. Paņēmu pilienu asins no viņas pirksta, izdarīju uztriepi, izkaltēju sausinātājā un, ievietojis augstā vakuumā, apsmidzināju ar sudraba joniem.

Šī lietišķā darbošanās mani nomierināja. Hareja, atlaidusies uz saliekamā krēsla spilveniem, aplūkoja ar aparātiem pieblīvēto telpu.

Klusumu pārtrauca nevienmērīgs iekšējā telefona zvans. Pacēlu klausuli.

— Kelvins, — es teicu un nenovērsu acis no Harej as. Viņu bija pārņēmusi apātija, it kā pēdējās stundās piedzīvotie notikumi būtu viņu novārdzinājuši.

— Tu esi operāciju zālē? Beidzot! — saklausīju it kā atvieglojuma nopūtu.

Runāja Snauts. Gaidīju, piespiedis klausuli pie auss.

— Tev ir viesis, ko?

— Jā.

— Un esi aizņemts?

— Jā.

— Neliela izmeklešana, hm?

— Un tad? Gribi saspēlēt šaha partiju?

— Izbeidz, Kelvin. Sartoriuss grib tevi redzēt. Pareizāk sakot — mūs abus.

— Tas ir jaunums! — es pārsteigts atbildēju. — Bet kas ir ar… — es aprāvos un tad pabeidzu: —Vai viņš ir viens?

— Nē. Es neprecīzi izteicos. Viņš grib parunāties ar mums. Mēs visi savienosimies ar videotelefona palīdzību, tikai aizklāsim ekrānus.

— Ak tā? Kāpēc tad viņš pats man nepiezvanīja? Kautrējas?

— Kaut kas tamlīdzīgs, — Snauts neskaidri noburkšķēja. — Kā tad paliek?

— Runa ir par vienošanos? Teiksim, pēc stundas. Labi?

— Labi.

Redzēju viņu uz ekrāna, tikai seju, ne lielāku par delnu. Kādu brīdi, ko pavadīja viegls strāvas troksnis, viņš pētījoši skatījās man acīs. Beidzot, mazliet svārstīdamies, teica:

— Kā tev klājas?

— Ciešami. Un kā tev?

— Liekas, ka mazliet sliktāk nekā tev. Vai es varētu…

— Gribi atnākt pie manis? — es atskārtu. Pāri plecam paskatījos uz Hareju. Viņa gulēja, nolikusi galvu uz spilvena un sakrustojusi kājas, un kā garlaikodamās mētāja sudrabotu bumbiņu, ar kuru noslēdzās ķēdīte pie krēsla atbalstņa.

— Rimsties, vai dzirdi? Rimsties! — manu dzirdi aizsniedza Snauta paceltā balss.

Ieraudzīju uz ekrāna viņa profilu. Pārējo nedzirdēju, viņš aizsedza ar roku mikrofonu, bet redzēju, kā kustējās viņa lūpas.

— Nē, nevaru atnākt. Varbūt vēlāk. Tātad pēc stundas, — viņš ātri pateica, un ekrāns nodzisa.

Es uzkarināju klausuli.

— Kas tas bija? — Hareja vienaldzīgi jautāja.

— Ir te tāds vīrs. Snauts. Kibernetiķis. Tu viņu nepazīsti.

— Vai vēl ilgi jāgaida?

— Tev garlaicīgi? — es jautāju.

Pirmo, kas pagadījās preparātu sērijā, ievietoju neitrīno mikroskopa kasetē un pēc kārtas nospiedu slēdžu krāsainos taustiņus. Dobji iedūcās spēka lauki.

— Izpriecu te nav daudz, un, ja mana sabiedrība tevi neapmierinās, tad nebūs labi, — es teicu, izklaidīgi pagarinot pauzes starp vārdiem. Tai pašā laikā ar abām rokām pievilku klāt lielo, melno aparātu, kurā spīdēja mikroskopa okulārs, un iespiedu pieri mīkstā gumijas lodziņā. Hareja kaut ko pateica, bet tas mani neaizsniedza. It kā no liela augstuma redzēju milzīgu, sudraboti mirdzošu tuksnesi. Vieglā dūmakā tīti, it kā sasprēgājuši un sadēdējuši tanī zvilnēja plakani, klinšaini pauguriņi. Tie bija sarkanie ķermenīši. Pieliku asumu un, neatraudams acis no okulāriem, arvien vairāk iedziļinājos sudrabaini kvēlojošā klajumā. Vienlaikus ar kreiso roku griezu galdiņa regulējošo rokturi un, kad vientuļam laukakmenim līdzīgais punktiņš ievirzījās melno līniju krustojumā, palielināju attēlu. Objektīvs tuvojās deformētam, vidū iekritušam eritrocītam, kurš nu jau izskatījās pēc apaļa, klinšaina krātera, ar melnām, asām ēnām apmales padziļinājumos. Tad šī apmale, ko klāja adataina, kristalizēta sudraba jonu kārtiņa, pazuda aiz mikroskopa lauka robežām. Parādījās duļķainas, it kā caur opalescējošu ūdeni redzamas, pusizkusušu, sametušos olbaltuma ķēdīšu kontūras. Notvēris melnajā krustojumā kādu no olbaltuma drupu sablīvējumiem, lēnām virzīju palielināšanas sviru tālāk, aizvien tālāk… kuru katru brīdi šim ceļojumam dziļumā vajadzēja beigties… vienas molekulas plakanā ēna aizpildīja visu ekrānu… noskaidrojās… tūlīt!

Tomēr nekas nenotika. Man vajadzēja ieraudzīt atomu drebošos plankumus, līdzīgus trīsošam receklim, bet to nebija. Ekrānā kvēloja tīrs sudrabs. Pagrūdu sviru līdz galam. Dūkoņa nikni pieauga, bet es joprojām neko neredzēju. Atkārtots spalgs signāls deva man ziņu, ka aparatūra ir pārslogota. Vēlreiz ieskatījos sudrabainajā tukšumā un izslēdzu strāvu.

Paskatījos uz Hareju. Viņa žāvādamās atvēra muti, bet tad veikli žāvas pārvērta par smaidu.

— Kā tur ir ar mani? — viņa jautāja.

— Ļoti labi, — atteicu. — Domāju, ka. . nemaz nevar būt labāk.

Joprojām skatījos uz viņu, atkal juzdams šīs tirpas apakšlūpā. Kas īsti bija noticis? Ko tas nozīmēja? Šis ārēji tik vārgais un trauslais, taču būtībā neiznīcināmais ķermenis — savos pamatos sastāvēja no nekā? Uzsitu ar dūri pa mikroskopa cilindrisko korpusu. Varbūt kāds defekts? Varbūt nefokusējas lauki?… Nē, es zināju, ka aparatūra ir kārtībā. Nokāpu pa visiem pakāpieniem: šūnas, olbaltuma konglomerāts, molekulas, — viss izskatījās tieši tā, kā esmu redzējis tūkstoš preparātos. Bet pēdējais solis uz leju izgaisa tukšumā.

Paņēmu viņai asinis no vēnas un pārlēju mērcilindrā. Sadalīju daļās un ķēros pie analīzes. Tā aizņēma vairāk laika, nekā domāju, mazliet bija aizmirsušās iemaņas. Reakcijas izrādījās normālas. Visas. Bet ja nu…

Uzpilināju sarkanajai asins pērlītei koncentrētu skābi. Nokūpēja, lāse kļuva pelēka, pārklājās ar netīru putu kārtiņu. Sadalīšanās. Denaturācija. Tālāk, tālāk! Pasniedzos pēc mēģenes. Kad pagriezos atpakaļ, plānais stikla trauks gandrīz izšļuka man no pirkstiem.

Pašā mēģenes dibenā zem netīrā uzvirdņa no jauna parādījās tumši sarkans slānis. Skābes sadedzinātās asinis atjaunojās! Tas bija bezjēdzīgi! Tas bija neiespējami!

— Kris! — es izdzirdu it kā no liela tāluma. — Telefons, Kris!

— Ko? Ak tā, paldies.

Telefons zvanīja jau sen, tikai tagad to sadzirdēju.

— Kelvins, — pacēlu klausuli.

— Snauts. Es ieslēdzu līniju tā, ka mēs varam dzirdēt visi trīs vienlaicīgi.

— Sveiciens jums, doktor Kelvin, — atskanēja Sartoriusa augstā, nazālā balss. Šķita, ka runātājs, aizdomu pilns, modrs un ārēji mierīgs, uzsāk ceļojumu pa laipām, kas uz katra soļa bīstami salīgojas.

— Esiet sveicināts, doktor! — atbildēju.

Man gribējās smieties, bet nebiju pārliecināts, vai šīs jautrības iemesli man ir pietiekami skaidri. Par ko tad es varēju smieties? Turēju kaut ko rokā: mēģeni ar asinīm. Pakratīju to. Asinis jau bija sarecējušas. Varbūt viss, kas notika iepriekš, bija tikai murgi? Varbūt man tikai tā izlikās?

— Gribēju kolēģiem darīt zināmus dažus apsvērumus, kas saistīti ar… ē… fantomiem, — dzirdēju un tai pašā laikā nedzirdēju Sartoriusu. Balss centās izlauzties līdz manai apziņai. Es pretojos šai balsij, joprojām pētīdams mēģeni ar sarecējušām asinīm.

— Dēvēsim tos par F būtnēm, — Snauts žigli piemetināja.

— A, lieliski.

Ekrāna vidū melnoja vertikāla līnija, par zīmi, ka vienlaicīgi uztveru divus kanālus, — abpus līnijai bija jābūt manu sarunu biedru sejām. Stikls tomēr palika tumšs, un vienīgi šaura, spīdoša strēmelīte visgarām rāmītim liecināja, ka aparatūra darbojas, tikai ekrāni ar kaut ko aizsegti.

— Katrs no mums ir izdarījis dažādus eksperimentus… — atkal tā pati piesardzība runātāja nazālajā balsī. Klusuma mirklis. — Varbūt vispirms sniegsim cits citam informāciju, bet vēlāk es varētu izklāstīt to, ko esmu konstatējis personiski… Varbūt jūs pirmais, doktor Kelvin?…

— Es?

Pēkšņi sajutu Harej as skatienu. Noliku mēģeni uz galda tā, ka tā paripoja zem statīva ar stikliem, un, ar papēdi piebīdījis sev tuvāk augstu trijkāji, apsēdos. Pirmajā brīdī gribēju atteikties, bet sev par pārsteigumu sacīju:

— Labi. Neliela apspriešanās? Labi! Tikpat kā nekā neesmu paveicis, bet varu runāt. Viens histoloģisks preparāts un pāris reakciju. Mikroreakciju. Palika iespaids, ka…

Līdz šim brīdim man nebija ne jausmas, ko lai stāstu. Piepeši manī it kā atvērās slūžas:

— Viss normas robežās, bet tā ir komēdija. Maska. Savā ziņā tā ir superkopija: reproducējums precīzāks par oriģinālu. Tas nozīmē, ka tur, kur cilvēkā mēs atduramies pret diskrētības robežu, strukturālās dalāmības robežu, šinī gadījumā, pateicoties subatomu struktūrai, ceļš ved tālāk!

— Tūlīt. Tūlīt. Kā jūs to saprotat? — Sartoriuss jautāja.

Snauts klusēja. Bet varbūt tas bija viņš, kas paātrināti elpoja klausulē? Hareja paskatījās uz manu pusi. Sapratu, ka uzbudinājumā pēdējos vārdus esmu gandrīz vai izkliedzis. Atjēdzies, salīku uz sava neērtā ķeblīša un aizvēru acis. Kā to lai izsaka?

— Mūsu ķermeņa vissīkākais konstruktīvais elements ir atoms. Domāju, ka F būtnes uzbūvētas no vēl niecīgākām daļiņām nekā parastie atomi. Daudz niecīgākām…

— No mežoņiem?… — Sartoriuss pateica priekšā. Viņš nemaz nebija pārsteigts.

— Nē, ne no mežoņiem… Mežoņus varētu konstatēt. Atšķirtspēja šai aparatūrai — te pie manis, lejā — sasniedz desmit mīnus divdesmitajā pakāpē angstrēmu. Pareizi? Bet pat ar šādu palielinājumu nekas nav redzams. Tātad tie nav mežoni. Drīzāk laikam neitrīno.

— Kā jūs to saprotat? Neitrīno sistēmas taču ir nestabilas…

— Nezinu. Neesmu fiziķis. Iespējams, ka tos stabilizē kaut kāds spēka lauks. Neesmu šai lietā kompetents. Katrā ziņā, ja viss ir tā, kā stāstu, tad F būtnes sastāv no daļiņām, kas ir vismaz desmit tūkstoš reizes mazākas par atomiem. Bet tas nav viss! Ja šūnas un olbaltuma molekulas būtu uzbūvētas tieši no šiem «mikroatomiem», tad mēs tās redzētu attiecīgi samazinātas. Un sarkanos asinsķermenīšus arī, un fermentus, visu, bet nekā tamlīdzīga nav. No tā izriet, ka visi olbaltumi, šūnas, šūnu kodoli ir tikai maska! īstā struktūra, kas atbildīga par «viesa» funkcionēšanu, slēpjas dziļāk.

— Bet, Kelvin! — Snauts gandrīz iekliedzās.

Es šausmās apklusu. Pasacīju «viesis»? Jā, bet Hareja to nedzirdēja. Starp citu, viņa to nesaprastu. Ar roku balstīdama galvu, viņa skatījās pa logu, viņas smalkais, skaidrais profils iezīmējās uz purpursarkanas blāzmas fona. Klausule klusēja. Dzirdēju tikai tālus elpas vilcienus.

— Kaut kas te ir, — Snauts nomurmināja.

— Jā, iespējams, — Sartoriuss piebilda, — tikai mums jāpārvar viens šķērslis: okeāns nesastāv no šīm Kelvina hipotētiskajām daļiņām. Tas sastāv no parastajām.

— Varbūt viņš spēj sintezēt arī tādas, — es piezīmēju.

Piepeši mani pārņēma apātija. Šī saruna nebija pat smieklīga. Tā bija nevajadzīga.

— Bet tas izskaidrotu šo neparasto pretošanās spēju, — Snauts nomurmināja. — Un reģenerācijas tempus. Varbūt pat enerģijas avots atrodas tur, dzelmē, viņām taču nav jāēd…

— Ludzu vardu, — atsaucas Sartoriuss.

Es viņu necietu. Kaut jel viņš paliktu vismaz savas samākslotās lomas ietvaros!

— Es gribu pieskarties motivācijas jautājumiem. F būtņu rašanās motivācijai. Es jautātu tā: kas ir šī F būtne? Tā nav ne konkrētas personas kopija, ne arī pati persona, tā ir tikai materializēta projekcija no tā, ko par doto personu zina mūsu smadzenes.

Šī apzīmējuma trāpīgums mani pārsteidza. Šis Sartoriuss, kaut arī izraisīja manī antipātiju, tomēr nebija muļķis.

— Tas ir pareizi, — es iestarpināju. — Tas pat izskaidro, kāpēc ieradās tādas perso… būtnes un ne citādas. Tika izmantoti visspilgtākie, visizolētākie atmiņas attēli, kaut gan nevienu no šiem attēliem, protams, nevar pilnīgi norobežot, un «kopēšanas» procesā bija, varēja būt skartas citu attēlu paliekas, kas gadījuma pēc atradās blakus; lūk, tāpēc atnācējam brīžiem ir vairāk zināšanu, nekā varēja būt īstajai personai, kura tam jādublē…

— Kelvin! — Snauts atkal iesaucās.

Mani pārsteidza, ka vienīgi viņš reaģēja uz maniem neuzmanīgajiem vārdiem. Sartoriuss, kā likās, no tiem nebaidījās. Vai tas nozīmētu, ka viņa «viesis» pēc dabas nav tik vērīgs kā Snauta «viesis»? Uz īsu brīdi iedomājos kaut kadu pundurveida kretīnu, kas mīt blakus mācītajam doktoram Sartoriusam.

— Jā, mēs to ievērojām, — šai mirklī viņš atbildēja. — Tagad, kas attiecas uz F būtņu rašanās motivāciju… Pirmkārt, visai dabiska ir doma, ka ar mums tiek eksperimentēts. Tomēr tādā gadījumā tas būtu jānosauc par… sliktu eksperimentu. Ja mēs kaut ko pētām, tad no rezultātiem un vispirmām kārtām no kļūdām mācāmies un, pētījumus atkārtojot, izdarām labojumus… Šoreiz par to nevar būt ne runas. Tās pašas F būtnes rodas no jauna… nekoriģētas… bez papildu aizsardzības pret mūsu… mēģinājumiem atbrīvoties no tām…

— Vārdu sakot, te nav sevī noslēgta iedarbes cikla ar koriģējošu atgriezenisko saiti, kā to apzīmētu doktors Snauts, — es piezīmēju. — Un kas no tā izriet?

— Tikai tas, ka eksperimentam tas būtu bijis… brāķis, kaut kādā citā sakarībā neticams. Okeāns ir… precīzs. Tas liek sevi manīt kaut vai dubultīgajā F būtņu konstrukcijā. Līdz zināmai robežai tās uzvedas tā, kā uzvestos īstenībā… īstie…

Viņš nevarēja izķepuroties.

— Oriģināli, — Snauts žigli pateica priekšā.

— Jā, oriģināli. Bet, kad situācija pārsniedz vidēja… ē… oriģināla normālās iespējas, F būtnei it kā «izslēdzas apziņa» un sākas pilnīgi cita darbība, kas nav raksturīga cilvēkiem…

— Tas tiesa, — es teicu, — bet tādējādi mēs tikai sastādām šo… šo būtņu izturēšanās katalogu un neko vairak. Tas ir gaužām neauglīgi.

— Es neesmu par to tik pārliecināts, — Sartoriuss protestēja.

Pēkšņi sapratu, kas mani tik ļoti kaitināja: viņš nerunāja, bet uzstājās, gluži tāpat kā Institūta sēdēs. Acīm redzot, citādi viņš neprata.

— Šeit spēlē iesaistās arī individualitātes jēdziens. Okeāns no tā absolūti neko nesaprot. Tā jābūt. Man liekas, cienītie kolēģi, ka šī eksperimenta… ē… visaizvainojošākā, šokējošā puse pilnīgi paslīd viņam garām, jo atrodas ārpus okeāna saprašanas robežām.

— Jūs uzskatāt, ka tas notiek bez iepriekšēja nolūka?… — es jautāju.

Šis apgalvojums mani mazliet pārsteidza, bet padomājis atzinu, ka to nav iespējams izslēgt.

— Jā. Es neticu nekādai ļaunprātībai, niknam viltum, nodomam pēc iespējas jūtamāk ievainot… kā domā kolēģis Snauts.

— Es nemaz nepiedēvēju okeānam cilvēciskas izjūtas, — Snauts pirmo reizi ņēma vārdu, — bet varbūt tu pastāstīsi, kā izskaidrot šo pastāvīgo atgriešanos?

— Varbūt uzstādīta kāda ierīce, kas griežas riņķī kā gramofona plate, — es sacīju ne bez apslēptas vēlēšanās iedzelt Sartoriusam.

— Lūdzu kolēģus nenovirzīties no temata, — doktors paziņoja nazālā balsī. — Tas vēl nav viss, ko gribēju pateikt. Normālos apstākļos es uzskatītu, ka uzstāties kaut vai ar iepriekšēju ziņojumu par manu darbu stāvokli ir pāragri, bet, ņemot vērā specifisko situāciju, es pieļauju izņēmumu. Man radās iespaids, atkārtoju, man radās iespaids, šobrīd nekas vairāk, ka kolēģa Kelvina hipotēzē slēpjas patiesība. Es runāju par neitrīno sistēmu uzbūves hipotēzi… Šādas sistēmas mēs pazīstam tikai teorētiski, nezinājām, ka tās var stabilizēt. Te parādās zināmas izredzes, jo iznīcināt to spēka lauku, kas piešķir sistēmai stabilitāti…

Jau labu brīdi manīju, ka tumšais priekšmets, kas aizsedza ekrānu Sartoriusa pusē, tiek bīdīts prom: pašā augšmalā izveidojās sprauga, un varēja manīt kaut ko iesārtu, kas tur lēni kustējās. Tagad tumšā plāksne pēkšņi nokrita.

— Prom! Prom!! — klausulē atskanēja drausmīgs Sartoriusa kliedziens.

Ekrāns uzreiz kļuva gaišs, un starp laboratorijas uzročos ietērptajām doktora rokām, kuras ar kaut ko cīnījās, iemirdzējās liels, zeltains diskveida priekšmets, un viss nodzisa, pirms paguvu saprast, ka šis zelta disks ir salmenīca…

— Snaut? — es teicu, dziļi ievilcis elpu.

— Jā, Kelvin, — man atbildēja kibernētiķa nogurušā balss.

Šinī mirklī sajutu, ka viņu mīlu. Es tiešām uzskatīju par labāku nezināt, kas «viesojas» pie viņa.

— Šai reizei pietiks, ko?

— Liekas, jā, — es atbildēju. — Paklau, ja varēsi, nokāp lejā vai atnāc uz manu kabīni, labi? — steidzīgi piebildu, lai viņš nepagutu nolikt klausuli.

— Norunāts, — Snauts teica. — Tikai nezinu, kad.

Ar to arī noslēdzās problēmu diskusija.


BRIESMOŅI


Nakts vidū mani uzmodināja gaisma. Pacēlos uz elkoņa, ar otru roku aizsedzis acis. Hareja, ietinusies palagā, saknupusi sēdēja gultas kājgalī, mati sakrituši pār seju. Viņas pleci raustījās. Hareja klusām raudāja.

— Harej!

Viņa salīka vēl vairāk.

— Kas ir ar tevi?… Harej…

Apsēdos uz gultas, vēl īsti neuzmodies, pamazām atbrīvodamies no murgiem, kas pirms brīža mani mocīja. Meitene trīcēja. Es viņu apskāvu. Viņa atstūma mani ar elkoni. Slēpa seju.

— Mīļā.

— Nerunā tā.

— Bet, Harej, kas noticis?

Ieraudzīju viņas mitro, uztūkušo seju. Lielas bērna asaras ritēja pār vaigiem, mirdzēja bedrītē virs zoda, pilēja uz palaga.

— Tu mani negribi.

— Kas tev nāk prātā!

— Es dzirdēju.

Jutu, ka seja man stingst.

— Ko tu dzirdēji? Tu nesaprati, tas bija tikai…

— Nē. Nē. Tu teici, ka tā neesmu es. Lai es aizeju. Aizeju. Ak dievs! Es aizietu, bet nevaru. Nezinu, kas tas ir. Gribēju un nevaru. Esmu tik ļoti, ļoti nekrietna!

— Mazulīt!!!

Satvēru viņu, no visa spēka piespiedu sev klāt, viss pazuda, skūpstīju viņas rokas, mitros, sāļos pirkstus, atkārtoju kaut kādus zvērestus, lūgsnas, lūdzu piedošanu, sacīju, ka tas bija muļķīgs, pretīgs sapnis. Pamazām viņa nomierinājās. Pārstāja raudāt. Viņas acis bija milzīgas, mēnessērdzīgas. Asaras nožuva. Viņa pagrieza galvu.

— Nē, — viņa teica. — Nerunā tā, nevajag. Tu neesi īsts…

— Es neesmu!

Tas man izlauzās kā vaids.

— Jā. Tu mani negribi. Es visu laiku to jutu. Izlikos, ka neredzu. Domāju, ka varbūt man liekas. Bet nē. Tu izturies… citādi. Tu neņem mani nopietni. Tiesa, tas bija sapnis, bet pa miegam tu redzēji mani. Sauci mani vārdā. Es biju tev pretīga. Kāpēc! Kāpēc?!

Es nokritu viņas priekšā uz ceļiem, apskāvu viņas kājas.

— Mazulīt…

— Negribu, ka tu tā runā. Negribu, dzirdi! Neesmu nekāds mazulītis. Es esmu…

Viņa izplūda raudās un nokrita ar seju gultā. Es piecēlos. No ventilācijas lūkām, klusi šalcot, plūda auksts gaiss. Man bija vēsi. Apmetu peldmēteli, apsēdos uz gultas un pieskāros viņas plecam.

— Harej, paklausies. Es tev kaut ko pateikšu. Es tev pateikšu taisnību…

Balstoties uz rokam, viņa lēnām piecēlās sēdus. Redzēju, kā viņai uz kakla zem plānās ādas pulsē artērija. Seja man atkal sāka stingt, un kļuva tik auksti, it kā es stāvētu salā. Galvā bija absolūts tukšums.

— Taisnību? — viņa teica. — Svēts vārds?

Neatbildēju uzreiz, nācās pārvarēt kamolu kaklā. Tas bija mūsu vecais zvērests. Kad tas tika pateikts, neviens no mums nedrīkstēja ne tikai melot, bet pat kaut ko noklusēt. Bija laiks, kad mēs mocījāmies ar pārmērīgu atklātību naivā pārliecībā, ka tas mūs glābs.

— Svēts vārds, — es nopietni teicu. — Harej…

Viņa gaidīja.

— Arī tu esi izmainījusies. Mēs visi maināmies. Bet ne to es gribēju pateikt. Tiešām izskatās tā… ka mums abiem īsti nezināma iemesla dēļ… tu nevari mani atstāt. Bet tas ir ļoti labi, jo arī es nevaru tevi…

— Kris!

Es viņu pacēlu, ietītu palagā. No asarām mitrais drānas stūris gulēja man uz pleca. Staigāju pa istabu un aijāju viņu. Viņa noglāstīja man seju.

— Nē. Tu neesi mainījies. Tikai es, — viņa pačukstēja man ausī. — Kaut kas ir noticis ar mani. Varbūt tas?

Viņa skatījās melnajā, tukšajā taisnstūrī, kas palika pēc salauztajām durvīm, kuru atliekas es vakarā aiznesu uz noliktavu. «Būs jāieliek citas,» nodomāju. Tad nosēdināju viņu uz gultas.

— Vai tu vispār guli? — es jautāju, noliecies pār viņu.

— Nezinu.

— Kā tā — nezini? Padomā, mī]ā.

— Tas droši vien nav īsts miegs. Varbūt esmu slima. Es tā guļu un domāju, un zini…

Viņa sāka drebēt.

— Ko? — es jautāju čukstus, man aiztrūka balss.

— Tās ir ļoti dīvainas domas. Nesaprotu, no kurienes tās rodas.

— Piemēram?

«Man jābūt mierīgam, vienalga, ko dzirdēšu,» es nodomāju un sagatavojos viņas vārdiem kā stipram sitienam.

Viņa bezpalīdzīgi pakratīja galvu.

— Tas ir kaut kas tāds… visapkārt…

— Nesaprotu…

— It kā ne tikai manī, bet tālāk, tā, it kā… es neprotu izstāstīt. Tam nav vārdu…

— Tie laikam ir sapņi, — es it kā negribot izmetu un atviegloti nopūtos. — Bet tagad izslēgsim gaismu un līdz rītam aizmirsīsim visus sarūgtinājumus, bet rīt, ja mums tā gribēsies, sagādāsim jaunus. Labi?

Viņa pasniedzās uz slēdža pusi, kļuva tumšs, es nolikos vēsajā gultā un sajutu viņas elpas siltumu.

Es viņu apskāvu.

— Ciešāk, — viņa čukstēja. Un pēc gara mirkļa: — Kris!

— Ko?

— Es tevi mīlu.

Man gribējās kliegt.

Rīts bija sarkans. Uztūcis saules disks karājās virs paša apvāršņa. Pie istabas sliekšņa gulēja vēstule. Uzplēsu aploksni. Hareja atradās vannas istabā, dzirdēju, kā viņa dungo. Laiku pa laikam, slapjo matu apņemta, viņa skatījās no turienes ārā. Piegāju pie loga un lasīju:

«Kelvin, mēs esam iestiguši. Sartoriuss ir par enerģisku rīcību. Viņš tic, ka viņam izdosies destabilizēt neitrīno sistēmas. Lai realizētu mēģinājumu, viņam nepieciešams zināms daudzums plazmas — kā F izejmateriāla. Viņš liek tev priekšā doties rekognoscēšanas gājienā un iesmelt konteinerā nedaudz plazmas. Rīkojies pēc savas izpratnes, tikai paziņo savu lēmumu man. Man nav sava uzskata. Liekas, ka man vispār vairs nekā nav. Es gribētu, lai tu to izdarītu tikai tāpēc, ka tas virzīs mūs uz priekšu, kaut arī šķietami. Citādi atliek vienīgi apskaust G.

Zurkulēns

P. S. Radiostacijā iekša neej. Tu taču vari izpildīt manu lūgumu. Vislabāk piezvani.»

Sirds man sažņaudzās, kad lasīju šo vēstuli. Uzmanīgi pārskatīju to vēlreiz, saplēsu un driskas iemetu izlietnē. Tad sāku meklēt kombinezonu Harejai. Jau tas bija šausmīgi. Gluži kā iepriekšējā reizē. Bet viņa neko nezināja, citādi nevarētu tā nopriecāties, kad pateicu, ka man jādodas nelielā izlūkgājienā ārpus Stacijas, un lūdzu viņu mani pavadīt.

Mēs pabrokastojām mazajā virtuvē (pie kam Hareja atkal tik tikko norija pāris kumosu) un devāmies uz bibliotēku.

Pirms darīt to, ko vēlējās Sartoriuss, gribēju pārskatīt literatūru par spēka lauku un neitrīno sistēmu problēmu. Vēl nezināju, kā pie tā ķerties, bet nolēmu kontrolēt viņa darbu. Man ienāca prātā, ka šis pagaidām vēl neeksistējošais neitrīno'anihilators varētu atbrīvot Snautu un Sartoriusu, bet mēs ar Hareju nogaidītu, kamēr «operācija» beigsies, kaut kur ārpusē — piemēram, lidmašīnā. Kādu laiku kvernēju pie lielā elektroniskā kataloga, uzdodot tam jautājumus, uz kuriem tas atbildēja vai nu ar lakonisku rindu uz kartītes «bibliogrāfijā nav», vai arī ieteica man iedziļināties tādos speciālu fizikas sacerējumu džungļos, ka nezināju, ko ar visu to lai iesāku. Man ne visai gribējās atstāt šo lielo, apaļo telpu ar gludām sienām, kurā viscaur bija atvilktnes ar daudziem tūkstošiem mikrofilmu un neskaitāmiem elektroniskiem pierakstiem. Bibliotēka atradās pašā Stacijas centrā, tai nebija logu, un tā bija vislabāk izolētā vieta tērauda čaulas iekšienē. Kas zina, varbūt tieši tāpēc man te bija tik labi, kaut gan mani meklējumi izrādījās pilnīgi neveiksmīgi. Klīdu pa lielo zāli, līdz apstājos pie milzīga plaukta, kas sniedzās līdz griestiem un bija pilns ar grāmatām. Šo grāmatu vērtība bija diezgan apšaubāma, tās drīzāk bija piemiņas un cieņas apliecinājums solāristisko pētījumu pionieriem: apmēram sešsimt sējumos bija ietverta visa šī priekšmeta klasika, sākot ar monumentālo, kaut arī zināmā mērā novecojušo Gīzes deviņsējumu monogrāfiju. Cilāju šīs grāmatas, kuru smagums uzreiz lieca roku lejup, un, piemeties uz krēsla atbalstņa, negribīgi tās šķirstīju. Arī Hareja atrada sev kaut ko lasāmu — pāri viņas plecam saburtoju dažas teksta rindiņas. Tā bija viena no nedaudzajām grāmatām, kas piederēja pirmajai ekspedīcijai, varbūt pat paša Gīzes kādreizējais īpašums — «Starpplanētu Pavārs»… Redzēdams, ar kādu uzmanību Hareja studē kosmonautikas skarbajiem apstākļiem pielāgotos kulinārijas padomus, nekā nesacīju un pievērsos respektablajam sējumam, kas gulēja man klēpī. «Solāris pētījumu desmit gadi» iznāca «Solāriānas» sērijā ar kārtas numuriem no četri līdz trīspadsmit, turpretī pašreizējos izdevumus apzīmē ar četrzīmju cipariem.

Gīze nebija apveltīts ar pārāk spilgtu fantāziju, starp citu, šī īpašība spēj vienīgi kaitēt Solāris pētniekam. Droši vien nekur citur fantāzija un prasme veikli izvirzīt hipotēzes nekļūst tik bīstama. Galu galā uz šīs planētas viss ir iespējams. Plazmas radīto formu apraksti, kas šķiet neticami, tomēr ir pilnīgi precīzi, kaut arī tos nevar pārbaudīt, jo okeāns reti kad atkārto savas evolūcijas. Cilvēku, kurš to redz pirmo reizi, pārsteidz galvenokārt mīklainība un milzīgums; ja šīs formas parādītos mazākā mērogā, kaut kādā purvā, tās noteikti atzītu par vēl vienu «dabas izlēcienu», nejaušu un aklu spēku rotaļas izpausmi. Arī tas, ka viduvējība un ģēnijs ir vienādi bezpalīdzīgi solāristisko formu neizsmeļamās daudzveidības priekšā, neatvieglo attiecības ar dzīvā okeāna fenomeniem. Gīze nebija ne viens, ne otrs. Viņš bija vienkārši klasificētājs pedants, viens no tiem ārēji mierīgajiem cilvēkiem, kam visu dzīvi aizpilda neizsīkstoša kaislība uz darbu. Cik ilgi varēja, viņš izmantoja tīri aprakstošu valodu, bet, kad vārdu pietrūka, izlīdzējās, radot jaunus, bieži neveiksmīgus, aprakstāmajiem notikumiem neatbilstošus vārdus. Starp citu, nekādi termini neatspoguļo to, kas notiek uz Solāris. Viņa «kokkalni», viņa «garaudži», «sēņblāķi», «simetriādes» un «asimetriādes», «skriemeļneši» un «žiglaiņi» skan ārkārtīgi samāksloti, tomēr dod kaut kādu priekšstatu par Solāris pat tiem, kas, izņemot neskaidrus fotoattēlus un gaužām nepilnīgas kinofilmas, neko nav redzējuši. Protams, arī šis pašaizliedzīgais klasificētājs nogrēkojās, pateikdams ne vienu vien aplamību. Cilvēks izvirza hipotēzes vienmēr, pat tad, kad viņš ir ļoti piesardzīgs, pat tad, kad viņš to neapzinās. Gīze uzskatīja, ka «garaudži» ve: do pamatformu, un salīdzināja tos ar daudzkārt palielinātiem un sablīvētiem Zemes jūru paisuma viļņiem. Starp citu, tie, kas rakņājās Gīzes grāmatas pirmajā izdevumā, zina, ka sākumā viņš tos tā arī dēvēja par «paisumiem», ka viņu iedvesmoja ģeocentrisms, kas būtu bijis smieklīgs, ja nebūtu tik bezpalīdzīgs.

Tās taču — ja jau meklējam analoģiju uz Zemes — ir formācijas, kas apjomā pārsniedz Lielo Kolorādo kanjonu, modelētas tādā masā, kurai virspuse ir recekligi putaina konsistence (turklāt šīs putas sastingstot izveido milzīgas, viegli lūstošas vītnes, mežģīnes ar milzu caurumiem, bet dažiem pētniekiem tās likās pat kā «skeletveida uzaugumi») un dziļumā tā pāriet aizvien elastīgākā substancē, kā saspriegts muskulis, bet tāds muskulis, kurš drīz — pusotra desmita metru dziļumā — kļūst cietāks par klinti, kaut arī joprojām saglabā elasticitāti. Starp sienām, kuras uzspīlētas kā plēves uz briesmoņa muguras un pie kurām pieāķējušies «skeletiņi», daudzus kilometrus stiepjas pats «garaudzis» — pēc ārējā izskata patstāvīgs radījums, līdzīgs kaut kādam milzu pitonam, kas, veselus kalnus rīdams, ir pārēdies un tagad klusējot tos sagremo, laiku pa laikam lēni un svārstīgi sakustinādams savu plakano zivveida ķermeni. Bet tā «garaudzis» izskatās tikai no augšas, no lidojošas mašīnas borta. Bet, ja piekļūst tam pavisam tuvu klāt, ar lidmašīnu nolaižoties vairāku simtu metru dziļumā starp «aizas sienām», tad «pitona rumpis» rādās izstiepts līdz pat apvārsnim un ir tik neizprotamas kustības pilns, ka izskatās pēc slinki briestoša cilindra. Pirmais iespaids ir tāds, ka virpuļo glums, pelēkzaļš smērs, kas sablīvējuma vietās atstaro spilgtu saules spīdumu, bet, kad lidaparāts sastingst pie pašas virsmas («aiza», kas slēpj sevī «garaudži», tad it kā pārvēršas par ģeoloģisku ieplaku, ko no divām pusēm ieslēdz kalnu virsotnes), kļūst redzams, ka kustība ir nesalīdzināmi komplicētāka. Tai ir koncentrisks riņķojums, kurā krustojas tumšākas strūklas, virsējais «apmetnis» brīžiem pariet spoguļgludā līmenī, kur atspīd debesis un mākoņi un ko ar šāvieniem līdzīgu troksni pārplēš pusšķidras, ar gāzi sajauktas serdes izvirdumi. Pamazāk kļūst saprotams, ka tepat apakšā atrodas to spēku darbības centrs, kuri valda pār šīm debesīs vērstajām, slinki cietējošajām recekļa nogāzēm; bet ar to, kas ir tik acīm redzams, zinātnei nepietiek. Cik gadu pagāja karstās diskusijās par tematu, kas īsti notiek «garaudžos», kuru miljoni vago dzīvā okeāna nepārredzamos plašumus! Tika uzskatīts, ka tie ir kaut kādi briesmoņa orgāni, ka tajos notiek vielu maiņa, elpošanas procesi, barības vielu piegāde, un tikai apputējušas bibliotēkas zina, kas vēl. Katru hipotēzi galu galā izdevās apgāzt ar tūkstošiem ļoti rūpīgu un nereti bīstamu pētījumu palīdzību. Un tas viss skar vienīgi «garaudžus», formu, kas būtībā ir visvienkāršākā, visnoturīgākā; to eksistēšana turpinās nedēļām ilgi — bet tā uz Solāris ir pavisam ārkārtēja parādība.

Visnesaprotamākā un kaprīzākā forma, kas novērotājā izsauc visasāko protestu — instinktīvu protestu, protams, — ir «mimoīdi». Var teikt bez pārspīlējuma, ka Gīze tos iemīlējis un to izpētei, aprakstīšanai, būtības noskaidrošanai veltīja sevi visu bez atlikuma. Nosaukumā viņš centās atspoguļot to, kas tajos ir visraksturīgākais no cilvēka redzes viedokļa: tieksme pēc apkārtējo, vienalga, tuvo vai tālo, formu reproducēšanas.

Kādā dienā dziļi zem okeāna līmeņa sāk melnēt plats, plakans aplis ar nelīdzenām malām un it kā nodarvotu virsmu. Pēc dažām stundām tas sāk šķelties un arvien skaidrāk sadalīties, vienlaicīgi spraucoties uz augšu, uz virsmas pusi. Novērotājs varētu apzvērēt, ka apakšā notiek briesmīgs cīniņš, jo no visām pusēm šurp sadrāžas it kā sašķobītas lūpas, it kā dzīvi, iemiesoti, aizaugoši krāteri, neskaitāmas gredzenveida viļņu rindas blīvējas virs dzīlē izplūdušā melnā, trīcošā rēga un, saslējušās stāvus, gāžas lejā. Katru tādu simttūkstoštonnīgu lavīnu pavada vairākas sekundes ilgstoša lipīga, gribētos teikt, šmakstinoša pērkona duna, jo te viss notiek ar milzu vērienu. Tumšais radījums tiek nogrūsts dziļumā, katrs nākamais trieciens, liekas, to saplacina un sašķeļ, no atsevišķiem slāņiem, kas nokarājas līdzīgi samirkušiem spārniem, atdalās iegareni ķekari, sašaurinās garās kaklarotās, sakūst kopā un peld uz augšu, velkot līdzi it kā tiem pieaugušu, sadrumstalotu mātes disku, bet pa to laiku jau krietni dziļajā dobumā no augšas nerimtīgi gāžas kārtējie viļņu gredzeni. Un šī rotaļa rit reizēm dienu, reizēm mēnesi. Dažkārt viss ar to arī beidzas. Centīgais Gīze šo variantu nosauca par «priekšlaicīgi dzimušu mimoīdu», it kā nezin no kurienes viņam būtu precīzi zināms, ka ikkatras tādas kataklizmas galīgais mērķis ir «nobriedis mimoīds», tas ir, to polīpveida gaišo izaugumu kolonija (parasti tā pārsniedz Zemes pilsētas apmērus), kuras uzdevums ir pārmēdīt apkārtējās formas. Saprotams, tūlīt uzradās cits solārists, uzvārdā Jūvenss, kas šo pēdējo fāzi atzina par «deģenerāciju», par kroplību, izdzimšanu, bet radīto formu daudzveidību — par acīm redzamu no mātes virsvaras nošķīrušos daļu brīvības izpausmi.

Tomēr Gīze, kurš visos citu solāristisko veidojumu aprakstos, ne par matu neatkāpjoties no savas sausās frāzes vienmērīgā ritma, ir piesardzīgs kā pa sasalušu ūdenskritumu rāpojoša skudra, šoreiz bija tik ļoti pārliecināts par sevi, ka atsevišķas mimoīda formēšanās fāzes sistematizēja pēc pieaugošas pilnības pakāpes.

Vērojot no augšas, mimoīds liekas līdzīgs pilsētai; tomēr tā ir ilūzija, ko radījusi kaut kādas analoģijas meklēšana pazīstamu parādību vidū. Kad debesis ir tīras, visus daudzstāvu izaugumus un to galotņu piedēkļus ietver sasildīta gaisa slāņi, liekot jau tā grūti nosakāmiem apveidiem šķietami svārstīties un mainīties. Pirmais mākonis debesu zilgmē (es tā saku aiz ieraduma, jo šī «zilgme» ir ruda sarkanās un spilgti balta zilās dienas laikā) nekavējoties izsauc reakciju. Sākas vētraina pumpurošanās, uz augšu izsprāgst no pamatnes gandrīz pilnīgi atdalīta staipīga puķkāpostveidā briestoša čaula, kas vienlaicīgi balē un pēc dažām minūtēm līdz pat optiskā māna pakāpei imitē mutuļojošo mākoni. Šis gigantiskais veidojums met iesarkanu ēnu un no vienas mimoīda virsotnes it kā sniedzas uz nākošo; šai kustībai allaž ir pretējs virziens nekā īstajam mākonim. Man liekas, ka Gīze noteikti ļautu sev nocirst roku, lai uzzinātu kaut vai to, kāpēc tas tā notiek. Bet šādi «vientuļi» mimoīda ražojumi ir nieks salīdzinājumā ar stihisko darbību, kad to ar saviem priekšmetiem un konstrukcijām «sakaitina» atnācēji no Zemes.

Tiek reproducēts itin viss, kas atrodas astoņu līdz deviņu jūdžu apkārtnē. Visbiežāk mimoīds veido palielinātus attēlus, dažreiz deformē tos, pārvēršot karikatūrās vai groteskos vienkāršojumos; sevišķi tas attiecas uz mašīnām. Par materiālu, saprotams, vienmēr noder tā pati ātri balējošā masa, kas pēc izšaušanas nekrīt atpakaļ, bet gan planē gaisā; viegli trūkstošas saites to savieno ar pamatni, pa kuru tā lēnām pārvietojas un, vienlaicīgi šķoboties, savelkoties vai izplešoties, plastiski formējas vissarežģītākajās konstrukcijās. Lidmašīna, ferma vai masts tiek reproducēti ar vienādu ātrumu; mimoīds nereaģē vienīgi uz pašiem cilvēkiem, izsakoties precīzāk, ne uz kādiem dzīviem radījumiem, tāpat arī uz stādiem, jo pat tos eksperimentālos nolūkos atgādāja uz Solāris nenogurstošie pētnieki. Turpretī manekens, cilvēka lelle, suņa vai koka atveidojums jebkurā materiālā tiek nokopēts nekavējoties.

Te diemžēl starp citu jāatzīmē, ka mimoīda «paklausība» eksperimentētājiem, tik neparasta uz Solāris, laiku pa laikam pazūd. Visnobriedušākajam mimoīdam ir savas «slinkuma dienas», kad tas tikai ļoti lēni pulsē. Šī pulsācija gan nav acij manāma, tās ritms, «pulsa» atsevišķa fāze ilgst vairāk nekā divas stundas, un bija vajadzīga speciāla filmēšana, lai to atklātu.

Tādos apstākļos mimoīdu, sevišķi — vecu, var lieliski izpētīt, jo okeānā iegremdētais pamatnes disks un arī uz tā sakuplojušās formas veido pavisam drošu balstu kājām.

Mimoīda robežās, protams, var uzturēties arī tā «darba» dienās, bet tādās reizēs redzamība noslīd gandrīz līdz nullei, jo kopējošās pamatmasas uztūkušie dzinumi nepārtraukti izdala gaišu koloidālu suspensiju, kas gausi krīt kā pūkains, sasmalcināts sniegs. Šīs formas nevar apjaust no neliela attāluma to milzīguma dēļ; pēc izmēriem tās ir salīdzināmas ar kalniem. Bez tam «strādājoša» mimoīda pamatne kļūst staigna no gaļīgajiem nokrišņiem, kuri tikai pēc vairākām stundām pārvēršas cietā garozā, kas ir daudzkārt vieglāka par pumeku. Bez attiecīga ekipējuma var viegli apmaldīties labirintā starp lielvēderainiem kātiem, kas pa pusei atgādina sačokurotas kolonnas, pa pusei —' pusšķidrus geizerus. Tas viss notiek gaišā dienas laikā, kad saules gaisma nespēj izlauzties cauri atmosfērā nepārtraukti virpuļojošiem «pseidoeksploziju» mākoņiem.

Mimoīda novērošana tā laimīgajās dienās (precīzāk izsakoties, šīs dienas ir laimīgas pētniekam, kas atrodas virs tā) var kļūt par neaizmirstamu iespaidu avotu. Mimoīdam ir savi «radošie pacēlumi», kad sākas velnišķīga hiperprodukcija. Tad tas sāk atveidot vai nu savus personiskos apkārtējo formu variantus, vai komplicētākus attēlus, vai pat «formālus turpinājumus», — tā uzjautrinoties stundām ilgi par prieku māksliniekam abstrakcionistam un par izmisumu zinātniekam, kurš veltīgi pūlas notiekošajos procesos kaut ko saprast. Lāgiem mimoīda darbībā parādās nepārprotamas bērnišķīgas vienkāršošanas tieksmes, lāgiem tas nokļūst «baroka novirziena» ietekmē, tad viss, ko tas būvē, ir apzīmēts ar piebriedušas elefantiāzes zīmogu. Vecie mimoīdi fabricē galvenokārt formas, kas spēj izsaukt sirsnīgus smieklus. Tiesa, man personiski nekad nav nācies par tām smieties, jo pārāk stipri šokēja izrādes noslēpumainība.

Pats par sevi saprotams, ka pirmajos pētījumu gados zinātnieki, burtiski, uzbruka mimoīdiem, noturēdami tos par solāristiskā okeāna brīnišķiem centriem, par vietām, kur notiks sengaidītais divu civilizāciju kontakts. Diemžēl ļoti drīz noskaidrojās, ka ne par kādu kontaktu nevar būt runas, jo viss sākas un beidzas ar formu imitāciju, kas neved nekur.

Pētnieku izmisīgajos meklējumos nemitīgi sastopamais antropovai arī zoomorfisms arvien jaunajos dzīvā okeāna veidojumos redzēja «domājošus orgānus» vai pat «ekstremitātes», par kādām zinātnieki (kā Mārtenss un Ekonajī) uzskatīja Gīzes «skriemeļnešus» un «žiglaiņus». Bet šīs dzīvā okeāna protuberances, kas dažreiz uzšaujas atmosfērā pat divas jūdzes augstu, ir tādas pašas «ekstremitātes» kā zemestrīces — Zemes garozas «vingrošana».

Katalogs, kas veltīts formām, kuras atkārtojas relatīvi pastāvīgi un kuras dzīvais okeāns rada tik bieži, ka diennakts laikā uz tā virsmas var atklāt vairākus desmitus un pat simtus šo formu, apvieno apmēram trīssimt nosaukumu. «Visnecilvēciskākais» izskats saskaņā ar Gīzes skolu piemīt simetriādēm — tām nav ne mazākās līdzības ar to, ko cilvēks jebkad ir iepazinis uz Zemes. Sen jau bija labi zināms, ka okeāns nelolo agresīvus nodomus un ka aiziet bojā viņa plazmatiskajās dzelmēs var tikai tas, kas pēc tā sevišķi tiecas, — savas neuzmanības vai neprātīguma dēļ (nerunāju, protams, par gadījumiem, kas radušies, piemēram, sabojājoties skābekļa aparātam vai klimatizatoram); pat caur cilindriskajām garaudžu upēm un briesmīgajiem skriemeļnešu stabiem, kas nedroši klejo starp mākoņiem, var bez jebkādām briesmām izlidot ar lidmašīnu vai citu lidojošu aparātu: plazma dod brīvu ceļu, pašķiroties sveša ķermeņa priekšā ar ātrumu, kas līdzīgs skaņas ātrumam solāristiskajā atmosfērā, atverot, ja tai liek to darīt, dziļus tuneļus pat zem okeāna virsmas (turklāt enerģija, kas šai nolūkā tiek momentāni iedarbināta, ir milzīga — Skrjabins aprēķinājis, ka ārkārtējos gadījumos tā sasniedz 1019 ergu!!!). Simetriādu pētīšana tika uzsākta ar ārkārtēju piesardzību, nemitīgi atkāpjoties, daudzkārt nodrošinoties — bieži, tiesa gan, fiktīvi, — bet to uzvārdi, kas pirmie ielūkojās simetriādu dzīlēs, pazīstami katram bērnam uz Zemes.

Šausmas, ko iedveš šie milzeņi, neizskaidro to ārējais izskats, kaut gan tas tiešām spēj uzvēdīt baismīgus sapņus. Drīzāk tas rodas no tā, ka simetriādēm nepiemīt nekas pastāvigs, nekas neapšaubāms, tanīs tiek pārkāpti pat fizikas likumi. Tieši simetriādu pētnieki allaž visskaļāk atkārtoja tēzi, ka dzīvais okeāns ir saprātīgs.

Simetriādēs rodas pēkšņi. To dzimšana atgādina izvirdumu. Kādu stundu pirms tam okeāns piepeši sāk spīdēt, it kā vairāku desmitu kvadrātkilometru platībā tas būtu pārklājies ar stiklu. Turklāt nemainās ne okeāna plūstamība, ne arī viļņošanās ritms. Dažreiz simetriāde rodas tur, kur pēc žiglaiņa iesūkšanas izveidojas piltuve, bet tas tā nav vienmēr. Pēc kādas stundas stiklainā plēve uzlido gaisā kā milzīgs pūslis, kurā sagrozoties un lūstot atspulgojas vesela debess mala, saule, mākoņi, visi apvāršņi. Zibenīgajai krāsu rotaļai, ko izsauc gan gaismas staru noliekšanās, gan to laušana, nav nekā līdzīga.

Sevišķi vētrainus gaismas efektus sniedz simetriādes, kas rodas zilās dienas laikā vai īsi pirms zilās saules rieta. Tad rodas iespaids, ka viena planēta dzemdē otru, kas ar katru mirkli dubulto savu apjomu. Nupat kā no dziļumiem izšautais, ugunīgi mirdzošais globuss sašķeļas pie virsotnes vertikālos sektoros, bet tas nav sairums. Šī ne pārāk veiksmīgi par «ziedkausiņa fāzi» nosauktā stadija ilgst dažas sekundes. Debesīs notēmētās plēvaino posmu arkas apgriežas, neredzamajā iekšdaļā savienojas un zibenīgi sāk veidot kaut ko līdzīgu druknam torsam, kura iekšienē notiek simtiem parādību uzreiz.

Pašā centrā, ko pirmo reizi izpētīja septiņdesmit vīru lielā Gamalejas grupa, gigantiskas polikristalizācijas rezultātā izaug cilindriska nesoša serde, ko lāgiem dēvē par «mugurkaulu»; bet es nepiederu pie šāda termina atzinējiem. Visu šo galvu reibinošo arhitektoniku in statu nascendi balsta stipri atšķaidīta, gandrīz ūdeņaina recekļa vertikāli stabi, kas nerimtīgi strūklo no kilometriem dziļām ieplakām. Šī procesa laikā koloss izdveš dobju, stieptu rēkoņu, to ielenc verdošs, sniegveida biezšūnainu putu valnis. Tad — no centra uz apmales pusi — ārkārtīgi komplicētā veidā sāk rotēt raupjās plaknes, kas apaug ar valkanas, no dziļumiem izmestas masas slāņiem; nupat pieminētie dzelmju geizeri sacietē, pārveidojoties par dzīvām, tausteklīgām kolonnām, turklāt to kūļi tiecas uz viengabalainas dinamikas ziņā visraksturīgākajām konstrukcijas vietām, atgādinot kaut kāda ar tūkstoškārt lielu paātrinājumu augoša radījuma debesīs vērstas žaunas, kurām cauri rit gaišsārtu asiņu un tumši zaļu, gandrīz melnu ūdeņu straumes.

No šī brīža simetriāde jau sāk demonstrēt savu visneparastāko īpašību — modeļu radīšanas spēju, vai — bez aplinkiem — tā pārkāpj noteiktus fizikas likumus. Vispirms jāatzīmē, ka nav divu vienādu simetriādu, jebkura no tām ir it kā jauns dzīvā okeāna «izgudrojums». Tālāk simetriāde savā iekšienē producē to, ko bieži dēvē par «momentālajām mašīnām», kaut arī šie veidojumi nepavisam neizskatās pēc cilvēku konstruētiem mehānismiem; runa te ir vienīgi par relatīvi šauru un tāpēc it kā «mehānisku» darbības mērķi.

Kad no dzelmes strūklojošie geizeri sastingst vai pārvēršas par visos virzienos skrejošām kapitālām galerijām un gaiteņiem, bet «plēves» izveido krustojošos plakņu, tauvu, velvju sistēmu, simetriāde attaisno savu nosaukumu ar to, ka jebkuras formas posmam, slīpnei, ejai viena pola rajonā visās detaļās atbilst tās spoguļattēls pretējā polā.

Pēc kādām divdesmit vai trīsdesmit minūtēm gigants sāk lēnām grimt okeānā, dažreiz sagāzies attiecībā pret vertikālo virzienu par astoņiem līdz divpadsmit grādiem. Simetriādes ir dažāda lieluma, bet pat punduri pēc iegrimšanas paceļas krietnus astoņsimt metrus virs horizonta un ir redzami no pāris desmit jūdžu attāluma. Iekļūt simetriādes iekšienē visdrošāk var tūlīt pēc līdzsvara atjaunošanās, kad veidojums vairs negrimst dzīvajā okeānā, vienlaicīgi atgriežoties vertikālā stāvoklī; vispiemērotākā iekļūšanas vieta ir virsotnes rajons. Virsmu zem relatīvi gludās pola «cepures» kā sietu caurumo ieejas iekšējās kamerās un tuneļos. Šī formācija — kopumā — ir kaut kāda augstākas kārtas vienādojuma trīsdimensiju modelis.

Kā zināms, katru vienādojumu var izteikt augstākās ģeometrijas figurālajā valodā un uzbūvēt tam atbilstošu ģeometrisku ķermeni. Tādā izpratnē simetriāde ir Lobačevska konusu un Rīmana negatīvā liekuma radiniece, gan ļoti tāla, tāpēc ka neiedomājami komplicēta. Tas ir veselas matemātikas sistēmas modelis ar vairāku kubikjūdžu tilpumu, turklāt četrdimensiju modelis, jo vienādojumu būtiskie koeficienti ir funkcijas arī no laika, tas ir, tie mainās ne tikai telpā, bet arī laikā.

Visvienkāršākā doma, dabiski, bija tā, ka simetriāde ir ne vairāk, ne mazāk kā dzīvā okeana «matemātiskā mašīna», attiecīgos mērogos radīts aprēķinu modelis, kurš viņam vajadzīgs mums nezināmiem mērķiem, bet šo Fermonta hipotēzi šodien neviens vairs neatbalsta. Bez šaubām, tā bija vilinoša — bet priekšstats, ka ar tādiem titāniskiem izvirdumiem, kur katra daļiņa tiek nemitīgi pakārtota aizvien sarežģītākām lielās analīzes formulām, dzīvais okeāns iztirzā matērijas, kosmosa, esamības problēmas… nenoturējās. Milzeņa dzīlēs var atrast pārāk daudz parādību, kas neļauj samierināties ar šo būtībā vienkāršo (bērnišķīgi naivo, kā izsakās daži) ainu.

Netrūka mēģinājumu izgudrot kaut kādu pieņemamāku simetriādes modeli, padarīt to uzskatāmu; pietiekami populārs ir Averiāna piemērs: iedomāsimies senu celtni uz Zemes no Bābeles uzplaukuma laikiem, ko veido dzīva, ierosināma un evolucionējoša substance; tās arhitektonika plūstoši vijas cauri daudzām pārejas fāzēm, mūsu acu priekšā iegūstot vispirms grieķu, pēc tam romiešu celtniecības formas; tad kolonnas kļūst slaidas kā stiebri, spriešļotais pārsegums top vieglāks, izgaist, iemanto smailumu, arkas pāriet stāvās parabolās, beidzot stalti izliecas.

Šādi izveidojusies gotika sasniedz briedumu, noveco, pāriet vēlākajās formās, līdzšinējo kraujā kāpuma skarbumu, tiekšanos uz augšu nomaina neprātīgas auglības izvirdums, mūsu acu priekšā ar savu pārmērīgo greznību izplaukst baroks; ja šo secību turpināsim tālāk, mūsu mainīgo vienādojumu joprojām traktējot kā dzīvās esamības atsevišķus posmus, nonāksim galu galā līdz kosmiskā laikmeta arhitektūrai, reizē varbūt tuvojoties izpratnei, kas ir simetriāde.

Bet šis salīdzinājums, lai arī to attīstīja un bagātināja (starp citu, notika vizualizācijas mēģinājumi ar speciālu modeļu un filmas palīdzību), labākajā gadījumā paliek kaut kas bezspēcīgs, bet sliktākajā — tā ir izvairīšanās, ja ne visparastākie meli, jo simetriādei nav nekā līdzīga uz Zemes…

Cilvēks vienlaicīgi spēj aptvert ļoti nedaudz; redzam tikai to, kas notiek mūsu priekšā, te un tagad; uzskatāmi priekšstatīt savstarpēji saistīto, kaut vai abpusēji papildinošo procesu vienlaicīgo daudzveidību — tas pārsniedz viņa iespējas. To mēs izjūtam pat attiecībā uz relatīvi vienkāršām lietām. Viena cilvēka liktenis var nozīmēt daudz, vairāku simtu likteni ir grūti apjēgt, bet tūkstošu, miljonu dzīves stāsts būtībā nenozīmē neko. Simetriāde ir miljons, nē, kāpināts miljards, pati neiedomājamība; kas par to, ka, stāvot kādā simetriādes jomā — desmitkāršotā Kronekera telpā — tāpat kā skudriņas elpojošas velves krokā, redzam gigantisku, mūsu laternu gaismā pelēki opalescējošu virsmu kāpumu, to mijiedarbi, liegumu un nekļūdīgo, nevainojamo atrisinājumu, tas taču ir tikai moments (te viss plūst) — jo šīs arhitektonikas saturs ir kustība, vienota un mērķtiecīga. Novērojam niecīgu procesa daļiņu, vienas stīgas vibrēšanu supermilzeņu simfoniskajā orķestrī, un arī tas ir sīkums, jo zinām — gan tikai zinām, neizprotot —, ka vienlaikus virs un zem mums, spraišļotos bezdibeņos, aiz redzes un iztēles robežām notiek tūkstoši un miljoni vienlaicīgu pārvērtību, kas saistītas savā starpā tāpat kā notis ar matemātisko kontrapunktu. Tāpēc kāds to nosauca par ģeometrisko simfoniju, bet mēs diemžēl esam kurli tās klausītāji.

Lai te tiešām kaut ko pa īstam ieraudzītu, vajadzētu aizskriet prom, atkāpties kaut kādā milzīgā tālē, bet simetriādē taču viss saturs ir iekšienē, tā ir no dzemdību lavīnām sastāvoša vairošanās, nepārtraukta veidošanās, turklāt tas, kas izveidojas, vienlaicīgi veido kaut ko citu, un pat mimoza tā nereaģē uz pieskārienu, kā no mums jūdzēm attālinātā, ar simtiem stāvu atdalītā simetriādes daļa reaģē uz izmaiņām, kas notiek tai vietā, kur mēs stāvam. Te katra konstrukcija ir momentāna un glīta, tā īstenojas aiz redzamības robežām, konstruējot sev līdzi un diriģējot visas citas, līdzitopošās; bet tās savukārt modelējoši ietekmē viņu.

Simfonija — labi, bet tikai tāda, kas pati sevi rada un pati sevi nožņaudz. Briesmīgs ir simetriādes gals. Neviens, kas to redzējis, nav varējis atbrīvoties no iespaida, ka viņš ir traģēdijas, ja pat ne slepkavības liecinieks. Pēc kādām divām, augstākais, trim stundām — šī sprādzienveida augšana, vairošanās un pašizcelšanās nekad neilgst vairāk — dzīvais okeāns uzsāk uzbrukumu. Lūk, kā tas izskatās: gludais līmenis sakrokojas, jau nomierinātais, sakaltušām putām klātais paisums sāk mutuļot, no horizontiem joņo koncentrisku viļņu rindas — tādi paši gaļīgi krāteri kā tie, kas pavada mimoīda dzimšanu, tikai šoreiz to izmēri ir nesalīdzināmi lielāki. Simetriādes iegremdētā daļa tiek sažņaugta, koloss gausi slienas augšā, it kā to izraidītu aiz planētas sfērām; okeāniskās plazmas virsējie slāņi sāk aktivizēties, rāpjas pa sānu sienām aizvien augstāk, pārklāj tās, sabiezējot aizmūrē izejas, tomēr tas viss ir sīkums, salīdzinot ar to, kas vienlaicīgi notiek dzelmē. Vispirms formu radīšanas procesi — kārtējo arhitektoniku pašizcelsme — uz īsu mirkli sastingst, tad tiek strauji paātrināti: līdz šim brīdim plūstošās kustības — iekļaušanās, krokošanās, pamatu un velvju izplešanās —, kas bija ritmiskas un tik noteiktas, it kā visam jāeksistē gadu simteņiem ilgi, iegūst auļojošu raksturu. Sajūta, ka koloss draudošo briesmu priekšā drudžaini pūlas īstenot kaut kādas ieceres, kļūst nomācoša. Tomēr, jo vairāk pieaug pārvērtību ātrums, jo skaidrāka kļūst pašas celtnes un tās dinamikas baismīgā, pretīgumu modinošā metamorfoza. Visi apbrīnojami elastīgo plakņu savienojumi kļūst mīksti, ļengani, sačākst, parādās kļūdainas, nepabeigtas, kroplīgas formas, no neredzamām dzīlēm atlido augošs troksnis, rēkoņa, it kā kaut kādu agonizējošu plaušu izmestais gaiss, spraucoties caur sašaurinātām aizām, krācot un pērkonīgi dārdot neaizsprostotajos posmos, liek brūkošajām velvēm gārgt kā kādām šausmīgām rīklēm, kas apaug ar dūņu stalaktītiem, nedzīvām balss stīgām, un skatītāju, neraugoties uz trakojošo, visneprātīgāko kustību — tā taču ir iznīcināšanas kustība —, momentāni pārņem pilnīgs sastingums. Vairs tikai no bezdibeņa caur tūkstošiem šahtu kaucošais orkāns piepūzdams balsta debesīs saslieto celtni, kas kā liesmu pārņemtas šūnas sāk grimt lejā, brukt kopā, bet šur tur vēl manāmas pēdējās trīsas, bezspēcīgas, no pārējām atrautas kustības, aklas, arvien vājākas, līdz no ārpuses nemitīgi šķaidītais, izskalotais milzenis krīt ar kalna diženumu un pazūd putu virpulī, tādā pašā kā tas, kurš pavadīja viņa titānisko dzimšanu.

Un ko tas viss nozīmē? Jā, ko tas nozīmē?…

Atceros, reiz kāda skolas ekskursija apmeklēja Adenas solāristikas institūtu, kad es biju Gibariāna asistents; caur bibliotēkas mazo zāli jaunatni ieveda galvenajā telpā, kuras lielum lielo dalu aizņem mikrofilmu kasetes. Uz katras no tām fiksēts neliels, protams, sen jau neeksistējošas simetriādes iekšienes fragments, un tādu tur ir — ne attēlu, bet pilnu spoļu — vairāk nekā deviņdesmit tūkstoši. Un tad tukla, varbūt piecpadsmit gadus veca meitenīte brillēs, ar mundru un saprātīgu skatienu, piepeši uzdeva jautājumu:

— Bet kam tas viss vajadzīgs?…

Un neveiklajā klusumā, kāds tad iestājās, vienīgi skolotāja uzmeta stingru skatienu savai nedisciplinētajai skolniecei; no pavadoņiem solāristiem (es biju to skaitā) neviens neatrada atbildi.

Simetriādes ir neatkārtojamas, un neatkārtojamas ir visas tajās notiekošās parādības. Lāgiem gaiss tajās pārstāj vadīt skaņu. Lāgiem palielinās vai pamazinās refrakcijas koeficients. Vietām parādās pulsējošas, ritmiskas pievilkšanas spēka maiņas, it kā simetriādei būtu pukstoša gravitācijas sirds. Laiku pa laikam pētnieku žirokompasi sāk uzvesties kā ārprātīgi, izveidojas un pazūd paaugstinātas jonizācijas slāņi… šo uzskaitīšanu varētu turpināt. Galu galā, ja simetriādu noslēpums kādreiz būs atrisināts, paliks vēl asimetriādes…

Tās rodas tāpat, vienīgi tām ir citāds gals un tanīs nevar pamanīt neko, izņemot vibrāciju, kvēlmi, ziboņu; zinām tikai tik daudz, ka asimetriādēs notiek absolūti neizprotami procesi uz fizikāli iespējamu ātrumu robežas, tās dēvē arī par «pārspīlētiem kvantu fenomeniem», kuru matemātiskā līdzība ar īstajiem atoma modeļiem tomēr ir tik nestabila un īslaicīga, ka daži to uzskata par blakuspazīmi vai — bez aplinkiem — par gadījuma rakstura pazīmi. Asimetriādes mūžs ir nesalīdzināmi īsāks, tik tikko pāris desmit minūšu, bet gals šķiet vēl šausmīgāks: pēc viesuļvētras, kas aizpilda to ar cietu, rēcošu gaisu, zem netīru putu slāņa velnišķi žigli kāpj un visu pārplūdina verdošs, burbuļojošs, riebīgs šķidrums, pēc tam kā dubļu vulkāna sprādziens seko eksplozija, kas uzšauj gaisā gruvekļu stabu, un mēslains lietus vēl ilgi kapā okeāna nemierīgo virsmu. Dažus vēja dzītus atlūžņus, sausus kā skalus, iedzeltenus, plakanus un tāpēc kaut kādiem plēvainiem kauliem vai krimšļiem līdzīgus, var atrast dreifējam viļņos daudzus desmitus kilometru no eksplozijas centra.

īpašu grupu sastāda veidojumi, kas uz īsāku vai ilgāku laiku pilnīgi atdalās no dzīvā okeāna, kurus daudz retāk un grūtāk ir pamanīt. Pirmoreiz atrastās šo veidojumu atliekas, kā krietni vēlāk izrādījās, pavisam aplami piedēvēja nez kādiem okeāna dzīlēs mītošiem, izburbušiem radījumiem. Dažreiz likās, ka brīnumaini, daudzspārnoti putni bēg no vajātājiem — žiglaiņu apaļajiem snuķiem, bet šis uz Zemes rastais jēdziens kļūst par vēl vienu nepārvaramu šķērsli. Reizēm, bet ļoti reti, uz salu klinšainajām krastmalām var ieraudzīt dīvainus, it kā guļošu roņu vai pingvīnu barus, tie sauļojas, tad slinki ierāpjas okeānā, lai saplūstu ar to vienā veselā.

Tas viss ietilpa Zemes iedzīvotājiem kaut aptuveni saprotamu jēdzienu robežās, bet pirmais kontakts…

Ekspedīcijas veica simtiem kilometru simetriādu dzīlēs, uzstādīja reģistrējošus aparātus, automātiskas kinokameras; mākslīgo pavadoņu teleacis reģistrēja mimoīdu un garaudžu dzimšanu, viņu nobriešanu un bojā eju. Pildījās bibliotēkas, auga arhīvi, maksa par Visu to brīžiem kļuva ļoti dārga. Septiņsimt astoņpadsmit cilvēku dabūja galu kataklizmās, nepaspēdami laikā izkļūt no jau iznīcībai nolemtajiem kolosiem, simt seši no viņiem vienā pašā katastrofā, kurā gāja bojā arī pats Gīze, tobrīd septiņdesmit gadus vecs vīrs, — gals, kas parasti raksturīgs asimetriādēm, bija negaidīti pienācis veidojumam, kas bija skaidri izteikta simetriāde. Septiņdesmit deviņus bruņu skafandros tērptus cilvēkus kopā ar mašīnām, aparātiem dažās sekundēs pēc sprādziena aprija dubļaina sutra, ar savām šļakatām notriekdama pārējos divdesmit septiņus, kuri virs pētījumu rajona pilotēja lidmašīnas un helikopterus. Šī vieta uz četrdesmit otrās paralēles un astoņdesmit devītā meridiāna krustojuma kartēs apzīmēta kā Simt Sešu Izvirdums. Bet šis punkts eksistē tikai uz kartēm, okeāna virsma tur ne ar ko neatšķiras no citiem plazmatiskā izplatījuma rajoniem.

Tad pirmo reizi solāristisko pētījumu vēsturē atskanēja balsis, kas pieprasīja kodoltermisko līdzekļu pielietošanu. Būtībā tas bija daudz ļaunāk nekā atriebība: gribējām iznīcināt to, ko mēs nespējam saprast. Gīzes rezerves grupas priekšnieks Tsankens, kurš bija palicis dzīvs tikai kļūdas dēļ, — releju automāts nepareizi apzīmēja punktu, kur pārējie pētīja simetriādi, un Tsankens savā mašīnā ieradās notikuma vietā, burtiski, dažas minūtes pēc eksplozijas (lidojot viņš vēl redzēja melno sēni) — brīdī, kad apsprieda šo priekšlikumu, piedraudēja, ka uzspridzinās Staciju kopā ar sevi un astoņpadsmit palikušajiem cilvēkiem; un var pieļaut, ka šis pašnāvnieciskais ultimāts, kaut gan oficiāli tas nekad nav atzīts, būs ietekmējis balsošanas rezultātus.

Bet laiki, kad planētu apmeklēja tik kuplas ekspedīcijas, jau aizgājuši pagātnē. Pašu Staciju — tās būvi kontrolēja no satelītiem, un tā bija tāda mēroga inženierceltne, ka Zeme varētu ar to lepoties, ja nebūtu bijis okeāna, kas dažu sekunžu laikā spēja radīt miljonreiz lielākas konstrukcijas, — uzbūvēja diska veidā, divsimt metru diametrā, ar četriem stāviem centrā un diviem pie apmales. Ar anihilācijas enerģiju darbinātie gravitori ļāva Stacijai karāties piecsimt līdz tūkstoš piecsimt metru augstumā virs okeāna; bez visas parastās aparatūras, ar kādu apgādātas citu planētu Stacijas un lielie Sateloīdi, tai bija speciālas radarierīces, kas, tiklīdz okeāna līmenis sāka mainīties, spēja ieslēgt papildjaudu, tā ka tērauda disks, parādoties jauna briesmoņa dzimšanas pazīmēm, cēlās augšup stratosfērā.

Tagad Stacija bija gandrīz tukša. Kopš automāti — man joprojām nezināmu iemeslu dēļ — bija ieslēgti apakšējās noliktavās, varēja klaiņot pa koridoriem, neviena nesatiekot, — kā uz akli dreifējoša vraka, kura mašīnām ilgāks mūžs nekā komandai.

Kad liku plauktā Gīzes monogrāfijas devīto sējumu, man izlikās, ka ar pūkaina putuplasta slāni pārklātais tērauds būtu notrīcējis zem manām kājām. Sastingu, bet trīsas vairs neatkārtojās. Bibliotēka bija labi izolēta no parēja korpusa, un vibrācijai varēja būt tikai viens iemesls. Kāda raķete būs startējusi no Stacijas. Šī doma atgrieza mani īstenībā. Vēl nebiju galīgi nolēmis, vai lidot, kā to vēlējās Sartoriuss. Ja izturēšos tā, it kā pilnībā atbalstītu viņa plānus, vislabākajā gadījumā varēju vienīgi attālināt krīzi; biju gandrīz vai pārliecināts, ka lieta nonāks līdz sadursmei, jo nolēmu darīt visu iespējamo, lai glābtu Hareju. Viss bija atkarīgs no tā, vai Sartoriusam bija izredzes gūt panākumus. Viņa pārsvars pār mani bija milzīgs — kā fiziķis viņš orientējās problēmā desmitkārt labāk par mani, un es, lai cik tas nebūtu paradoksāli, varēju cerēt vienīgi uz okeāna izvirzīto uzdevumu sarežģītību. Visu nākošo stundu es kvernēju pie mikrofilmām, cenzdamies izmakšķerēt kaut ko saprotamu sātaniskās matemātikas jūrā, kuras valodā runāja neitrīno procesu fizika. Sākumā man tas likās bezcerīgi, it īpaši tāpēc, ka velnišķīgi grūtās neitrīno lauka teorijas bija veselas piecas — droša zīme, ka neviena no tām nav pilnīga. Tomēr beigu beigās man izdevās atrast kaut ko, kas iedvesa cerības. Patlaban pierakstīju formulas, kad atskanēja klauvējiens.

Žigli piegāju pie durvīm un pavēru tās, ar savu ķermeni aizsedzot spraugu. Durvīs parādījās Snauta sviedros spīdošā seja. Gaitenis aiz_viņa muguras bija tukšs.

— A, tas esi tu, — es teicu, atdarīdams durvis. — Ienāc.

— Jā, tas esmu es, — viņš atteica.

Snauta balss bija aizsmakusi, zem iekaisušajāin acīm — maisiņi. Viņš bija uzlicis no gumijas darinātu spīdīgu pretradiācijas priekšautu ar elastīgām lencēm, no priekšauta apakšas rēgojās arvien to pašu notraipīto bikšu stilbi. Snauta skatiens apskrēja apaļo, vienmērīgi apgaismoto zāli un apstājās, kad viņš pamanīja tālāk pie krēsla stāvošo Harej u. Mēs apmainījāmies ar zibenīgu skatienu, es pievēru plakstus, tad viņš viegli paklanījās, bet es, uzņemdams draudzīgu toni, teicu:

— Tas ir doktors Snauts, Harej. Snaut, tā ir… mana sieva.

— Es esmu… neievērojams ekipāžas loceklis un tāpēc… — pauze bīstami ieilga,

— man nebija izdevības iepazīties…

Hareja pasmaidīja un pasniedza roku, viņš to paspieda, kā man likās, mazliet apjucis, kādu brīdi blisināja acis un sastinga, skatīdamies uz viņu, līdz beidzot es saņēmu viņu aiz pleca.

— Atvainojiet, — viņš tad sacīja Harej ai.

— Gribēju ar tevi parunāt, Kelvin…

— Nu, protams, — atbildēju ar augstākai sabiedrībai raksturīgu nepiespiestību; tas viss man likās kā lēta komēdija, tomēr nebija citas izejas. — Harej, mīļā, nepievērs mums uzmanību. Mums ar doktoru jāaprunājas par mūsu garlaicīgajām darba lietām…

Paņēmu Snautu pie elkoņa un aizvedu pie mazajiem krēsliņiem zāles pretējā pusē. Hareja apsēdās krēslā, kurā pirmīt biju sēdējis es, turklāt pastūma krēslu tā, lai, paceļot galvu no grāmatas, varētu mūs redzēt.

— Kā ir? — es klusi jautāju.

— Esmu šķirts, — viņš atbildēja svelpjošā čukstā.

Var būt, ka es iesmietos, ja man kādreiz atstāstītu šo notikumu un tādu sarunas sākumu, bet Stacijā mana humora izjūta bija paralizēta.

— Kopš vakardienas esmu nodzīvojis pāris gadus, Kelvin, — viņš piebilda. — Pāris diezgan labus gadus. Un tu?

— Neko… — es pēc brīža atbildēju, jo nezināju, ko lai saku. Mīlēju viņu, bet jutu, ka tagad man no viņa jāuzmanās, pareizāk sakot, mani biedēja nolūks, kādā viņš pie manis atnācis.

— Neko… — Snauts atkārtoja tādā pašā tonī kā es. — Pat tā?…

— Par ko tu runā? — izlikos, ka nesaprotu.

Viņš piemiedza asinīm pieplūdušās acis un, pieliecies tā, ka uz sejas jutu viņa silto elpu, čukstēja:

— Mēs iestiegam, Kelvin. Ar Sartoriusu es vairs nevaru sazināties, zinu vienīgi tik daudz, cik tev uzrakstīju, tas ir, to, ko viņš man pateica pēc šīs mūsu mazās konferences…

— Viņš izslēdza videotelefonu? — es jautāju.

— Nē. Viņam tur īssavienojums. Liekas, ka viņš to izdarīja tīšām vai… — Snauts izdarīja kustību ar dūri, kā kaut ko dragādams.

Klusēdams skatījos uz viņu. Kreisais mutes kaktiņš viņam sašķobījās neglītā smaidā.

— Kelvin, es atnācu, jo…

Viņš nepabeidza.

— Ko tu taisies iesākt?

— Tu domā šo vēstuli?… — es gausi atbildēju. — Varu to izdarīt, neredzu iemesla, lai atteiktos, tāpēc arī te sēžu, gribēju orientēties…

— Nē, — viņš pārtrauca. — Ne tāpēc…

— Nē?… — pārjautāju, tēlodams izbrīnu. — Tad runā, es klausos.

— Sartoriuss, — viņš pēc brīža noburkšķēja. — Viņam liekas, ka viņš atradis ceļu… zini.

Snauts nenolaida no manis acis. Es mierīgi sēdēju, cenzdamies saglabāt vienaldzīgu sejas izteiksmi.

— Pirmkārt, šī lieta ar rentgenu. Tas, ko ar rentgenu darīja Gibariāns, atceries. Ir iespējama zināma modifikācija…

— i Kāda?

— Mēs vienkārši raidījām staru kuli okeānā un modulējām tikai tā intensitāti atbilstoši dažādiem likumiem.

— Jā, es zinu to. Niļins jau to darīja. Un ļoti daudz citu.

— Pareizi, tikai viņi lietoja mīksto starojumu. Bet mums bija cietais, mēs triecām okeānā visu, kas atradās mūsu rīcībā, ar pilnu jaudu.

— Tam var būt nepatīkamas sekas, — es piebildu. — ANO un Četru konvencijas pārkāpums.

— Kelvin… neizliecies. Tam taču tagad nav nekādas nozīmes. Gibariāns nav starp dzīvajiem.

— Ahā, Sartoriuss grib visu uzvelt viņam?

— Nezinu. Neesmu ar viņu par to runājis. Tas nav svarīgi. «Viesis» allaž ierodas tikai atmošanās brīdī, tāpēc Sartoriuss domā, ka ražošanas recepti okeāns, acīm redzot, no mums iegūst miega laikā. Tas uzskata, ka vissvarīgākais mūsu stāvoklis ir tieši miegs. Tāpēc viņš tā rīkojas. Un Sartoriuss grib viņam nodot realitāti — mūsu domas nomoda laikā —, saproti?

— Kādā veidā? Pa pastu?

— Asprātības atstāj vēlākam laikam. Šo izstaro jumu kūli modulēs kāda Stacijas apkalpes locekļa smadzeņu strāvas.

Man viss uzreiz kļuva skaidrs.

— Ahā, — es teicu. — Šis kāds esmu es. Ko?

— Jā. Viņš domāja tevi.

— Sirsnīgs paldies.

— Ko tu par to teiksi?

Es klusēju. Nekā nesacīdams, viņš lēni paraudzījās uz lasīšanā iegrimušo Hareju un pēc tam atkal pievērsās manai sejai. Jutu, ka kļūstu bāls. Nevarēju sevi novaldīt.

— Tātad kā?… — viņš jautāja.

Paraustīju plecus.

— Šo rentgenisko sprediķošanu par cilvēka diženumu es uzskatu par ākstību. Un tu arī. Varbūt ne?

— Tā?

— Jā.

— Tas ir ļoti labi, — viņš teica un pasmaidīja, it kā es būtu izpildījis viņa vēlēšanos. — Tātad tu esi pret Sartoriusa plānu?

Es vēl nesapratu, kā tas notika, bet no viņa acīm nolasīju, ka viņš bija panācis to, ko gribēja. Klusēju, ko gan es tagad varēju sacīt?

— Lieliski, — viņš teica. — Tāpēc, ka ir vēl viens projekts. Pārbūvēt Roša aparatūru.

— Anihilatoru?…

— Jā, Sartoriuss jau izdarījis aptuvenus aprēķinus. Tas ir reāli. Un nebūs pat vajadzīga liela jauda. Aparāts darbosies cauru diennakti vai neierobežoti ilgi, radīdams antilauku.

— Pa… pagaidi! Kā tu to iedomājies?!

— Ļoti vienkārši. Tas būs neitrīno antilauks. Parastā matērija paliek bez izmaiņām. Iznīcina tikai… neitrīno sistēmu. Saproti?

Viņš apmierināti pasmaidīja. Es sēdēju ar puspavērtu muti. Pamazām viņš pārstāja smaidīt. Sarauca pieri, pētījoši skatījās manī un gaidīja.

— Tātad pirmo projektu — «Domas» mēs atmetam. Ko? Otro? Sartoriuss pie tā jau sēž. Nosauksim to «Brīvība».

Aizvēru uz brīdi acis. Steidzīgi apsvēru. Snauts nebija fiziķis. Sartoriuss izslēdza vai iznīcināja videotelefonu. Ļoti labi.

— Es to nosauktu precīzāk — «Slaktiņš»… — es gausi pateicu.

— Pats biji slaktētājs. Varbūt ne? Bet tagad tas būs kaut kas pavisam cits. Nekādu «viesu», nekādu F būtņu — nekā. Jau materializēšanās sākuma momentā iestāsies sairums.

— Tas ir pārpratums, — es atteicu, ar smaidu kratīdams galvu; cerēju, ka izskatos pietiekami dabisks. — Tas nav morālisks pe dantisms, tikai pašsaglabašanās instinkts. Es nevēlos mirt, Snaut.

— Ko?…

Viņš bija pārsteigts un aizdomīgi skatījās uz mani. izvilku no kabatas saburzītu lapiņu ar formulām.

— Es arī esmu par to domājis. Tas tevi pārsteidz? Es taču pirmais izvirzīju neitrīno hipotēzi, vai ne? Paskaties. Antilauku var ierosināt. Parastajai matērijai tas ir nekaitīgs. Tas tiesa. Bet destabilizācijas momentā, kad neitrīno sistēma sairst, atbrīvojas stabilizācijas enerģijas pārpalikums. Pieņemot uz viena miera masas kilogramu desmit astotajā pakāpē ergu, vienai F būtnei dabūjam piecas līdz septiņas reizes desmit astotajā pakāpē. Zini, ko tas nozīmē? Tas līdzinās neliela urāna lādiņa sprādzienam Stacijā.

— Ko tu saki! Bet… bet Sartoriusam vajadzēja to ņemt vērā…

— Nav obligāti, — es noliedzu ar ļaunu smaidu. — Redzi, lieta tāda, ka Sartoriuss pieder pie Frēzera un Kajolli skolas. Viņi uzskata, ka sairšanas brīdī visa saites enerģija atbrīvojas gaismas starojuma veidā. Tas vienkārši būtu spēcīgs uzliesmojums, iespējams, ne gluži nekaitīgs, bet ne iznīcinošs. Taču eksistē arī citas hipotēzes, citas neitrīno lauka teorijas. Pēc Kaijata, pēc Avalova, pēc Siona, emisijas spektrs ir krietni plašāks, bet maksimumu tas sasniedz cieto gamma staru diapazonā. Tas jauki, ka Sartoriuss tic saviem skolotājiem un viņu teorijai, bet ir citi, Snaut. Un zini, ko tev pateikšu? — es turpinājii, redzēdams, ka mani vārdi atstāja iespaidu. — Jāņem vērā ari okeāns. Ja viņš izdarīja to, ko ir izdarījis, tad noteikti ar optimālo metodi. Citiem vārdiem: viņa rīcība, man rādās, ir arguments par labu citai skolai — pret Sartoriusu.

— Iedod man šo lapiņu, Kelvin…

Pasniedzu viņam to. Viņš pielieca galvu, pūlēdamies saprast manus ķeburus.

— Kas tas ir? — viņš parādīja ar pirkstu.

Paņēmu no viņa zīmīti.

— Tas? Lauka transmutācijas tenzors.

— Dod šurp…

— Kam tev? — zināju, kāda būs atbilde.

— Jāparāda Sartoriusam…

— Kā vēlies, — es vienaldzīgi atteicu. — Vari to paņemt. Tikai redzi, neviens to nav pārbaudījis eksperimentāli, tādas struktūras mēs vēl nepazīstam. Viņš tic Frēzeram, bet mani aprēķini ir pēc Siona. Viņš tev sacīs, ka es neesmu fiziķis un Sions arī tāds nav. Vismaz viņa izpratnē. Bet tā ir tēma diskusijai. Nenovēlu sev diskusiju, kuras iznākumā es varu pārvērsties tvaikos, lai Sartoriusa slava augtu lielāka. Tevi varu pārliecināt, viņu ne. Pat nemēģināšu.

— Un ko tu gribi pasākt?… Viņš pie tā strādā, — Snauts pateica vienmuļā balsī. Viņš sakumpa, viss viņa mundrums izgaisa. Nezināju, vai viņš man tic, bet man jau bija viss vienalga.

— To, ko dara cilvēks, kuru grib nogalināt, — es klusi atbildēju.

— Mēģināšu ār viņu sazināties. Varbūt viņš domā par kaut kādiem drošības līdzekļiem, — Snauts nomurmināja un pievērsa skatienu man. — Klausies, bet ja nu tomēr?… To, pirmo projektu. Ko? Sartoriuss piekritīs. Noteikti. Tad būtu… katrā gadījumā… kaut kādas izredzes…

— Tu tam tici?

— Nē, — viņš nekavējoties atbildēja. — Tikai… kas tur slikts?

Negribēju pārāk ātri piekrist, tieši tas man bija vajadzīgs. Viņš kļuva par manu sabiedroto novilcināšanas spēlē.

— Padomāšu, — es teicu.

— Nu, es aizeju, — Snauts pieceļoties sacīja. Viņam nokrakstēja visi kauli, ceļoties augšā no krēsla. — Tātad encefalogrammu ļausi sev izdarīt? — viņš jautāja, ar pirkstiem berzēdams priekšauta virsmu, it kā gribētu notīrīt neredzamu traipu.

— Labi, — es teicu.

Nepievērsdams uzmanību Harej ai (viņa skatījās uz šo ainu klusējot, turēdama grāmatu uz ceļiem), viņš piegāja pie durvīm. Kad tās aizvērās, es piecēlos. Izgludināju lapiņu, kuru turēju rokā. Formulas bija īstas. Nebiju tās viltojis. Tikai nezinu, vai Sions būtu vienis prātis ar mana risinājuma gaitu. Droši vien ne. Satrūkos. No mugurpuses pienāca Hareja un pieskārās manai rokai.

— Kris!

— Ko, mīļa?

— Kas tas bija?

— Es tev teicu. Doktors Snauts.

— Kas viņš par cilvēku?

— Maz viņu pazīstu. Kāpēc tu jautā?

— Viņš tā uz mani skatījās…

— Būsi viņam iepatikusies.

— Nē, — viņa pakratīja galvu. — Tas bija pavisam savāds skatiens. Viņš skatījās uz mani kā… it kā…

Viņa nodrebēja, pacēla uz mani acis un tūlīt pat tās nolaida.

— Iesim no šejienes prom…


ŠĶIDRAIS SKĀBEKLIS


Nezinu, cik ilgi gulēju tumšā istabā, — nekustīgi, lūkojoties rokas pulksteņa spīdīgajā ciparnīcā. Klausījos savā elpā un par kaut ko brīnījos, bet tas viss — zaļganā ciparu aplīša hipnotiskais spēks un izbrīns — atstāja mani pilnīgi vienaldzīgu. Pagriezos uz sāniem, gulta bija dīvaini plata, man kaut kā trūka. Aizturēju elpu. Iestājās pilnīgs klusums. Sastingu. Nebija dzirdams ne mazākais troksnītis. Hareja? Kāpēc nedzirdu viņas elpu? Ar rokām aptaustīju guļasvietu: es biju viens.

«Harej!» gribēju iesaukties, bet izdzirdu soļus. Kāds nāca — liels un smags kā…

— Gibariāns? — es mierīgi sacīju.

— Jā, tas esmu es. Neieslēdz gaismu.

— Nē?

— Nevajag. Tā būs labāk mums abiem.

— Bet tevis nav starp dzīvajiem.

— Tas nekas. Tu taču pazīsti manu balsi?

— Jā. Kāpēc tu to izdarīji?

— Vajadzēja. Tu nokavējies par četrām dienām. Ja tu atlidotu agrāk, varbūt nevajadzētu, bet nepārmet sev. Man nav slikti.

— Tu tiešām te esi?

— A, tu domā, ka redzi mani pa sapņiem, kā domāji par Hareju?

— Kur viņa ir?

— Kāpēc tu domā, ka es zinu?

— Tas ir mans minējums.

— Paturi to pie sevis. Pieņemsim, ka es esmu te viņas vietā.

— Bet es gribu, lai arī viņa te būtu.

— Tas nav iespējams.

— Kāpēc? Klausies, tu taču zini, ka īstenībā tas nemaz neesi tu, tikai es?

— Nē. Tas tiešām esmu es. Ja tu gribētu būt pedantisks, tad varētu sacīt — vēl viens es. Bet netērēsim velti vārdus.

— Tu iesi prom?

— Jā.

— Un tad viņa atgriezīsies?

— Vai tu to vēlies? Kas viņa tev ir?

— Tā ir mana darīšana.

— Tu taču no viņas baidies.

— Nē.

— Un tev pretīgi…

— Ko tu no manis gribi?

— Žēlot vari pats sevi, ne viņu. Viņai vienmēr būs divdesmit gadu. Neizliecies, ka tu to nezini!

Piepeši, nemaz nesaprotu, kāpēc, es nomierinājos. Klausījos viņā pavisam aukstasinīgi. Man izlikās, ka tagad viņš stāv tuvāk, gultas galā, bet joprojām tumsā neko neredzēju.

— Ko tu gribi? — es klusi jautāju.

Mans tonis it kā pārsteidza viņu. Kādu brīdi viņš klusēja.

— Sartoriuss pārliecināja Snautu, ka tu viņu esi piemānījis. Tagad viņi tevi krāps. Rentgena aparatūras vietā viņi montē lauka anihilatoru.

— Kur viņa?

— Vai tad tu nedzirdēji, ko es tev teicu? Es tevi brīdināju!

— Kur viņa?

— Nezinu. Iegaumē: tev būs vajadzīgi ieroči. Te ne uz vienu nevari paļauties.

— Varu paļauties uz Hareju, — es teicu.

Izdzirdu klusu, ātru skaņu. Viņš smējās.

— Protams, ka vari. Līdz zināmai robežai. Galu galā vienmēr vari izdarīt to pašu, ko es.

— Tu neesi Gibariāns.

— Labdien. Bet kas tad? Varbūt tavs sapnis?

— Nē. Viņu lelle. Tikai tu to nezini.

— Bet kā tu zini, kas tu esi!?

Tas mani samulsināja. Gribēju piecelties, bet nevarēju. Gibariāns kaut ko stāstīja. Nesapratu vārdu jēgu, dzirdēju tikai viņa balss skaņu, izmisīgi cīnījos ar ķermeņa vājumu, vēlreiz ar vislielāko piepūli saspringu… un uzmodos. Tvarstīju gaisu kā pusnoslāpusi zivs. Bija pavisam tumšs. Sapnis. Murgi. Tūlīt… «dilemma, kuru neprotam atrisināt. Mēs vajājam paši sevi. Politērija mūsu domas tikai selektīvi pastiprina. Šīs parādības motivācijas meklējumi ir antropomorfisms, Kur nav cilvēku, tur nav arī cilvēkam pieejamu motīvu. Lai turpinātu plānā paredzētos pētījumus, vajag vai nu iznīcināt personiskās domas, vai arī to materiālo realizāciju. Pirmais nav mūsu spēkos. Otrais pārāk līdzinās slepkavībai.»

Tumsā klausījos šajā tālajā, ritmiskajā balsī, kuru tūdaļ pazinu: runāja Gibariāns. Izstiepu uz priekšu rokas. Gulta bija tukša.

«Esmu uzmodies, lai sapņotu tālāk,» es nodomāju.

— Gibariān?… — es iesaucos. Balss uzreiz aprāvās, pusvārdā. Kaut kas klusi noklikšķēja, un es sajutu vieglu vēsmu uz sejas.

— Nu, ko tad tu, Gibariān?… — es žāvādamies novilku. — Tā vajāt no sapņa sapnī, zini…

Kaut kas nočabēja man blakus.

— Gibariān! — es atkārtoju skaļāk.

Nočīkstēja gultas atsperes.

— Kris… tā esmu es… — tepat man līdzās atskanēja čuksti.

— Tā esi tu, Hareja… bet Gibariāns?

— Kris… Kris… bet viņš taču ne… pats teici, ka viņš ir miris…

— Pa sapņiem var dzīvot, — es skaidroju. Vairs nebiju pilnīgi pārliecināts, ka tas bija sapnis. — Viņš kaut ko runāja, bija te.

Mani māca miegs. «Ja esmu miegains, tad es guļu,» idiotiski nodomāju, pieskāros ar lūpām Harej as vēsajam plecam un iekārtojos ērtāk. Viņa man kaut ko atbildēja, bet es jau iegrimu nebūtībā.

No rīta sarkani apgaismotajā istabā atcerējos šīs nakts notikumus. Sarunu ar Gibariānu es nosapņoju, bet kas notika vēlāk? Dzirdēju viņa balsi, varēju apzvērēt, tikai labi neatcerējos, ko viņš teica. Tas neskanēja kā saruna, drīzāk kā referāts. Referāts?…

Hareja mazgājās. Dzirdēju ūdens šļakstus vannas istabā. Paskatījos pagultē, kur pirms dažām dienām noglabāju magnetofonu. Tā tur vairs nebija.

— Harej! — es iesaucos.

No skapja aizmugures parādījās viņas slapjā seja.

— Vai tu gadījumā neesi redzējusi zem gultas magnetofonu? Mazs, portatīvs…

— Tur gulēja-dažādas mantas. Es visu noliku tur, — viņa norādīja uz plauktu pie zāļu skapīša un pazuda vannas istabā.

Izlecu no gultas, bet meklējumi bija nesekmīgi.

— Tev vajadzēja to redzēt, — es teicu, kad viņa atgriezās istabā.

Viņa neko neatbildēja, sukāja matus pie spoguļa. Tikai tagad ievēroju, ka viņa ir bāla, bet viņas acīs, kad spogulī tās satikās ar manām, bija kaut kas pētījošs.

— Harej, — es kā ēzelis iesāku vēlreiz, — magnetofona uz plaukta nav.

— Nekā svarīgāka tu man nevari pateikt?…

— Piedod, — es nomurmināju. — Tev taisnība, tas ir muļķīgi.

Tā tikai trūka, ka mēs sāktu strīdēties!

Pēc tam mēs devāmies brokastīs. Šodien Hareja visu darīja savādāk nekā parasti, bet es nepratu apjēgt šo starpību. Viņa skatījās apkārt, vairākas reizes it kā pēkšņi iegrima domās un nedzirdēja, ko teicu. Vienreiz, kad viņa pacēla galvu, pamanīju, ka viņas acis spīd.

— Kas tev kaiš? — pazemināju balsi līdz čukstam. — Tu raudi?

— Ak, liec mani mierā. Šīs asaras nav īstas, — viņa izdvesa.

Iespējams, ka man nevajadzēja ar to apmierināties, bet nekas mani tā nebiedēja, kā «atklātas sarunas». Tomēr prātā man bija kaut kas pavisam cits — kaut gan zināju, ka Snauta un Sartoriusa intrigas esmu tikai nosapņojis, sāku apsvērt, vai Stacijā vispār ir kāds piemērots ierocis. Nedomāju, ko ar to iesākšu, vienkārši gribēju tādu iegūt. Pasacīju Harejai, ka man jāieskatās noliktavas telpās. Viņa klusējot devās man līdzi. Rakņājos kārbās, cītīgi meklēju kastēs, bet, kad nokāpu pašā apakšā, nespēju pretoties kārdinājumam ielūkoties saldētavā. Man tomēr negribējās ielaist tur Hareju, tāpēc es tikai pavēru durvis un pārlaidu pāri visai telpai acis. Tumšais līķauts arvien vēl sedza iegarenu apveidu, bet no savas vietas nevarēju redzēt, vai melnā joprojām guļ turpat, kur iepriekš. Man izlikās, ka viņas tur nav.

Neatradu neko, kas man noderētu, un tā klīdu aizvien sliktākā garastāvoklī, līdz pēkšņi atskārtu, ka neredzu Hareju. Viņa tūlīt gan atnāca — bija atpalikusi koridorā —, bet jau tam, ka viņa mēģināja kaut uz sekundi attālināties no manis, kas prasīja no viņas tādu piepūli, vajadzēja darīt mani uzmanīgu. Bet es joprojām vēl uzvedos kā nezin uz ko apvainojies vai gluži vienkārši kā kretīns. Man sāka stipri sāpēt galva, nevarēju sameklēt nekādus pulverus, un dusmīgs kā sātans apgriezu otrādi visu aptieciņas saturu. Iet atkal uz operāciju zāli man negribējās, uzvedos šodien tik nejēdzīgi kā reti kad. Hareja kustējās pa kabīni kā ēna, lāgiem uz brīdi pazūdot, bet pēcpusdienā, kad mēs jau bijām paēduši (taisnību sakot, viņa nemaz neēda, bet. es — bez apetītes un galvassāpju dēļ pat nemēģināju viņu piedabūt pie ēšanas), viņa piepeši apsēdās man blakus un sāka plūkāt manas blūzes piedurkni.

— Nu, kas ir? — es mehāniski norūcu.

Man bija vēlēšanās uziet augšā, jo likās, ka pa caurulēm atlido vāja sitienu atbalss, kas liecināja, ka Sartoriuss rakņājas augstsprieguma aparatūrā; tomēr uzreiz ienāca prātā, ka jāiet būs ar Hareju, un, ja viņas klātbūtne bibliotēkā vēl bija pa pusei izskaidrojama, tad tur, starp mašīnām, tā var kaut kā priekšlaikus pievērst Snauta uzmanību.

— Kris, — Hareja nočukstēja. — Kā ir ar mums?…

Nevilšus nopūtos, nevaru teikt, ka tā man bija laimīga diena.

— Ļoti labi. Kas tev atkal lēcies?

— Es gribētu ar tevi parunāties.

— Lūdzu. Es klausos.

— Tikai ne tā.

— Bet kā? Nu es taču tev teicu, zini, man galva sāp, milzums darba…

— Mazliet pacietības, Kris.

Piespiedu sevi pasmaidīt. Laikam izskatījos nožēlojams.

— Jā, mīļā. Runā.

— Bet tu teiksi man taisnību?

Saraucu uzacis. Man nepatika tads sākums.

— Kāpēc man būtu jāmelo?

— Tev var būt iemesli. Nopietni. Bet, ja gribi, lai… nu, zini… tad nemelo man.

Klusēju.

— Es tev kaut ko pateikšu, un tu man kaut ko pasacīsi. Labi? Tā būs taisnība. Neskatoties ne uz ko.

Neskatījos viņai acīs, kaut arī viņa meklēja manu skatienu. Izlikos, ka to nemanu.

— Es jau tev teicu, ka nezinu, kā te gadījos. Bet varbūt tu zini. Pagaidi, es turpināšu. Varbūt nezini. Bet, ja zini, tikai nevari to man tagad pateikt, tad varbūt vēlāk, citreiz? Tas nebūs visļaunākais. Katrā gadījumā tu atstāsi man cerības.

Man likās, ka mani apšļāc ar ledainu ūdeni.

— Mazulīt, ko tu runā? Kādas cerības?… — es raustīju valodu.

— Kris, vienalga, kas esmu, tikai ne bērns. Tu solīji. Pasaki.

Šis «vienalga, kas esmu» tā sagrāba mani aiz rīkles, ka spēju tikai pamuļķīgi skatīties uz viņu, noliedzoši kratīt galvu, it kā sargājoties no vārdiem, kas izteiktu visu.

— Es taču tev skaidroju, ka nekas nav jāsaka. Pietiks, ja tu pateiksi, ka nevari.

— Es neko neslēpju… — es aizsmacis atbildēju.

— Tad lieliski, — viņa teica pieceldamās.

Gribēju kaut ko pateikt. Jutu, ka nevaru viņu tā atstāt, bet visi vārdi man iespiedās kaklā.

— Harej…

Viņa stāvēja pie loga, pagriezusies pret mani ar muguru. Tumšzilais, tuksnesīgais okeāns snauda zem kailajām debesīm.

— Harej, ja tu domā, ka… Harej, tu taču zini, ka mīlu tevi…

— Mani?

Pienācu viņai klāt. Gribēju viņu apskaut. Viņa atbrīvojās, atgrūdusi manu roku.

— Tu esi tik labs… — viņa teica. — Tu mani mīli? Es labāk gribētu, ka tu mani sistu!

— Harej, mīļā!

— Nē! Nē. Labāk jau klusē.

Viņa piegāja pie galda un sāka novākt traukus. Es skatījos zilajā tukšumā. Saule rietēja, un Stacijas lielā ēna ritmiski šūpojās uz viļņiem. Šķīvis izslīdēja no Harej as rokām un nokrita uz grīdas. Skalojamos aparātos guldzēja ūdens. Sarkanbrūnā krāsa apvāršņa malās pārgāja netīri sarkanā zeltā. Ja es zinātu, ko lai daru! O, ja es zinātu! Pēkšņi iestājās klusums. Hareja stāvēja man aiz muguras.

— Nē. Negriezies apkārt, — viņa čukstēja. — Tu nemaz neesi vainīgs, Kris. Es zinu. Nebēdājies.

Pastiepu roku uz viņas pusi. Viņa pabēga dziļāk kabīnē un, pacēlusi veselu kaudzi šķīvju, pateica:

— Žēl. Ja tie varētu saplīst, es sadauzītu, ek, visus sadauzītu!!!

Brītiņu man likās, ka viņa tiešām trieks tos pret grīdu, bet viņa uzmeta man ašu skatienu un pasmaidīja:

— Nebaidies, es nerīkošu tev scēnas.

Uzmodos nakts vidū un uzreiz saspringts un modrs apsēdos uz gultas; istaba bija tumša, caur pusatvērtajām durvīm no koridora ieplūda vāja gaisma. Kaut kas indīgi šņāca, šī skaņa pieņēmās spēkā reizē ar dobjiem, truliem sitieniem, itin kā kaut kas liels strauji dauzītos aiz sienas. «Meteors!» pazibēja doma. «Sadragājis ārējo apvalku. Tur ir kāds!»

Stiepts gārdziens.

Es atžilbu pilnīgi. Tā bija Stacija, nevis raķete, bet šī drausmīgā skaņa…

Izskrēju gaitenī. Mazās laboratorijas durvis bija līdz galam vaļā, tur spīdēja gaisma. Ieskrēju iekšā.

Mani ietina šausmīga aukstuma vilnis. Kabīni aizpildīja tvaiks, kas elpu pārvērta sniegā. Baltu pārslu mākonis vijās virs peldmētelī tērpta ķermeņa, kas vāri raustījās uz grīdas. Tā bija Hareja. Ar pūlēm to pamanīju šajā ledainajā mākonī, metos pie viņas, satvēru aiz vidukļa, mētelis dedzināja man rokas, viņa gārdza, izskrēju gaitenī, garām zibēja durvis, nejutu vairs aukstumu, tikai viņas elpa tvaika makulīšiem plūda par lūpām un kā uguns svilināja man plecu.

Noguldīju viņu uz galda, pārplēsu uz krūtīm halātu, sekundi skatījos viņas pārvērstajā, drebošajā sejā: pavērtās lūpas ar melnu garozu klāja sasalušas asinis, uz mēles mirdzēja ledus kristāliņi…

Šķidrais skābeklis. Laboratorijā Djuāra traukos bija šķidrs skābeklis, paceļot Hareju, es jutu, ka saminu trauslu stiklu. Cik daudz viņa varēja iedzert? Vienalga. Sadedzināts elpvads, rīkle, plaušas, šķidrais skābeklis saēd spēcīgāk par koncentrētu skābi. Viņas elpa sausi šņirkstēja kā plīstošs papīrs un kļuva aizvien seklāka. Acis bija aizvērtas. Agonija.

Uzmetu skatienu lielajiem, stiklotajiem skapjiem ar instrumentiem un zālēm. Traheotomija? Intubācija? Bet plaušu taču vairs nav! Sadegušas. Tik daudz zāļu! Daudzkrāsainu pudeļu un kārbiņu rindas aizpildīja plauktus. Gārdzoņa pārplūdināja visu istabu, migla joprojām plūda no viņas atvērtajām lūpām.

Termofori…

Sāku tos meklēt, bet, iekams atradu, pieskrēju pie cita skapja… Pašķīda ampulu kārbiņas… tagad šļirci… kur?… sterilizatoros… nevarēju to ar sastingušām rokām salikt, pirksti bija stīvi un negribēja liekties. Sāku neprātīgi dauzīt roku pret sterilizatora vāku, bet neko nejutu, atskaitot vieglas, durošas sāpes.

Hareja iegārdzās skaļāk. Pielēcu viņai klāt. Viņas acis bija atvērtas,

— Harej!

Tas nebija pat čuksts. Biju palicis bez balss. Mana seja bija kā no ģipša, sveša, traucējoša. Viņas ribas zem baltās ādas strauji cilājās, no kūstošā sniega slapjie mati izjuka uz pagalvja. Viņa skatījās uz mani.

— Harej!

Neko vairāk es nespēju pasacīt. Stāvēju kā bluķis ar šīm svešajām, kokainajām rokām, kāju pēdas, lūpas un plakstiņi man kaisa aizvien spēcīgāk, bet es to tikpat kā nejutu, siltumā izkususi asins lāse noritēja pa viņas vaigu, novilkdama slīpu svītriņu. Mēle noraustījās un pazuda, viņa joprojām vēl gārdza.

Meklēju viņas pulsu, bet tā nebija, pašķīru peldmēteļa stūrus un piespiedu ausi pie stindzinoši aukstā ķermeņa zem pašas krūts. It kā cauri sprēgājoša ugunskura troksnim izdzirdu auļojošu sirds dipoņu, tik ātru, ka atsevišķus pukstus nevarēju uztvert. Stāvēju, zemu noliecies, ar aizvērtām acīm, kad kaut kas pieskārās manai galvai. Viņas pirksti pabužināja man matus. Ielūkojos viņai acīs.

— Kris, — viņa nogārdza.

Strauji satvēru viņas roku, viņa atbildēja ar spiedienu, kas gandrīz vai sašķaidīja manu delnu, samaņa pazuda no viņas drausmīgi pārvērstās sejas, acu baltumi pamirdzēja starp plakstiem, rīklē nokrāca, un visu ķermeni satricināja vemšana. Tik tikko varēju noturēt viņu, pārkārušos pār galda malu. Viņa sita galvu pret porcelāna piltuves malu. Es balstīju viņu un spiedu pie galda, pie katras nākamās spazmas viņa izrāvās no manām rokām, es acumirklī nosvīdu, un kājas man kļuva kā no vates. Kad vemšana pierima, mēģināju viņu noguldīt. Viņa, elpai sēcot, tvarstīja gaisu. Pēkšņi šai briesmīgajā asiņainajā sejā iemirdzējās Harejas acis.

— Kris, — viņa sēca, — cik… cik ilgi, Kris?

Viņa sāka rīstīties, lūpas pārklājās ar putām, no jauna viņu plosīja vemšana. Turēju viņu ar pēdējiem spēkiem. Viņa nokrita uz muguras, tā ka zobi noklakstēja, un ātri elpoja.

— Nē, nē, nē, — Hareja strauji dvesa ar katru elpas vilcienu, un katrs no tiem likās pēdējais. Bet vemšana vēlreiz atkārtojās, un viņa atkal krampjaini svaidījās manās rokās, īsajos pārtraukuma brīžos ievelkot gaisu ar piepūli, kas izspīlēja uz āru visas ribas. Beidzot plaksti līdz pusei aizsedza viņas neredzīgās acis. Viņa sastinga. Es domāju, ka tās ir beigas. Nemēģināju pat noslaucīt sārtās putas no viņas lūpām, stāvēju, noliecies pār viņu, dzirdot kaut kāda tāla, liela zvana skaņas, un gaidīju pēdējo nopūtu, lai tad sabruktu uz grīdas, bet viņa joprojām vēl elpoja, gandrīz bez gārdzoņas, aizvien klusāk, bet tad krūšu galiņš, kas jau bija tikpat kā sastindzis, sāka cilāties strādājošas sirds straujajā ritmā. Stāvēju salīcis, bet viņas seja sāka sārtoties. Vēl neko nesapratu. Abas delnas man nosvīda un likās, ka kļūstu kurls, ka kaut kas mīksts, elastīgs aizpilda ausis, tomēr joprojām vēl dzirdēju šis zvana skaņas, tagad jau dobjas, it kā zvana sirds būtu ieplīsusi.

Viņa atvēra plakstus, un mūsu skatieni sastapās.

«Harej,» es gribēju pateikt, bet man it kā trūka mutes, seja bija nedzīva, smaga maska, un es varēju vienīgi skatīties.

Viņa ar acīm pārskrēja istabu, galva sakustējās. Bija pavisam klusi. Man aiz muguras, kaut kādā citā, tālā pasaulē vienmērīgi pilēja ūdens no neaizgriezta krāna. Viņa atbalstījās uz elkoņa. Apsēdās. Es atkāpos. Viņa vēroja mani.

— Ko, — viņa sacīja, — ko?… Ne… neizdevās? Kāpēc? Kāpēc tu tā skaties?…

Un pēkšņi Hareja briesmīgi iekliedzās.

— Kāpēc tu tā skaties!!!

Iestājās klusums. Viņa nopētīja savas rokas. Pakustināja pirkstus.

— Tā esmu es?… — viņa teica.

— Harej, — es izrunāju bez elpas, tikai ar lūpām.

— Hareja?… — viņa pacēla galvu. Tad lēni noslīdēja uz grīdas un nostājās uz kājām. Salīgojās, atguva līdzsvaru, spēra dažus soļus. Visu to viņa darīja kaut kādā transa stāvoklī, skatījās uz mani un tikpat kā mani neredzēja.

— Hareja? — viņa lēni atkārtoja vēlreiz. — Bet… es… neesmu Hareja. Kas es esmu?… Hareja? Bet tu, tu?!

Pēkšņi viņas acis izpletās, iemirdzējās, pavīdēja smaids, un milzīgs izbrīns noskaidroja viņas seju.

— Varbūt tu arī? Kris! Varbūt tu arī?!

Klusēju, ar muguru atspiedies pret skapi, tur, kur mani bija atdzinušas bailes.

Viņas rokas nolaidās.

— Nē, — viņa sacīja. — Nē, jo tu baidies. Bet klausies, es vairs tā nespēju. Tā nevar. Es neko nezināju. Es tagad… es tālāk vairs neko nesaprotu. Tas taču nav iespējams? Es, — viņa spieda sažņaugtās, nobālušās rokas pie krūtīm, — nekā nezinu, izņemot, izņemot Hareju! Varbūt tu domā, ka es izliekos? Neizliekos, svēts vārds, neizliekos.

Pēdējie vārdi pārgāja vaidā. Elsodama viņa nokrita uz grīdas, šis kliedziens it kā satricināja manī kaut ko, ar vienu lēcienu atrados viņai blakus, apskāvu plecus, viņa aizsargājās, grūda mani prom, elsojot bez asarām, kliedza:

— Laid! Laid! Tev pretīgi! Zinu! Es tā negribu! Negribu! Tu taču redzi, pats redzi, ka tā neesmu es, neesmu es, neesmu es…

— Klusē! — es kliedzu, purinādams viņu, mēs abi neapzināti kliedzām, nometušies ceļos viens otram pretī. Harej as galva svaidījās, badot man plecā, spiedu viņu sev klāt no visa spēka. Piepeši sastingām, smagi elpojot. Ūdens vienmērīgi pilēja no krāna.

— Kris, — viņa nomurmināja, piespiezdama seju pie manām krūtīm, — saki, kas jādara, lai manis nebūtu, Kris…

— Izbeidz! — es iekliedzos.

Viņa pacēla seju. Cieši skatījās manī.

— Kā?… Tu arī nezini? Neko nevar izdarīt? Neko?

— Harej… apžēlojies.

— Es gribēju… tu taču redzeji. Nē. Ne. Laid, nevēlos, ka tu man pieskaries! Tev pretīgi.

— Nav tiesa!

— Tu melo. Tev jāizjūt pretīgums. Es… es pati… arī. Ja es varētu. Ja es tikai varētu…

— Tu padarītu sev galu?

— Jā.

— Bet es negribu, saproti? Negribu, ka tu sevi nogalini. Gribu, lai tu būtu šeit, ar mani, un nekā cita man nevajag!

Milzīgas, pelēkas acis pētīja mani.

— Kā tu melo… — viņa sacīja pavisam klusi.

Es palaidu viņu un piecēlos. Viņa apsēdās uz grīdas.

— Saki — kas man jādara, lai tu noticētu, ka runāju to, ko domāju? Ka tā ir patiesība. Ka citas nav.

— Tu nevari runāt patiesi. Es neesmu Hareja.

— Bet kas tad?

Hareja ilgi klusēja. Vairākas reizes nodrebēja viņas zods, tad viņa nokāra galvu un nočukstēja:

— Hareja… bet… bet es zinu, ka tie ir meli. Tā nebiju es… ko tu mīlēji tur, agrāk…

— Jā, — es teicu. — Bijušā vairs nav. Tas ir miris. Bet šeit es mīlu tevi. Saproti?

Viņa pakratīja galvu.

— Tu esi labs. Nedomā, ka neprotu nover-; tēt visu, ko tu darīji. Tu to darīji pēc iespējas labāk, kā prati. Bet ar to nekas nav līdzēts. Kad pirms trim dienām agrā rītā sēdēju pie tavas gultas un gaidīju, kad tu pamodīsies, es nezināju nekā. Man liekas, ka tas bija ļoti, ļoti sen. Es uzvedos tā, it kā būtu sajukusi prātā. Man galvā bija kaut kas līdzīgs miglai. Nezināju, kas bijis agrāk, kas vēlāk, ne par ko nebrīnījos, itin kā pēc narkozes vai ilgas slimības. Un pat domāju, ka varbūt esmu slimojusi, tikai tu negribi man to pateikt. Bet vēlāk arvien vairāk notikumu lika man domāt. Tu zini, kādi notikumi. Man kaut kas atausa jau pēc tavas sarunas bibliotēkā ar šo, kā viņu sauc, ar Snautu. Kad tu man negribēji neko paskaidrot, naktī piecēlos un ieslēdzu magnetofonu. Samelojos tikai to vienu vienīgo reizi, jo pēc tam es magnetofonu noslēpu, Kris. Kā sauca to, kurš runāja?

— Gibariāns.

— Jā, Gibariāns. Tad sapratu visu, bet tagad, atklāti runājot, neko vairs nesaprotu. Nezināju vienu lietu, ka es nevaru… ka es neesmu… ka tas tā beigsies… bez beigām. Par to viņš neko neteica. Varbūt arī teica, bet tu pamodies, un es izslēdzu aparātu. Taču paguvu dzirdēt pietiekami daudz, lai saprastu, ka neesmu cilvēks, tikai instruments vien.

— Ko tu runā!

— Jā. Tavas reakcijas pētīšanai vai kaut kas tamlīdzīgs. Katram no jums ir tāds… tāda kā es. Tas balstās uz atmiņām vai priekšstatiem, ir apslēpts. Kaut kas tamlīdzīgs. Galu galā tu to visu zini labāk nekā es. Viņš stāstīja par tik šausmīgām, neticamām lietām, un, ja viss nebūtu saskanējis, es droši vien neticētu!

— Kas saskanēja?

— Kaut vai tas, ka man nav vajadzīgs miegs un ka man vienmēr jābūt kopā ar tevi. Vakarrīt es vēl domāju, ka tu mani neieredzi, un tāpēc biju nelaimīgā. Dievs, kāda es biju muļķe! Bet pasaki, pats pasaki — vai es varēju iedomāties? Viņš taču ieredzēja to, savu, bet kā viņš par to izteicās! Tikai tad sapratu: lai es daru ko darīdama, gribu to vai negribu, tev tas allaž būs mocības. Un pat vēl ļaunāk, jo moku rīki ir nedzīvi un nevainīgi — kā akmens, kas var nokrist un izdzēst dzīvību. Bet, ka rīks varētu labu vēlēt un mīlēt, to es nespēju iedomāties. Es gribētu tev izstāstīt kaut vai to, ko pārdzīvoju tad, vēlāk, kad sapratu, kad klausījos šo lentu. Varbūt no tā tev būtu kāds labums. Es pat mēģināju to pierakstīt…

— Tad tāpēc tu ieslēdzi gaismu? — es jautāju, ar pūlēm izdabūdams skaņas caur aizžņaugto rīkli.

— Jā. Bet nekas no tā neiznāca. Jo es meklēju sevī, zini… viņus — šo kaut ko citu, tici man, biju pavisam neprātīga! Kādu laiku man likās, ka zem ādas man nav ķermeņa, ka manī ir kaut kas cits, ka es esmu tikai, tikai virspuse. Lai tevi piemānītu. Saproti?

— Saprotu.

— Kad naktī stundām ilgi guli nomodā, var aizdomāties ļoti tālu un ļoti dīvainos virzienos, zini…

— Zinu.

— Bet es jutu sirdi, un ari atcerējos, ka tu pētīji manas asinis. Kādas ir manas asinis — pasaki man, pasaki atklāti! Tagad taču var.

— Tādas pašas kā man.

— Patiešām?

— Zvēru tev!

— Ko tas nozīmē? Zini, pēc tam domāju, ka varbūt tas ir kaut kur manī noslēpts, ka tas ir… var taču būt ļoti niecīgs. Bet nezināju, kur. Tagad uzskatu, ka būtībā no manas puses tā bija izvairīšanās, jo ļoti baidījos no tā, ko gribēju izdarīt, un meklēju kādu citu izeju. Bet, Kris, ja man ir tādas pašas asinis… ja ir tā, kā tu saki, tad… Nē, tas nav iespējams. Es taču vairs nedzīvotu, tiesa? Tas nozīmē, ka kaut kas tomēr ir, bet kur? Varbūt galvā? Bet es taču domāju pavisam parasti… un neko nezinu… Ja es domātu ar to, tad uzreiz visu zinātu un nemīlētu tevi, tikai izliktos un zinātu, ka izliekos… Kris, lūdzu, izstāsti man visu, ko zini, varbūt tomēr izdosies kaut ko izdarīt?

— Ko izdosies izdarīt?

Viņa klusēja.

— Tu vēlies mirt?

— Laikam, jā.

Atkal iestājās klusums. Viņa bija sarāvusies čokurā, es stāvēju viņai blakus, skatījos tukšajā zālē, uz emaljētās iekārtas baltajām plātnēm, uz izmētātajiem spīdīgajiem instrumentiem, — itin kā meklējot kaut ko ļoti vajadzīgu, un nevarēju to atrast.

— Harej, vai es arī drīkstu kaut ko pasacīt?

Viņa gaidīja.

— Pareizi, tu neesi gluži tāda pati kā es. Bet tas nenozīmē, ka tu būtu sliktāka. Tieši otrādi. Galu galā vari domāt par to, ko vien gribi, bet, pateicoties tam… tu esi dzīva.

Kaut kāds bērnišķīgs, žēls smaids parādījās viņas sejā.

— Vai tas nozīmē, ka esmu… nemirstīga?

— Nezinu. Katrā ziņā daudz nemirstīgāka par mani.

— Tas ir briesmīgi, — viņa nočukstēja.

— Varbūt ne tik ļoti, kā tev liekas.

— Bet tu negribētu būt manā vietā…

— Hareja, visdrīzāk tas ir tavas… predistinācijas jautājums, tā es to nosauktu. Saproti, šeit, Stacijā, tava predistinācija būtībā ir tikpat tumša kā manējā un katra no mums. Tie turpinās Gibariāna eksperimentu, un var notikt viss…

— Vai nekas.

— Vai nekas, un teikšu tev, ka es gribētu, lai nenotiek nekas, ne jau baiļu dēļ (kaut gan arī tām varbūt ir sava loma, nezinu), bet tāpēc, ka tas neko nedos. Lūk, vienīgais, par ko esmu pilnīgi pārliecināts.

— Neko nedos, bet kāpēc? Tu runā par šo… okeānu?

Viņa nodrebēja.

— Jā. Par kontaktu. Domāju, ka būtībā tas ir ļoti vienkārši. Kontakts nozīmē kaut kādu zināšanu, jēdzienu, kaut vai rezultātu apmaiņu, bet ja nu nav ar ko mainīties? Ja zilonis nav ļoti liela baktērija, tad arī okeāns nevar būt ļoti lielas smadzenes. Acīm redzot, no abām pusēm var notikt zināma darbība.

Vienas šādas darbības rezultātā es tagad skatos uz tevi un pūlos tev ieskaidrot, ka tu man esi dārgāka nekā šie divpadsmit dzīves gadi, kurus esmu veltījis Solāris planētai, un ka vēlos būt ar tevi kopā vienmēr. Varbūt tava ierašanās bija domāta, lai mani spīdzinātu, varbūt tas bija pakalpojums, bet varbūt tikai mikroskopiska pētīšana. Varbūt draudzības izpausme, nodevīgs sitiens, varbūt ņirgāšanās? Varbūt viss reizē vai arī — kas man liekas visticamāk — kaut kas pavisam cits, bet galu galā vai tad mums jālauza galva par mūsu vēcāku nodomiem, lai arī cik sarežģīti tie būtu? Tu vari pateikt, ka no šiem nodomiem ir atkarīga mūsu nākotne, un tam es piekritīšu. Es nespēju paredzēt to, kas būs. Tāpat kā tu. Nevaru pat solīt, ka vienmēr tevi mīlēšu. Ja jau noticis ir tik daudz, tad var notikt viss. Varbūt es rīt pārvērtīšos par zaļu medūzu? Tas nav atkarīgs no mums. Bet būsim kopā visā, kas no mums ir atkarīgs. Vai tas ir maz?

— Klausies, — viņa teica, — ir vēl kaut kas. Vai es. . esmu ļoti… līdzīga viņai?

— Tu biji ļoti līdzīga, — es teicu. — Bet tagad vairs nezinu.

— Kā tā?…

Viņa piecēlās no grīdas un skatījās uz mani lielām acīm.

— Tu esi viņu jau aizsegusi.

— Un tu esi pārliecināts, ka ne viņu, bet mani? Mani?…

— Jā. Tevi. Nezinu. Baidos: ja tu tiešām būtu viņa, es nespētu tevi mīlēt.

— Kāpēc?

— Jo izdarīju kaut ko briesmīgu.

— Viņai?

— Jā. Kad bijām…

— Nevajag.

— Kāpēc?

— Jo gribu, lai tu zinātu: es neesmu viņa.


SARUNA


Nākamajā dienā, atgriezies no pusdienām, uz galda pie loga atradu Snauta rakstītu zīmīti. Viņš ziņoja, ka Sartoriuss pagaidām pārtraucis darbu pie anihilatora, lai pēdējo reizi mēģinātu iedarboties uz okeānu ar cietu staru kūLi.

— Mīļā, — es teicu, — man jāaiziet pie Snauta.

Sarkana ausma dega logos un dalīja istabu divās daļās. Mēs atradāmies zilganā ēnā. Aiz tās robežām viss izskatījās kā no vara, šķita, ka jebkura grāmata, krītot no plaukta, noskanēs.

— Runa ir par šo eksperimentu. Tikai nezinu, kā to izdarīt. Es vēlētos, saproti… — es aprāvos.

— Nevajag skaidrot, Kris. Es tik ļoti gribētu… Ja tas nevilktos ilgi. .

— Kādu laiciņu tas prasīs, — es teicu. — Paklau, bet ja nu tu ietu ar mani un pagaidītu gaitenī?

— Labi. Bet ja neizturēšu?

— Kā tas īsti ir? — es jautāju un aši piebildu: — Nejautāju aiz ziņkāres, saproti, bet varbūt, ja tu sāktu orientēties, tad pati spētu to pārvarēt.

— Tās ir bailes, — viņa teica un mazliet nobālēja. — Nemāku pat pasacīt, no kā bai» dos, jo, īsti sakot, es nebaidos, tikai… tikai pazūdu. Pēdējā brīdī vēl izjūtu tādu… tādu kaunu, neprotu tev izskaidrot. Bet pēc tam vairs nekā nav. Tāpēc domāju, ka tā ir kaut kāda slimība… — viņa pabeidza klusāk un nodrebēja.

— Var būt, ka tā ir tikai te, šinī nolādētajā Stacijā, — es teicu. — Kas attiecas uz mani, es darīšu visu, lai mēs to iespējami ātrāk atstātu.

— Tu domā, ka tas ir iespējams?

— Kāpēc gan ne? Galu galā neesmu šeit piekalts… kaut gan tas būs atkarīgs ari no tā, ko mēs ar Snautu nolemsim. Kā tev liekas, tu ilgi varēsi būt viena?

— Tas ir atkarīgs… — viņa lēni teica, tad nolieca galvu. — Ja dzirdēšu tavu balsi, tad laikam tikšu ar sevi galā.

— Labāk būtu, ja tu nedzirdētu, ko runāsim. Nē, man nav ko slēpt no tevis, bet nezinu, nevaru zināt, ko teiks Snauts.

— Neturpini. Saprotu. Labi. Nostāšos tā, lai dzirdētu vienīgi tavas balss skaņu. Ar to man pietiks.

— Tad es viņam tūlīt piezvanīšu no laboratorijas. Durvis atstāšu vaļā.

Viņa pamāja ar galvu. Cauri sarkanu saules staru sienai izgāju koridorā, kurā bija mākslīgais apgaismojums, taču kontrasta dēļ tas man izlikās gandrīz melns. Mazās laboratorijas durvis bija atvērtas. Djuāra trauku spīdīgās drumslas uz grīdas zem lielu šķidrā skābekļa rezervuāru rindas vēl liecināja par nakts notikumiem. Mazais ekrāns kļuva gaišs, kad nocēlu klausuli un uzgriezu radiostacijas numuru. Zilgana gaismas plēve, kas it kā no iekšienes klāja matēto stiklu, pārplīsa, un Snauts, sāniski pārliecies pār augsta krēsla atbalstni, ielūkojās man tieši acīs.

— Sveiks, — viņš teica.

— Izlasīju zīmīti. Gribēju ar tevi parunāt. Vai varu atnākt?

— Vari. Tūlīt?

— Jā.

— Ludzu. Vai… divatā?

— Nē.

Viņa kalsnajā sejā, kas no apdeguma bija ieguvusi bronzas krāsu, ar asām šķērsgrumbām uz pieres, iegūla daudznozīmīga izteiksme, izliektajā stiklā seja bija sašķiebta sāniski un izskatījās pēc dīvainas akvārijā dzīvojošas zivs.

— Nu, nu, — viņš teica. — Tātad gaidu.

— Mēs varam iet, mīļā, — es iesāku ar diezgan mākslotu mundrumu, ieiedams kabīnē cauri sarkanajām gaismas šautrām, aiz kurām bija redzams Harej as siluets.

Man aprāvās balss; viņa sēdēja, iespiedusies krēslā, sakrampējusi rokas zem elkoņbalstiem. Vai nu viņa pārāk vēlu izdzirda manus soļus, vai arī nespēja ātri atbrīvot rokas no šī briesmīgā tvēriena un ieņemt normālu stāvokli, taču man pietika, ka vienu sekundi redzēju viņu cīnāmies ar šo neizprotamo spēku, kas viņā slēpās, un sirdi man sažņaudza akls, neprātīgs, ar līdzcietību jaukts niknums. Ne vārda nerunādami, devāmies pa garu koridoru, gājām gar tā sekcijām, ko klāja daudzkrāsaina emalja, kurai, pēc arhitektu ieceres, vajadzēja padarīt tīkamāku uzturēšanos šajā bruņu čaulā.

Jau no tālienes ieraudzīju radiostacijas puspavērtās durvis. No tām uz koridora viņu galu stiepās gara, sarkana strēle, saule sniedzās arī līdz šejienei. Paskatījos uz Hareju, kura pat nemēģināja smaidīt, redzēju, kā viņa visu ceļu koncentrēti gatavojās cīņai ar sevi pašu. Gaidāmā piepūle jau tagad izmainīja viņas seju, kas nobālēja un it kā saruka. Kādus desmit soļus no durvīm viņa apstājās. Es pagriezos uz viņas pusi, ar pirkstu galiņiem viņa mani viegli pagrūda, lai es ietu, un uzreiz mani plāni, Snauts, eksperiments, visa Stacija — viss man izlikās niecīgs salīdzinājumā ar mokām, kas šeit gaidīja viņu.

Jutos kā bende un gribēju jau atgriezties, kad plato saules gaismas strēli uz koridora sienas aizsedza cilvēka ēna. Pielicis soli, iegāju kabīnē. Snauts stāvēja pie paša sliekšņa, it kā būtu steidzies man pretī. Sarkanā saule kvēloja tieši aiz viņa muguras, un purpurkrāsas mirdzums šķita plūstam no viņa sirmajiem matiem. Skatījāmies viens uz otru krietnu brīdi un nebildām ne vārda. Viņš it kā pētīja manu seju. Snauta sejas izteiksmi es neredzēju, jo manas acis apžilbināja loga mirdzums. Apgāju Snautam apkārt un apstājos pie augstas pults, kas slēja augšup lokanus mikrofonu stublājus. Viņš lēni pagriezās uz vietas, mierīgi vērodams mani ar savu nelielo smīnu, kas reizēm pārvērtās par smaidu, reizēm par noguruma grimasi. Nenolaizdams no manis acis, viņš piegāja pie metāla skapja, kurš aizņēma visu sienu un kuram abās pusēs steigā samestās kaudzēs blīvējās termoakumulatori un instrumenti, piestūma sev klāt krēslu un apsēdās, atbalstījis plecus pret emaljētajām durtiņām.

Klusēšana, kuru mēs arvien vēl nepārtraucām, kļuva vismaz dīvaina. Es ieklausījos tanī, koncentrēdams uzmanību uz klusumu, kas valdīja koridorā, kur bija palikusi Hareja, bet no turienes neatplūda ne vismazākais troksnītis.

— Kad būsit gatavi? — es jautāju.

— Mēs varētu sākt kaut vai šodien, bet ieraksts prasīs vēl mazliet laika.

— Ieraksts? Tu runā par encefalogrammu?

— Nu jā, tu taču piekriti. Bet kas ir? — viņš aprāvās.

— Nē, nekas.

— Es klausos, — Snauts ierunājās, kad starp mums atkal sāka milzt klusums.

— Viņa jau zina… par sevi, — es pazemināju balsi gandrīz vai līdz čukstam.

Viņš pacēla uzacis.

— Jā?

Man šķita, ka viņš nav pa īstam pārsteigts. Kāpēc tad viņš izlikās? Pēkšņi man vairs negribējās runāt, taču es pārvarēju sevi. «Kaut vai lojalitātes pēc,» es nodomāju, «ja jau nekas cits vairs nav palicis.»

— Viņa sāka nojaust kopš mūsu sarunas bibliotēkā, vēroja mani, salīdzināja, pēc tam atrada Gibariāna magnetofonu un noklausījās lenti…

Viņš joprojām vēl balstījās pret skapi, tikai acīs pavīdēja vājš spīdums. Stāvēdams pie pults, tieši sev pretī redzēju uz koridora pusi atdarītas durvis. Ierunājos vēl klusāk:

— Šonakt, kad gulēju, viņa mēģināja izdarīt pašnāvību. Šķidrais skābeklis…

Kaut kas nočabēja, klusāk nekā papīrs caurvējā. Sastingu, cenšoties saklausīt, kas notiek koridorā, bet skaņas avots atradās tuvāk. Iegrauzās it kā pele… Pele! Absurds. Te nebija nekādu peļu. Skatījos caur pieri uz Snautu.

— Klausos, — viņš mierīgi teica.

— Protams, viņai tas neizdevās… vārdu sakot, viņa zina, kas viņa ir.

— Kāpēc tu man to stāsti? — viņš negaidīti jautāja.

Uzreiz neaptvēru, ko lai atbildu.

— Gribu, lai tu orientētos… lai zinātu, kā ir.

— Es brīdināju tevi.

— Gribi pateikt, ka tu zināji, — es neviļus pacēlu balsi.

— Nē. Protams, ne. Bet es skaidroju tev, kā tas ir. Katrs «viesis», kad parādās, īstenībā ir tikai fantoms un bez haotiskā atmiņu un tēlu mistrojuma, kas smelts no sava… Ādama… patiesību sakot, nav it nekas. Jo ilgāk viņš ir ar tevi kopā, jo vairāk līdzinās cilvēkam. Tāpat iegūst patstāvību, līdz zināmai robežai, protams. Tāpēc, jo ilgāk tas turpinās, jo grūtāk…

Viņš nepateica līdz galam. Paskatījās uz mani caur pieri un negribot izmeta:

— Viņa zina visu?

— Jā, es tev jau teicu.

— Visu? Arī to, ka vienreiz jau te bija un ka tu…

— TOC «1–3» Nē!

Viņš pasmīnēja.

— Paklau, Kelvin, ja līdz tādai pakāpei… ko īsti tu taisies iesākt? Atstāt Staciju?

— Jā.

— Kopa ar viņu?

— Jā.

Viņš klusēja, it kā apdomadams atbildi, bet viņa klusēšanā bija vēl kaut kas… Kas? Atkal šī netveramā čaboņa tepat kaut kur, it kā aiz plānās sienas. Viņš sakustējās krēslā.

— Lieliski, — viņš sacīja. — Ko tu tā skaties? Domāji, ka stāšos tev ceļā? Darīsi, kā patīk, mans dārgais. Kā tas izskatītos, ja piedevām pie visa mēs vēl sāktu pielietot spaidus! Netaisos tevi pārliecināt, pateikšu tikai tik daudz: necilvēciskā situācijā tu pūlies izturēties kā cilvēks. Varbūt tas ir skaisti, bet veltīgi. Starp citu, arī par to, ka tas ir skaisti, neesmu pārliecināts, jo muļķība nevar būt skaista. Bet ne jau tas ir galvenais. Tu atsakies no tālākiem eksperimentiem, gribi aiziet, ņemot viņu līdzi. Tā?

— Tā.

— Bet arī tas ir… eksperiments. Skaidrs?

— Kā tu to saproti? Vai viņa… varēs?… Ja kopā ar mani, tad neredzu…

Runāju aizvien lēnāk, līdz pavisam apklusu. Snauts nopūtās.

— Mēs visi te pielietojam strausa politiku, Kelvin, bet mēs vismaz to zinām un netēlojam cildenumu.

— Es neko netēloju.

— Labi, negribēju tevi aizvainot. Ņemu atpakaļ savus vārdus par cildenumu, bet strausa politika paliek spēkā. Tu to pielieto sevišķi bīstamā formā. Tu apmelo sevi un viņu, un atkal sevi. Vai tu zini no neitrīno matērijas būvētas sistēmas stabilizācijas nosacījumus?

— Nē. Arī tu nezini. To neviens nezina.

— Protams. Bet mēs zinām, ka tāda sistēma ir nestabila un spēj eksistēt, vienīgi pateicoties nepārtrauktam enerģijas pieplūdumam. Zinu to no Sartoriusa. Šī enerģija rada stabilizējošu virpuļlauku. Tātad: vai šis lauks attiecībā pret «viesi» ir ārpusē? Vai arī lauka avots atrodas viņa ķermenī? Vai tu saproti starpību?

— Jā, — es lēni pateicu. — Ja tas ir ārpusē, tad… viņa tad… tāds…

— Tad, attālinoties no Solāris, sistēma sairs, — viņš pabeidza manā vietā. — To paredzēt mēs nespējam, bet tu taču jau izdarīji eksperimentu. Šī raķetīte, ko uzšāvi… arvien riņķo, zini. Es vaļas brīdī pat aprēķināju tās kustības elementus. Vari startēt, iziet orbītā, pietuvoties un pārbaudīt, kas noticis ar… pasažieri…

— Tu esi traks! — es iekliedzos.

— Tu tā domā? Nu… bet ja nu… atvilkt viņu šurp, šo raķetīti? To var izdarīt. Tā ir vadāma no tālienes. Nocelsim to no orbītas un…

— Izbeidz!

— Atkal nē? Tad ir vēl viens paņēmiens, ļoti vienkāršs. Pat nevajag nosēdināt Stacijā. Tieši otrādi, lai riņķo tālāk. Mēs tikai nodibināsim radiosakarus; ja viņa dzīva, tad atsauksies un…

— Bet… bet tur jau sen izbeidzies skābeklis! — es ar pūlēm izdabūju.

— Varbūt viņa iztiek bez skābekļa. Nu, pamēģināsim?

— Snaut… Snaut…

— Kelvin… Kelvin… — viņš mani sirdīgi izmēdīja. — Padomā, kas tu esi par cilvēku. Ko tu gribi aplaimot? Glābt? Sevi? Viņu? Kuru? Šo vai to citu? Abām tev vairs nepietiek dūšas? Pats redzi, pie kā tas noved! Saku tev pēdējo reizi: pašreizējā situācija atrodas ārpus morāles ietvariem.

Piepeši es izdzirdu to pašu skaņu, ko iepriekš, it kā kāds ar nagiem skrāpētu sienu. Nezinu, kāpēc mani pārņēma dziļš, pasīvs miers. Man šķita, ka visu šo situāciju, mūs abus, visu pārējo es redzu no liela attāluma, apgrieztā binoklī: viss bija sīks, mazliet smieklīgs, nesvarīgs.

— Labi, — es teicu. — Un kas, pēc tavām domām, man būtu jādara? Jānovāc viņa? Rīt ieradīsies tāda pati, tiesa? Un vēlreiz? Un tā katru dienu? Cik ilgi? Kālab? Kas man no tā tiks? Un tev? Sartoriusam? Stacijai?

— Nē, tu man vispirms atbildi. Startēsi kopā ar viņu un, teiksim, būsi topošu pārmaiņu liecinieks. Pēc pāris minūtēm redzēsi savā priekšā…

— Ko tad? — es kodīgi jautāju. — Briesmoni? Dēmonu, vai?

— Nē. Visparastāko agoniju. Tu tiešām jau noticēji viņu nemirstībai? Galvoju tev, ka viņi mirst… Ko tad iesāksi? Atgriezīsies pēc… rezerves?

— Rimsties!!! — es sažņaudzu dūres.

Viņš vēroja mani ar iecietīgu smīnu piemiegtajās acīs.

— Ak tad man jāpierimst? Zini, tavā vietā es pārtrauktu šo sarunu. Labāk dari ko citu, piemēram, atriebības pēc vari nopērt ar žagariem okeānu. Kas nedod tev miera? Tātad ja… — viņš ar roku izdarīja pārspīlētu atvadīšanās žestu, vienlaicīgi paceldams acis uz griestiem, it kā sekojot kādai tālē izgaistošai būtnei, — tad tu būtu nelietis? Bet, ja citādi, tad ne? Smaidīsi, kad gribēsies kaukt, izrādīsi prieku un mieru, kad tev gribēsies kost pirkstos, un nebūsi nelietis? Bet ja nu te nevar neatrasties? Ko tad? Plosīsies Snauta priekšā, kurš ir pie visa vainīgs, jā? Nu tad papildus tu esi arī idiots, mans dārgais…

— Tu runā par sevi, — es atteicu ar nokārtu galvu. — Es… mīlu viņu.

— Kuru? Savas atmiņas.

— Nē. Viņu. Stāstīju tev, ko viņa gribēja izdarīt. Tā nerīkotos neviens… īsts cilvēks.

— Pats atzīsti sacīdams…

— Nepiesienies vārdiem.

— Labi. Tātad viņa tevi mīl. Bet tu gribi viņu mīlēt. Tas nav viens un tas pats.

— Tu maldies.

— Kelvin, man ļoti žēl, bet tu pats iesāki runāt par šīm savām intīmajām attiecībām. Nemīli. Mīli. Viņa gatava šķirties no dzīves. Tu arī. Ļoti aizgrābjoši, ļoti skaisti, cēli, viss, ko vien vēlies. Bet tam visam šeit nav vietas. Nav. Saproti? Nē, tu to nevēlies saprast. Tu esi iesaistīts tādu spēku darbībā, pār kuriem mēs nevaldām, riņķveida procesā, un viņa ir šī procesa sastāvdaļa. Fāze. Atkārtots ritms. Ja viņa būtu… ja tevi vajātu briesmonis, gatavs tavā labā izdarīt visu, tu nesvārstītos ne mirkli, lai tiktu no tā vaļā. Vai nav tiesa?

— Tiesa.

— Bet varbūt… varbūt viņa tieši tāpēc nav šāds briesmonis! Tas sasaista tev rokas? Tieši par to arī ir runa, lai rokas tev būtu sasaistītas!

— Tā ir vēl viena hipotēze klāt tam miljonam bibliotēkā. Snaut, liecies mierā, viņa ir… nē. Negribu par to ar tevi runāt.

— Labi. Pats iesāki. Bet padomā tikai par to, ka būtībā viņa ir spogulis, kurā atspoguļojas daļa no tavām smadzenēm. Ja viņa ir apbrīnojami skaista, tad tāpēc, ka brīnumaini skaistas bija tavas atmiņas. Tu devi receptūru. Riņķveida process, neaizmirsti!

— Ko tad tu gribi no manis? Lai es viņu… lai es viņu likvidētu? Es jau tev jautāju: kālab man tas būtu jādara? Tu neatbildēji.

— Tūlīt atbildēšu. Es tev neuzplijos ar šo sarunu. Nebāzu degunu tavās darīšanās. Neesmu devis tev nekādas pavēles, ne arī aizliegumus un nedarītu to, pat ja varētu. Tu pats atnāci šurp un izstāstīji man visu, un zini, kāpēc? Nē? Lai tiktu vaļā no tā. Nomestu no pleciem. Pazīstu šo smagumu, mans dārgais! Jā, jā, nepārtrauc mani! Es tevi netraucēju, bet tu, tu gribi, lai es traucētu. Ja es nostātos tev ceļā, varbūt tu man pat galvu pārsistu, tad tev būtu darīšana ar mani, ar kādu, kas veidots no tās pašas miesas un asinīm kā tu un pats justu kā cilvēks. Bet tagad… nevari tikt ar to galā un tāpēc diskutē ar mani… bet būtībā pats ar sevi! Tu vēl man tikai pasaki, ka tevi nomāktu ciešanas, ja viņa piepeši pazustu, nē, nesaki neko.

— Nu, zini! Atnācu, lai lojalitātes pēc tev pateiktu, ka taisos kopā ar viņu atstāt Staciju, — es aizstāvējos no viņa uzbrukumiem, bet mani vārdi pat mani pašu nepārliecināja.

Snauts paraustīja plecus.

— Ļoti iespējams, ka tev jāpaliek pie savām domām. Ja es vispār izteicos par šo jautājumu, tad vienīgi tāpēc, ka tu rāpies aizvien augstāk, bet kritiens no liela augstuma, pats saproti… Uznāc rīt no rīta ap deviņiem augšā, pie Sartoriusa… Uznāksi?

— Pie Sartoriusa? — es nobrīnījos. — Viņš taču nevienu neielaiž, tu teici, ka pat piezvanīt nevar.

— Tagad viņš kaut kā iekārtojies. Mēs par to nerunājam, pats zini. Tu esi… pavisam kas cits. Bet nav svarīgi. Atnāksi rīt?

— Atnākšu, — es atbildēju.

Skatījos uz Snautu. Viņa kreisā roka, it kā nejauši, ieslīdēja skapja durvīs. Kad tās pavērās? Droši vien sen, bet, iekarsis šajā man nepatīkamajā sarunā, nepievērsu tam uzmanību. Cik nedabiski tas izskatījās… it kā… viņš tur kaut ko slēptu. Vai it kā viņu kāds turētu aiz rokas. Aplaizīju lūpas.

— Snaut, ko tu?…

— Ej prom, — viņš teica klusi un pavisam mierīgi. — Ej prom.

Izgāju un aizvēru durvis, ko apgaismoja sārta, dziestoša blāzma. Hareja sēdēja uz grīdas kādus desmit soļus tālāk, pie pašas sienas. Ieraudzījusi mani, viņa pietrūkās kājās.

— Redzi?… — viņa skatījās uz mani mirdzošām acīm. — Izdevās, Kris… Esmu tik priecīga. Varbūt… varbūt būs arvien labāk…

— O, noteikti, — es izklaidīgi atteicu.

Mēs soļojām atpakaļ uz savu kabīni, bet es lauzīju galvu par šī idiotiskā skapja problēmu. Tātad, tātad viņš slēpa tanī?… Un visa šī saruna?… Man tā kaisa vaigi, ka neviļus sāku tos berzēt. Mans dievs, kāds neprāts! Un ko tad īsti mēs nolēmām? Neko? Tiesa gan, rīt no rīta…

Un pēkšņi mani sagrāba bailes, gandrīz tāpat kā pēdējā naktī. Mana encefalogramma. Visu smadzenēs notiekošo procesu pilnīgs pieraksts, pārveidots staru kūļa svārstībās, tiks nosūtīts uz leju. Šī neaptveramā, bezgalīgā briesmoņa dzīlēs. Kā Snauts teica: «Ja viņa pazustu, tev būtu drausmīgi jācieš, ko?…» Encefalogramma — tas ir pilnīgs pieraksts. Tiek fiksēti arī neapzinātie zemapziņas procesi. Bet ja es gribu, lai viņa pazūd, dabū galu? Vai citādi mani tik ļoti pārsteigtu tas, ka viņa nenomira pēc šī briesmīgā pašnāvības mēģinājuma? Vai var atbildēt par savu zemapziņu? Ja es par to neatbildu, kas tad atbild?… Kāds idiotisms! Kāda velna pēc piekritu, lai tieši manu, manu… Varu, protams, šo pierakstu provizoriski izstudēt, bet iztulkot taču nepratīšu. To neviens nespēj. Speciālistu spēkos ir noteikt vienīgi to, par ko izmēģinājuma objekts ir domājis, bet tikai pašos vispārējos vilcienos: ka viņš, piemēram, risinājis matemātikas uzdevumu, bet pateikt, tieši kādu, neviens neprot. Apgalvo, ka tas nav iespējams, jo encefalogramma ir ļoti daudzu vienlaicīgi notiekošu procesu nejaušs sajaukums un vienīgi daļai no tiem piemīt psihiska «odere»… Bet zemapziņa?… Par to vispār nevēlas runāt, kur nu vēl tulkot atmiņas attēlus, apdzisušus vai neapdzisušus… Bet kāpēc es tik ļoti baidos? Pats taču no rīta teicu Harej ai, ka šis eksperiments neko nedos. Bet, ja jau mūsu neirofiziologi neprot tulkot pierakstus, kā tad šis pavisam svešais, melnais, šķidrais milzis…

Bet viņš iekļuvis manī, nezinu, kādā veidā, lai izmērītu visu manu atmiņu un atrastu tās visvārīgāko atomu. Kā var par to šaubīties? Un absolūti bez palīdzības, bez jebkādas «staru transmisijas» viņš izlauzies cauri divkārt hermetizētajām bruņām, cauri smagajai

Stacijas čaulai, atrada tur manu ķermeni un aizgāja ar laupījumu…

— Kris?… — Hareja klusi iesaucās.

Stāvēju pie loga, pievērsis stingu skatienu tumšajām debesīm. Smalks, šinī ģeogrāfiskajā platumā neparasts plīvurs aizsedza zvaigznes. Vienveidīga plāna mākoņu sega peldēja tik augstu, ka saule, kas atradās dziļi zem apvāršņa, piešķīra mākoņiem tikko manāmu sārti sudrabotu spīdumu.

Ja viņa pazudīs pēc tam, tas nozīmēs, ka es gribēju to, ka es nogalināju viņu. Neiet uz turieni? Viņi nevar mani piespiest. Bet ko es viņiem teikšu? To — ne. To es nevaru. Tātad vajag izlikties, vajag melot, atkal no jauna un vienmēr. Bet tas tāpēc, ka manī varbūt dzīvo šausmīgas, noziedzīgas domas, varbūt lieliski nolūki, cerības, tikai es neko par to nezinu. Cilvēks devies atklāt citas pasaules, citas civilizācijas, neuzzinājis līdz galam pats savus slepenos kaktiņus, aklās ieliņas, akas, aizbarikadētās, tumšās durvis. Nodot Hareju viņiem… aiz kauna? Nodot tikai tāpēc, ka man trūkst drosmes?

— Kris… — Hareja nočukstēja vēl klusāk nekā pirms tam.

Drīzāk sajutu nekā dzirdēju, kā viņa bez trokšņa piegāja pie manis, bet izlikos, ka neesmu manījis. Šinī brīdī gribēju būt viens. Man vajadzēja būt vienam. Vēl nebiju izšķīries, neko nebiju nolēmis. Skatīdamies tumstošajās debesīs, zvaigznēs, kuras bija tikai spokaina Zemes zvaigžņu ēna, es stāvēju nekustēdamies, bet tukšumā, kas nomainīja neprātīgo domu virpuli, bez vārdiem auga nedzīva, vienaldzīga pārliecība, ka tur, man nepieejamos apziņas dziļumos, jau esmu izvēlējies, taču izlikos, ka nekas nav noticis, un man nebija pat tik daudz spēka, lai varētu sevi nicināt.


DOMĀTĀJI


— Kris, tas ir šī eksperimenta dēļ?

Viņas balss man lika nodrebēt. Jau vairākas stundas gulēju bez miegā, skatīdamies tumsā, vientuļš, jo nedzirdēju pat viņas elpu; iestidzis rēgaino, pusbezjēdzīgo domu sarežģītajos labirintos — tas piešķīra jaunas dimensijas un jaunu saturu —, biju par Hareju aizmirsis.

— Ko… kā tu zini, ka neguļu?… — manā balsī skanēja bailes.

— Pēc tā, kā tu elpo… — viņa klusu, kā atvainojoties teica. — Negribēju tevi traucēt… Ja nevari, nerunā…

— Nē, kālab. Jā, tas ir šī eksperimenta dēļ. Uzminēji.

— Ko viņi no tā gaida?

— Viņi paši nezina. Kaut ko. Šīs operācijas nosaukums varētu but nevis «Domas», bet gan «Izmisums». Tagad vajadzīgs tikai viens — cilvēks, kuram būtu pietiekami daudz drosmes, lai uzņemtos atbildību par lēmumu, bet šo drosmes veidu vairums uzskata par parastu gļēvulību, jo tā ir atkāpšanās, saproti, rezignācija, cilvēka necienīga bēgšana. It ka cienīgi būtu iestigt un grimt kaut kur, ko viņš nesaprot un nekad nesapratīs.

Apklusu, bet, iekams paātrinātais pulss pierima, mani pārņēma jauna lēkme:

— Protams, nekad netrūkst ākstu ar praktiskiem uzskatiem. Viņi sacīja: pat ja neizdosies nodibināt kontaktu, tad, studējot šo plazmu — visus šos dulnos, dzīvos radījumus, kas izsprāgst no tās uz vienu diennakti, lai atkal pazustu, — mēs izzināsim matērijas noslēpumu, it kā viņi nezinātu, ka tie ir meli, klaiņošana pa nesaprotamā valodā rakstītu bibliotēku, kur var vienīgi apbrīnot krāsainos grāmatu iesējumus… Kā gan citādi!

— Vairāk tādu planētu nav?

— Nav zināms. Varbūt ir, bet mēs pazīstam tikai šo vienu. Katrā ziņā, tas ir kaut kas ļoti reti sastopams, ne tā kā Zeme. Mēs, mēs esam parasti, mēs esam Visuma zāle un lepojamies ar savu parastumu, kas ir tik vispārīgs, un domājam, ka tanī var visu ietilpināt. Tā bija tāda shēma, ar kuru droši un paļāvīgi devāmies tālēs: urrā citām pasaulēm! Bet galu galā — kas tās tādas, šīs citas pasaules? Pakļausim tās vai paši tiksim pakļauti — nekā cita nebija šais nelaimīgajās smadzenēs, ek, nav vērts. Nav vērts.

Piecēlos, taustīdamies atradu aptieciņu, tad plakanu kārbiņu ar miega zālēm.

— Es gulēšu, mīļā, — sacīju, aizgriezdamies tumsā. Augstu virs manis dūca ventilators, — Man jāguļ. Citādi pats nezinu…

Nolikos gultā. Viņa pieskārās manai rokai. Es satvēru viņas neredzamo delnu un turēju nekustīgi, kamēr mana roka atslāba miegā.

No rīta, kad uzmodos spirgts un atpūties, eksperiments man likās kaut kas maznozīmīgs, nesapratu, kā varēju tam piešķirt tādu svaru. Arī tas, ka Hareja ies man līdzi uz laboratoriju, mani maz uztrauca. Kad es uz dažām minūtēm atstāju istabu, redzēju, ka visi viņas pūliņi bija veltīgi, tāpēc atsacījos no tālākiem mēģinājumiem, kaut arī viņa uzstājīgi tos pieprasīja (viņa bija ar mieru pat sēdēt' ieslēgta), un ieteicu viņai paņemt līdzi kādu grāmatu lasīšanai.

Vairāk par pašu procedūru mani interesēja tas, ko ieraudzīšu laboratorijā. Izņemot diezgan lielus tukšumus sastatņu plauktos un skapjos ar medicīniskajiem stikliem (dažos skapjos trūka arī sienas, bet vienu durvju plātni greznoja zvaigžņveida plīsums, it kā te nesen būtu noticis cīniņš un tā pēdas būtu steidzīgi un rūpīgi likvidētas), šai lielajā, gaišzilajā zālē nebija nekā neparasta.

Snauts, kurš rosījās gar aparatūru, uzvedās vairāk nekā apmierinoši. Harejas ierašanos viņš uzņēma kā kaut ko pavisam parastu un viegli paklanījās viņai no tālienes; kad viņš slapināja man deniņus un pieri ar fizioloģisko šķīdumu, ieradās Sartoriuss. Viņš ienāca pa mazām stikla durtiņām, aiz kurām bija tumsa, tērpies baltā virsvalkā ar melnu pretradiācijas priekšautu, kas sniedzās līdz potītēm. Lietišķs, sparīgs, viņš sasveicinājās ar mani tā, it kā mēs būtu liela institūta darbinieki uz Zemes un būtu šķīrušies tikai vakar. Tikai tagad pamanīju, ka nedzīvo izteiksmi viņa sejai piešķir kontaktlēcas zem plakstiem, kuras viņš nēsāja aceņu vietā.

Sakrustojis rokas uz krūtīm, Sartoriuss vēroja, kā Snauts aptin manai galvai piekļautos elektrodus ar bandāžu, kas izveidoja kaut ko līdzīgu baltai micītei. Vairākas reizes viņš aplūkoja zāli, it kā vispār nemanīdams Hareju, kas salīkusi, nelaimīga sēdēja uz maza ķeblīša pie pašas sienas un izlikās, ka lasa grāmatu; kad Snauts atkāpās no mana krēsla, es pakustināju metālā un vados ieskauto smago galvu, lai redzētu, kā ieslēdz aparatūru, bet Sartoriuss negaidīti pacēla rokas un augstā stilā ierunājās:

— Doktor Kelvin! Lūdzu mirkli uzmanības un koncentrētības! Netaisos dot nekādas pavēles, jo tas nevestu pie mērķa, bet jums jāpārtrauc domāt par sevi, par mani, par kolēģi Snautu, par kaut kādām citām personām, lai, izslēdzot jebkuru nejaušību, varētu koncentrēti domāt par to, ko mēs te reprezentējam. Zeme un Solāris, pētnieku paaudzes, kas sastāda vienotu veselu, — neraugoties uz to, ka atsevišķiem cilvēkiem ir sākums un gals, — mūsu neatlaidīgā tiekšanās nodibināt intelektuālu kontaktu, cilvēces nostaigātais, garais vēsturiskais ceļš, pārliecība, ka nākotnē tas tiks turpināts, gatavība pārciest jebkādus upurus un grūtības, pakārtot visas personiskās izjūtas šai mūsu misijai — lūk, temati, kuriem noteikti jāaizpilda jūsu apziņa. Tiesa, asociāciju gaita nav pilnīgi atkarīga no jūsu gribas, tomēr tas, ka jūs atrodaties te, apstiprina manis sniegtā izklāsta autentiskumu. Ja jūs nebūsit pārliecināts, ka uzdevumu esat izpildījis, lūdzu darīt to zināmu, un kolēģis Snauts ierakstu atkārtos. Laika mums pietiek…

Pēdējos vārdus viņš izrunāja ar neizteiksmīgu smaidu, kas nespēja izdzēst caururbjoša stinguma izteiksmi viņa acīs. Man iekšā viss sagriezās, dzirdot ar tādu nopietnību un svarīgumu nodeklarētu frāžu plūsmu; par laimi Snauts pārtrauca ieilgušo pauzi.

— Vai var, Kris? — viņš nevērīgi un familiāri jautāja, ar elkoni atspiedies uz augstās encefalogrāfa pults, it kā tā būtu krēsla atzveltne. Biju viņam pateicīgs, ka viņš uzrunāja mani vārdā.

— Var, — es teicu, pievērdams acis.

Uztraukums, kas bija mani nogurdinājis, izgaisa, tikko Snauts beidza piestiprināt elektrodus un pieskārās slēdžiem; caur skropstām ieraudzīju kontrollampiņu iesārto spīdumu uz aparāta melnā paneļa. Pamazām zuda mitrā un nepatīkamā vēsuma sajūta, ko radīja metāla elektrodi, kas gluži kā aukstas monētas apkļāva manu galvu. Es līdzinājos pelēkai, neapgaismotai arēnai, kuru kā amfiteātri no visām pusēm ieskāva neredzamu skatītāju pūlis. Manī brieda mēms, ironijas pilns nicinājums pret Sartoriusu un Misiju. Iekšējo vērotāju saspringums sāka atslābt. «Hareja?» es iedomājos, it kā eksperimentēdams, nepatīkama nemiera pilns, gatavs uzreiz aizmirst šo vārdu. Bet mana modrā un reizē aklā auditorija nesāka protestēt. Kādu brīdi manī bija tikai jūtīgums, žēlums, biju gatavs nest mocošus, ilgus upurus. Hareja bez formas, bez kontūrām, bez sejas piepildīja manu būtni, un piepeši cauri viņas bezpersoniskajam, izmisīgi sentimentālajam tēlam ar visu savu profesoriskā izskata autoritāti pelēkajā tumsā parādījās Gīze, solāristikas un solāristu tēvs. Bet ne par dubļaino izvirdumu es domāju, ne par smirdīgo atvaru, kas aprija viņa zeltītās acenes un rūpīgi sasukātās sirmās ūsas, — redzēju tikai gravīru uz monogrāfijas titullapas, blīvi aizšvīkoto fonu, kurā mākslinieks kā oreolā bija ietvēris viņa galvu; ne jau šīs sejas panti, bet gan tās godīgums, vecmodīgais saprātīgums atgādināja mana tēva seju, tā ka galu galā es nezināju, kurš no viņiem skatās uz mani. Abiem nebija kapa vietas — mūsu laikos tik bieži sastopama un parasta parādība, ka tā neizraisīja nekādus īpašus pārdzīvojumus.

Tēls jau sāka gaist, kad es uz kādu brīdi pēkšņi aizmirsu Staciju, eksperimentu, Hareju, melno okeānu, visu, un mani zibenīgi pārņēma pārliecība, ka tie divi vairs neesošie, bezgalīgi mazie, par izkaltušu purvu pārvērstie cilvēki tika galā ar visu, ar ko viņiem nācās saskarties, un šī atklājuma radītais miers iznīcināja amorfo pūli, kas ielenca pelēko arēnu, mēmi gaidot manu sakāvi.

Tad aparatūru izslēdza; atskanēja divkāršs klikšķis, un manas acis apžilbināja gaisma. Pievēru plakstus, Sartoriuss pētījoši skatījās uz mani, arvien vēl stāvēdams tai pašā pozā.

Snauts, uzgriezis viņam muguru, rosījās pie aparāta, it kā tīšām klaudzinādams savas pārāk vaļīgās sandales.

— Kā jūs domājat, doktor Kelvin, vai izdevās? — atskanēja Sartoriusa nepatīkamā nazālā balss.

— Jā, — es atbildēju.

— Vai jūs esat par to pārliecināts? — Sartoriuss jautāja ar izbrīna un pat aizdomu pieskaņu balsī.

— Jā.

Pārliecība un manas atbildes asais tonis uz mirkli izsita viņu no vēsās augstprātības sliedēm.

— Tas… labi, — viņš noteica un paskatījās apkārt, it kā nezinādams, ko tagad lai iesāk.

Pie krēsla pienāca Snauts un sāka noņemt bandāžu.

Es piecēlos un mazliet pastaigājos pa zāli, bet pa to laiku Sartoriuss, kurš bija pazudis tumsā, atgriezās ar jau attīstītu un nosausētu filmu. Uz pusotra desmit metru garas lentas stiepās drebošas, balti robotas līnijas, it kā uz melnās, slidenās celuloīda plēves būtu uzstiepts zirnekļa tīkls vai būtu parādījies pelējums.

Man vairāk nebija nekā, ko darīt, bet es negāju prom. Tie divi iesprauda modulatora oksidētajā kasetē filmu, kuras galu, neuzticīgi saraucis uzacis, Sartoriuss apskatīja vēlreiz, it kā mēģinādams atšifrēt saturu, kas slēpts šinīs saraustītajās līnijās.

Eksperimenta pēdējo daļu vairs neredzēju. Vienīgi zināju, kas notiek, kad viņi nostājās pie sadales pultīm un ieslēdza aparatūru. Vāji, parupji ņurdot, strāva ieplūda spoļu tinumos zem tērauda grīdas, un tikai tad uguntiņas pa mirdzspuldžu stateniskajām stikla virtenēm sāka skriet uz leju, liecinot, ka rentgenaparāta lielā lampa slīd pa vertikālo šahtu tai pašā virzienā, lai apstātos atvērtajā izejā. Tad uguntiņas apstājās uz skalas viszemākajām iedaļām, un Snauts sāka palielināt spriegumu, kamēr bultiņas, pareizāk, baltās svītriņas, kas tās aizstāja, līgojoties izdarīja puspagriezienu pa labi. Strāvas dūkoņa bija tikko dzirdama, nekas vairāk nenotika, kasetes ar filmām rotēja zem apvalka, tā ka to pat nevarēja manīt, kadru skaitītājs klusi tikšķēja kā pulksteņa mehānisms.

Hareja skatījās pāri grāmatai te uz mani, te uz viņiem. Es piegāju viņai klāt. Viņa jautājoši paskatījās. Eksperiments jau bija beidzies. Sartoriuss lēnām piegāja pie aparāta lielās konusveida galviņas.

— Ejam?… — Hareja jautāja tikai ar lūpām.

Pamāju ar galvu. Viņa piecēlās. Ne no viena neatvadoties — tas izskatītos pārāk nejēdzīgi —, pagāju garām Sartoriusam.

Augšējā koridora augstos logus piepildīja ārkārtīgi skaists riets. Tas nebija parastais drūmais, izblīdušais sārtums, likās, ka aizmigloti mirdzošās, iesarkanu nianšu pārpilnās debesis ir nobārstītas ar vissmalkākajiem sudraba putekļiem. Okeāna bezgalīgā līdzenuma smagie, nekustīgie, melnie viļņi, it kā atbildot uz šo silto mirdzumu, šķita metam mīkstu, rudi violetu, dzirkstošu atspulgu. Tikai pašā zenītā debess stūrgalvīgi palika spilgti sarkanbrūna.

Es pēkšņi apstājos apakšējā gaiteņa vidū. Gluži vienkārši nespēju domāt par to, ka atkal kā cietuma kamerā mēs būsim ieslēgti kabīnē, no kuras redzams tikai okeāns.

— Harej, — es teicu, — zini… es labprāt iegrieztos bibliotēkā… Vai tev nav nekas pretī?…

— O, ar lielāko prieku, pameklēšu kaut ko lasāmu, — viņa atbildēja ar mazliet nedabisku možumu.

Jutu, ka kopš vakardienas starp mums ir kaut kāda neaizbērta plaisa un ka man jābūt ar viņu kaut mazliet sirsnīgākam, bet mani pārņēma pilnīga apātija. Nezinu, kam būtu jānotiek, lai to nokratītu.

Mēs griezāmies pa koridoru atpakaļ, vēlāk, tikuši pāri slīpumam, nokļuvām līdz mazai priekštelpai. Te bija trīs durvis, starp tām ziedi aiz kristāla stikliem, gluži kā puķu veikala skatlogā.

Vidējās durvis, kas veda uz bibliotēku, no abām pusēm sedza grumbuļaina mākslīgā āda; iedams garām, allaž vairījos tai pieskarties. Iekšā, lielā, apaļā zālē zem bāli sudrabotiem griestiem ar stilizētām saulēm, bija nedaudz vēsāks.

Nobraucu ar roku pa solāristiskās klasikas grāmatu mugurām un jau gribēju paņemt Gīzes pirmo sējumu, kur ar zīdpapīru segtajā titullapā bija šis portrets gravīra, kad negaidīti uzdūros biezam astotdaļformātā izdotam Gravinska sējumam, kuru pagājušajā reizē nebiju pamanījis.

Iesēdos mīkstā krēslā. Bija pavisam klusi. Man aiz muguras Hareja šķirstīja kādu grāmatu; dzirdēju, kā lapas viegli čaukst zem viņas pirkstiem. Gravinska rokasgrāmata bija alfabētiskā kārtībā sarindotu solāristisko hipotēžu krājums, no «Abioloģisks» līdz «2iglaiņi». Kompilators, kurš nekad pat nav redzējis Solāris, izurbās cauri visām monogrāfijām, ekspedīciju protokoliem, atsevišķiem rakstiem un iepriekšējiem ziņojumiem un izveidoja katalogu, kas mazliet atbaidīja ar formulējumu lapidaritāti, jo tie vietvietām kļuva pliekani un nokāva domu izsmalcināto sarežģītību, ar kādu tie bija dzimuši; starp citu, enciklopēdiskā ziņā šis darbs drīzāk bija kuriozs: tas bija izdots pirms divdesmit gadiem, un pa šo laiku izauga jaunu hipotēžu kalni, kas vienā sējumā vairs nevarētu ietilpt. Pārskatīju autoru, pareizāk sakot, bojā gājušo autoru alfabētisko sarakstu, retais no tiem vēl bija dzīvs, aktīvi solāristikā nedarbojās tikpat kā neviens. Visa šī visdažādākos virzienus aptverošā intelektuālā bagātība radīja iespaidu, ka vienai no hipotēzēm taču jābūt pareizai, likās neiespējami, ka īstenība būtu absolūti citāda, vēl savādāka nekā izvirzīto hipotēžu miriādes. Gravinskis sastādīja grāmatai priekšvārdu, kurā viņš sev zināmos gandrīz sešdesmit solāristikas gadus sadalīja periodos. Pirmajā periodā, kad notika Solāris agrīnie pētījumi, neviens neizvirzīja hipotēzes apzināti. Tad tīri intuitīvi, no «veselā saprāta» pozīcijām tika pieņemts, ka okeāns ir nedzīvs ķīmisks konglomerāts, planētu aptveroša nejauka recekļveida masa, kas ar savu «kvazivulkānisko» darbību rada visbrīnumainākās formas un, pateicoties savdabīgam procesu automātismam, stabilizē nepastāvīgo orbītu, līdzīgi tam, kā svārsts paliek reiz dotajā svārstību plaknē. Tiesa gan, jau pēc trim gadiem. Maženons izteicās par «galertveida mašīnas» dzīvo dabu, tomēr Gravinskis uzskatīja, ka bioloģiskās hipotēzes radušās deviņus gadus vēlāk, kad Maženona izvirzītā tēze sāka iegūt arvien kuplāku piekritēju skaitu. Turpmākajos gados radās daudzi ar biomatemātiskām analīzēm pamatoti, detalizēti, teorētiski dzīvā okeāna modeļi. Trešais periods bija zinātnieku līdzšinējo, tikpat kā monolīto uzskatu sairuma periods.

Šai periodā parādījās daudz dažādu skolu, kas nikni cīnījās savā starpā. Tas bija Panmallera, Štrobla, Freihausa, Legreija, Osipoviča darbošanās laiks, kad viss Gīzes atstātais mantojums tika pakļauts iznīcinošai kritikai. Tais gados parādījās pirmie atlanti, katalogi, asimetriādu stereofotogrāfijas (līdz tam uzskatīja, ka šie veidojumi nepakļaujas pētīšanai); lūzumu ienesa jauni, no tālienes vadāmi aparāti, kurus sūtīja kolosu nemierīgajās dzīlēs, kas ik sekundi draudēja ar sprādzienu. Tad blakus trakulīgām diskusijām sāka parādīties atsevišķas, nievājoši noklusētas minimālistiskas hipotēzes; tās sludināja: ja realizēt izdaudzināto «kontaktu» ar «saprātīgo briesmoni» neizdosies, pat tad, pētot stingstošās mimoidālās būves un balonveida kalnus, ko okeāns izspļauj, lai no jauna aprītu, mēs ievērojami bagātināsim zināšanas ķīmijā, fizikālajā ķīmijā, iegūsim jaunus datus gigantisko molekulu struktūras jomā; bet ar šādu tēžu piekritējiem neviens pat neielaidās polemikā. Tas taču bija periods, kad dzima vēl šodien aktuālie tipu metamorfozes katalogi vai Franka bioplazmatiskā mimoīdu teorija, kas gan tika noraidīta kā maldīga, taču palika kā lielisks intelektuālā vēriena un loģiskā konstruktīvisma piemērs.

Šie «Gravinska periodi», kas kopsummā pārsniedza trīsdesmit gadus, bija naiva jaunība, stihiski optimistisks romantisms; visbeidzot ar pirmajām skeptiskajām balsīm sākās solāristikas brieduma laikmets. Jau divdesmitpiecgades beigās dzima pirmo koloidāli mehānistisko hipotēžu novēlojušies pēcteči — pieņēmumi par solāristiskā okeāna apsihismu. Visi apzinīgās gribas izpausmju, procesu teleoloģiskuma, ar okeāna iekšējo nepieciešamību motivētas darbības meklējumi tika vispār atzīti par veselas pētnieku paaudzes novirzīšanos no pareiza kursa. Publicistiski dedzīgā cenšanās sagraut viņu apgalvojumus sagatavoja augsni skaidriem, analītiski izstrādātiem, ar milzīgu, centīgi sakopotu faktu daudzumu pamatotiem Holdena, Eonidesa, Stolivas grupas pētījumiem; tas bija laiks, kad strauji auga un vairojās arhīvi, mikrofilmu kartotēkas, ekspedīcijas, kas tika bagātīgi apgādātas ar visdažādāko aparatūru, automātiskiem reģistratoriem, signalizatoriem, zondēm — ko tik vien Zeme spēja sadabūt. Dažus gadus pētījumos piedalījās pāri par tūkstoš cilvēku uzreiz, bet, nepārtraukti vākto materiālu uzkrāšanās tempam vēl paātrinoties, ideja, kas bija iedvesmojusi zinātniekus, pamazām kļuva neauglīga, un sākās laika robežās grūti ietverams šīs solāristisko pētījumu fāzes panīkums.

Te vispirms jāatzīmē tādas lielas, spilgtas individualitātes, kam piemita ne vien teorētiskās iztēles spēja, bet arī drosme noliegt, — kā Gīze, Štrobls vai Sevada, kurš bija pēdējais no lielajiem solāristiem un gāja bojā planētas dienvidu pola rajonā mīklainos apstākļos, tik muļķīgi, kā negadās pat iesācējam. Lidojot virs paša okeāna, viņš savu aparātu simt aculiecinieku klātbūtnē novirzīja žiglaiņa iekšienē, kurš — tas bija skaidri redzams — deva viņam ceļu. Runāja par kaut kādu pēkšņu vājumu, ģīboni vai arī stūres iekārtas defektu. Pēc manām domām, īstenībā tā bija pirmā pašnāvība, pirmais atklātais, pēkšņais izmisuma izpaudums.

Pirmais, bet ne pēdējais. Gravinska rokasgrāmatā nebija tādu ziņu. Es pats papildināju datus, faktus un detaļas, šķirstīdams nodzeltējušās, ar sīkiem burtiem pārklātās lappuses.

Tik patētisku pašnāvības gadījumu pēc tam vairs nebija, arvien mazāks kļuva arī pieminēto solāristu pulks. Neviens vēl nav izpētījis, pēc kādiem likumiem rodas zinātnieki, kas ziedo sevi planetoloģijas atsevišķas nozares izpētei. Cilvēki ar izcilām spējām un stingru raksturu dzimst vairāk vai mazāk vienādi bieži, nevienādas ir tikai nozares, ko viņi izvēlas. Viņu darbību zināmā zinātnes nozarē laikam var izskaidrot ar perspektīvām, kādas tajā atklājas. Dažādi vērtējot solāristikas klasiķus, neviens nevar neatzīt viņu talantīgumu, pat ģenialitāti. Vairākus gadu desmitus klusējošais Solāris-gigants pievilka vislabākos matemātiķus, fiziķus, slavenus biofizikas, informācijas teorijas, elektrofizioloģijas nozaru speciālistus. Pēkšņi pētnieku armija no gada gadā sāka zaudēt savus vadoņus. Palika pelēka, bezpersoniska, pacietīga faktu krājēju, kompilatoru masa, kas realizēja ne vienu vien oriģinālu eksperimentu, bet nebija vairs ne masveida globālu ekspedīciju, ne drosmīgu, apvienojošu hipotēžu.

Solāristika sāka it kā izjukt, un tās ideju aizvien zemāko lidojumu masveidā pavadīja tikai nenozīmīgās detaļās atšķirīgas hipotēzes par solāristisko jūru deģenerāciju, iznīkšanu, involūciju. Laiku pa laikam parādījās drosmīgāka, interesantāka pieeja, bet tās visas kaut kādā veidā apsūdzēja okeānu, atzīstot to par attīstības galējo produktu, kas sen, pirms gadu tūkstošiem pārdzīvojis visaugstākās organizācijas periodu, bet tagad, vienots tikai fiziski, sairst nevajadzīgos, aplamos, agonizējošos radījumos. Tātad jau monumentāla, gadu simteņiem ilgstoša agonija; tādu redzēja planētu Solāris, garaudžus un mimoīdus kvalificējot kā audzējus, šķidrajā milzenī notiekošajos procesos saskatot haosa un anarhijas izpausmi; visa nākamo septiņu astoņu gadu laikā izdotā zinātniskā literatūra, kaut arī, protams, tajā nebija skaidri izteiktas autoru izjūtas, ir it kā viens vienīgs apmelojums, it kā atriebība pamestajai, bez vadoņiem palikušajai, pelēkajai solāristu masai.

Zināju šinī solāristiskās klasikas sarakstā laikam gan nepelnīti neietilpinātus vairākus oriģināldarbus, kuru autoriem — Eiropas psihologiem — ar solāristiku bija kopīgs tikai tas, ka ilgā laika posmā viņi sekoja sabiedriskās domas reakcijai, kolekcionēdami visparastākos izteicienus, nespeciālistu balsis; taču tādā veidā viņi atklāja apbrīnojami ciešo sakarību starp izmaiņām šajā sabiedriskajā domā un procesiem, kas tai pašā laikā norisinājās zinātnieku aprindās.

Tāpat arī Planetoloģiskā institūta koordinācijas grupas darbībā, tur, kur lēma par pētījumu materiālo atbalstīšanu, notika pārmaiņas, kas izpaudās nepārtrauktā, kaut arī pakāpeniskā solāristisko institūtu budžeta un solāristiskajām ekspedīcijām sniegto dotāciju samazināšanā.

Balsis par pētījumu sašaurināšanas nepieciešamību mijās ar pieprasījumiem izmantot stipri iedarbīgākus līdzekļus; šai ziņā laikam gan neviens neaizgāja tālāk par Vispasaules Kosmoloģiskā institūta administratīvo direktoru, kurš neatlaidīgi atkārtoja, ka dzīvais okeāns nepavisam neignorē cilvēkus, bet gan vienkārši tos nepamana, tāpat kā zilonis nesajūt skudru uz savas muguras, un, lai pievērstu okeāna uzmanību, vajag pielietot spēcīgākus impulsus un mašīnas milzeņus visas planētas apjomā. Bija amizanta detaļa, kā indīgi pasvītroja prese, — tik dārgus pasākumus pieprasīja Kosmoloģiskā un nevis Planetoloģiskā institūta direktors, kurš finansēja Solāris pētīšanu, tātad tas bija devīgums uz svešas kabatas rēķina.

Un no jauna radās dažādas hipotēzes, atdzima vecās, dažās ieviesa nebūtiskas izmaiņas; precizēšana vai, pretēji, daudznozīmības piešķiršana līdz šim tik skaidro solāristiku, neraugoties uz tās lielo apjomu, pārvērta arvien juceklīgākā aklu ieliņu labirintā. Vispārējās vienaldzības, stagnācijas, zaudētas pašpaļāvības atmosfērā blakus Solāris okeānam veidojās cits — neauglīgu rakstu un grāmatu okeāns.

Kādus divus gadus pirms tam, kad es kā Institūta absolvents iestājos Gibariāna laboratorijā, nodibināja Metta-Irvinga fondu, kas paredzēja augstu apbalvojumu tam, kurš atklās, kā okeāniskās plazmas enerģiju izmantot cilvēku vajadzībām. Arī agrāk par to tika sapņots, un ne vienu vien plazmatiskā recekļa kravu kosmiskie kuģi aiztransportēja uz Zemi. Ilgi un pacietīgi tika strādāts pie plazmas konservēšanas metodēm, izmantojot augstas un zemas temperatūras, mākslīgu mikroatmosfēru un mikroklimatu (kā uz Solāris), konservējošu apstarošanu, beidzot tūkstoš ķīmisku recepšu, — un tas viss tikai tāpēc, lai vērotu vairāk vai mazāk kūtru sairšanas procesu, kurš, protams, tāpat kā viss cits, tika daudzkārt aprakstīts ar vislielāko precizitāti visās stadijās — pašsagremošana, macerācija, sākotnējā un vēlākā, otrreizējā izjukšana. Analoģisku likteni piedzīvoja arī visdažādāko plazmas darinājumu paraugi. Atšķīrās vienīgi pats process, bet fināls bija identisks — viegla kā pelni, metāliski spīdoša, autofermentācijas izšķīdināta žurga. Tās sastāvu, elementu attiecības un ķīmiskās formulas spēja noskaitīt katrs nakts vidū uzmodinātais solārists.

Absolūtā neveiksme saglabāt dzīvu — kaut vai aizkavētas veģetācijas stāvoklī — briesmoņa mazu vai lielu daļiņu ārpus viņa planetārā organisma kļuva par cēloni pārliecībai (ko izvirzīja Menjē un Proroha skola), ka no atrisinājuma mūs šķir viens vienīgs noslēpums, un, kad atradīsim precīzi pieskaņotu interpretācijas atslēgu, viss uzreiz kļūs skaidrs…

Šīs atslēgas, šī Solāris filozofiskā akmens meklējumos šķieda laiku un enerģiju cilvēki, kam bieži vien nebija nekā kopīga ar zinātni, bet solāristikas eksistēšanas ceturtajā desmitgadē ārpus zinātnes aprindām stāvošo kombinatoru-maniaku skaits, šo aplamnieku, kas fanātismā pārspēja savus senos perpetuum mobile vai riņķa kvadratūras tipa priekšgājējus, pieņēma epidēmisku raksturu, atklāti satraucot vairākus psihologus. Šī kaisle pēc dažiem gadiem tomēr apdzisa, un, kad gatavojos ceļojumam uz Solāris, tā jau sen bija pazudusi no laikrakstu slejām un to nepieminēja sarunās, skarot plazmatiskā okeāna problēmas.

Celdams atpakaļ Gravinska sējumu, tam blakus atradu grāmatas bija sarindotas alfabētiskā kārtībā — mazītiņu, starp biezajām mugurām tikko samanāmu Gratenstroma brošūru, vienu no ievērības cienīgākām solāristiskās literatūras kvintesencēm. Tas bija darbs, kas vērsts — cīņā par Pārcilvēciskā izpratni — pret cilvēku, savdabīga paskvila par mūsu sugu, savā matemātiskajā vienaldzībā negants autodidakta sacerējums. Gratenstroms, sācis ar neparastu pētījumu rezultātu publicēšanu labi izpētītos un visai detalizētos kvantu fizikas nozarojumos, šinī savā galvenajā, kaut arī tikko pusotra desmit lappušu biezajā neparastajā traktātā centās pierādīt, ka pat visabstraktākie, teorētiski visaugstākie, matematizētie zinātnes panākumi īstenībā labi ja par soli vai diviem ir attālinājušies no apkārtējās pasaules pirmsvēsturiskas, rupji jutekliskas, antropomorfiskas izpratnes. Relativitātes teorijās, spēka lauku teorēmu formulās, parastatikā, vienota kosmiskā lauka hipotēzēs meklējot vielas pēdas, visus atvasinājumus un visu to, kas patiesībā ir mūsu jutekļu eksistēšanas rezultāts, mūsu organisma uzbūves, cilvēka dzīvnieciskās fizioloģijas ierobežojumu un fizisko trūkumu rezultāts, Gratenstroms nonāca līdz galīgam slēdzienam, ka ne par kādu cilvēka «kontaktu» ar ahumānistisku civilizāciju, kurai nav ne mazākās līdzībasar cilvēku sabiedrību, nevar būt nekādas runas. Šajā paskvilā par visu cilvēci ne ar vienu vārdu nebija pieminēts domājošais okeāns; tomēr viņa nicinoši triumfējošā, mēmā esamība bija jūtama gandrīz vai katrā teikumā. Vismaz man tā likās, iepazīstoties ar Gratenstroma brošūru pirmo reizi. Galu galā šis darbs drīzāk bija curiosum nekā solaiianum normālā nozīmē, tomēr Gibariāns to bija ietilpinājis solāristiskajā klasikā un, starp citu, iedeva man izlasīt.

Ar dīvainu, gandrīz vai cieņas pilnu sajūtu uzmanīgi liku neiesieto iespieddarbu atpakaļ plauktā. Ar pirkstu galiem piedūros brūngani zaļajam «Solāristikas Almanaham». Neraugoties uz visu haosu, visu bezpalīdzību, kurā bijām iestiguši, nevarēja noliegt, ka pēdējo dienu piedzīvojumi mums palīdzēja tikt skaidrībā par dažiem pamatjautājumiem, kurus aprakstot gadiem ilgi tērēja veselas tintes jūras un kuri savas neatrisināmības dēļ vienmēr izrādījās neauglīgu strīdu temats.

Par to, vai okeāns ir dzīva būtne, jebkurš pietiekami stūrgalvīgs paradoksu cienītājs varēja šaubīties joprojām. Bet nebija iespējams noliegt, ka tam ir psihika, vienalga, ko saprata ar šo vārdu. Kļuva acīm redzams, ka okeāns pat pārāk labi jūt mūsu klātbūtni… Šis viens konstatējums izsvītroja veselu solāristikas nozarojumu, kas sludināja, ka okeāns ir «pasaule sevī», «esamība sevī», ka tas atkārtotas atrofijas rezultātā zaudējis kādreiz eksistējušus maņu orgānus un iegrimis divu sauļu apspīdētā, verdošā dzelmē dzimstošu gigantisku domu virpulī, neko nezinādams par ārēju objektu vai parādību eksistēšanu.

Un tālāk: uzzinājām, ka okeāns spēj mākslīgi sintezēt to, ko mēs paši neprotam, — mūsu ķermeņus, un pat pilnveidot tos, to subatomu struktūrā izdarot mums nesaprotamas izmaiņas, kas droši vien ir kaut kādā sakarā ar okeāna slepenajiem mērķiem.

Tātad okeāns eksistēja, dzīvoja, domāja, darbojās; izredzes reducēt «Solāris problēmu» līdz absurdam vai līdz nullei, spriedums, ka okeāns nav nekāda Dzīva Būtne un līdz ar to mūsu zaudējums nav nekāds zaudējums, — tas viss atkrita reizi par visām reizēm. Tagad cilvēkiem, vai viņi to gribēja vai negribēja, bija jāņem vērā kaimiņš, kas gan atradās biljoniem kilometru no Zemes, izplatījumā, daudzu gaismas gadu attālumā, taču nostājās ceļā viņu ekspansijas tieksmēm. Apjēgt to, salīdzinot ar visu pārējo, kas notika Visumā, bija visgrūtākais.

Iespējams, ka mēs atrodamies visas Vēstures lūzuma punktā, — es domāju. Lēmumu par rezignāciju, atkāpšanos varēja pieņemt jau tagad vai tuvākajā nākotnē, pat Stacijas likvidāciju es neuzskatīju par neiespējamu. Tomēr neticēju, ka šādā veidā kaut ko izdotos glābt. Pats domājošā kolosa eksistēšanas fakts nekad vairs nedos cilvēkiem mieru. Kaut arī būtu izpētītas visas galaktikas, būtu nodibināti sakari ar citām mums līdzīgām civilizācijām, Solāris paliks par mūžīgu izaicinājumu cilvēkam.

Un vēl viens neliels sējums ādas vākos bija iemaldījies «Almanaha» gadagrāmatu biezoknī. Pirms to atvēru, brīdi skatījos uz nobružāto apvākojumu. Tas bija vecs izdevums, šis Muntiusa «Ievads solāristikā», atcerējos nakti, ko pavadīju, to lasot, un Gibariāna smīnu, kad viņš deva man šo eksemplāru, un Zemes rītausmu logā, kad nonācu līdz vārdam «beigas».

Solāristikā, — rakstīja Muntiuss, — aizstāj kosmiskās ēras reliģiju, tā ir zinātnes drānās tērpta ticība; kontakts, mērķis, uz kuru tiecas, — ir tikpat miglains un tumšs kā pazīšanās ar svētajiem vai Mesijas nokāpšana no debesīm. Pētniecība ir metodoloģiskās formulās ieslēpts reliģisks rituāls, pētnieku pazemīgais darbs ir Pasludinājuma gaidīšana, jo nav un nevar būt tiltu starp Solāris un Zemi. Šo acīm redzamo patiesību, tāpat kā citas, — to, ka nav kopīgas pieredzes, nav pārraidāmu jēdzienu, — solāristi ignorē, tāpat kā ticīgie ignorēja argumentus, kas grāva viņu ticības pamatus. Uz ko var cerēt cilvēki pēc «informatīvu sakaru nodibināšanas» ar domājošām jūrām? Ko viņi galu galā gaida? Pārdzīvojumu reģistru, kas saistīts ar laika ziņā bezgalīgu eksistenci, tik vecu, ka droši vien neatceras savu personisko sākumu? Alku, kaislību, cerību un ciešanu gammu, kas atbrīvojas dzīvu kalnu rašanās momentā, matemātikai pārvēršoties esamībā, vientulībai un rezignācijai — pilnībā? Bet šīs ir nedzīvas zināšanas, un, ja mēģinās tās iztulkot kādā no Zemes valodām, tad visas meklētās vērtības un nozīmes pazudīs, paliks viņā pusē. Ne jau tādus — drīzāk poētikai, nevis zinātnei derīgus atklājumus gaida «piekritēji», nē, jo, paši to neapzinoties, viņi cer uz Atklāsmi, kas viņiem izskaidros paša cilvēka būtību! Tādējādi soiāristika ir sen mirušu mitu atstāts pastarītis, mistisku ilgu kvintesence, ko skaidri, pilnā balsī cilvēku lūpas vairs neiedrošinās izrunāt, un dziļi šīs celtnes pamatos ieslēpts stūrakmens ir Izpirkšanas cerība…

Bet, nespējot atzīt, ka tā tiešām arī ir, solāristi cītīgi izvairās no jebkādiem Kontakta iztulkojumiem, tā ka viņu sacerējumos tas kļūst par kaut ko galēju un — kamēr sākotnējā, vēl skaidrā izpratnē tas nozīmēja sākumu, ievadu, pirmo soli uz viena no daudziem jauniem ceļiem — sacildināts gadu gaitā tas kļuva par viņu mūžību un debesīm…

Vienkārša un rūgta ir Muntiusa, šī planetoloģijas «ķecera», apžilbinošā negatīvā analīze, kurā viņš sagrauj solāristisko mītu vai, precīzāk, Cilvēka Misiju. Pirmā balss, kam bija drosme atskanēt vēl uzticēšanās un romantisma pilnajā solāristikas attīstības fāzē, tika uzņemta ar absolūtu, ignorējošu klusēšanu. Tas ir pilnīgi saprotams, jo Muntiusa uzskatu atzīšana būtu līdzvērtīga Solāris zinātnes — tādas, kāda tā eksistēja, — izsvītrošanai. Citas — skaidras, rezignējošas — solāristikas sākumi veltīgi gaidīja savu pamatlicēju. Piecus gadus pēc Muntiusa nāves, kad viņa grāmata jau kļuva par bibliogrāfisku retumu, ūnikumu, ko nevarēja atrast ne solāristisko, ne fizolofisko grāmatu krātuvēs, radās viņa vārdā nosaukta skola, norvēģu pulciņš, kas apguva viņa mantojumu atbilstoši savu biedru individualitātei. Muntiusa mierīgo stāstījumu nomainīja Erles Enesona kodīgā, kaismīga ironija un — mazliet trivializētā redakcijā — Fēlangas praktiskā solāristikā vai «utilitaristika»; Fēlanga aicināja tiekpēc konkrētiem labumiem, kādus var dot pētījumi, nepaļauties uz fantāzijas apdvestām, neīstām cerībām, necensties pēc civilizēta kontakta, pēc divu civilizāciju intelektuāliem sakariem. Muntiusa analīzes nežēlīgās skaidrības priekšā visu viņa garīgo skolnieku sacerējumi, izņemot Enesona un varbūt Takatas darbus, tomēr nav nekas vairāk kā līdzautoru darbība vai pat parasta popularizācija. Viņš pats būtībā jau paveica visu, pirmo solāristikas fāzi nosaukdams par «praviešu» posmu (pie tā pamatlicējiem viņš pieskaitīja Gīzi, Holdenu, Sevadu); otro fāzi viņš nosauca par «lielo shizmu» — vienotā solāristiskā tempļa sašķelšanos daudzās savstarpēji naidīgās sektās — un pareģoja trešo fāzi — dogmatizāciju un sholastisku sastingumu, kas iestāsies tad, kad būs izpētīts viss, kas ir izpētāms. Tā tomēr nenotika. Gibariānam bija taisnība, — es domāju, — kad viņš Muntiusa likvidatoriskos secinājumus uzskatīja par monumentālu vienkāršošanu, kas palīdzēja izvairīties no visa, kas solāristikā neatbilda ticības elementiem.

Muntiusa grāmatā bija ielikta divkārt salocīta, galīgi nodzeltējusi sleja no žurnāla «Parerga Solariana» — viens no pirmajiem Gibariāna sacerējumiem. Virsrakstam «Kāpēc es esmu solārists» sekoja koncentrēts konkrētu parādību aprēķins, kas pierādīja Kontakta nodibināšanas reālu iespējamību. Gibariāns taču piederēja pie tās — tikpat kā pēdējās pētnieku paaudzes, kurai bija drosme pievienoties agrīnajiem, lieliskajiem optimisma gadiem un kura neatteicās no savdabīgās materiālistiskās ticības, paļaujoties uz pietiekami neatlaidīgu un nepārtrauktu pūliņu triumfu.

Par pamatu viņš ņēma Eirāzijas bioelektroniķu Ho-En-Mina, Ngajalli un Kavakadzes tik labi zināmos klasiskos pētījumus. Viņi atklāja līdzības elementus starp smadzeņu elektriskās darbības attēlu un dažiem plazmā notiekošajiem izlādes veidiem, kas ievada, piemēram, Polymorpha agrīno stadiju un dubulto Solarīdu rašanos. Viņš atmeta pārāk antropomorfiskās interpretācijas, psihoanalītisko, psihiatrisko, neirofizioloģisko skolu daždažādās mistificējošās tēzes, kas nopūlējās plazmatiskajā okeānā iedzīvināt atsevišķas cilvēkiem raksturīgas slimības, kā, piemēram, epilepsiju (analoģija tika atrasta asimetriādu krampjainajos izvirdumos), jo viņš starp Kontakta sludinātājiem bija viens no vispiesardzīgākajiem un prātīgākajiem un neko tā neieredzēja kā sensācijas, kuras, tagad jau visai reti, pavadīja to vai citu atklājumu.

Līdzīgu vislētākās intereses vilni, starp citu, izraisīja mans diplomdarbs. Arī tas te bija, protams, neiespiests, nobāzts kādā no mikrofilmu kasetēm. Tanī es balstījos uz Bergmaņa un Reinoldsa pētījumiem; viņiem no smadzeņu garozas procesu mozaīkas izdevās atdalīt un «nofiltrēt» komponentus, kas pavada visspēcīgākās emocijas — izmisumu, sāpes, ekstāzi, — es salīdzināju šos pierakstus ar okeāna strāvu izlādēm un atklāju līdzību abējādo līkņu oscilācijās un profilos (zināmos simetriādu kupolu tipos, nenobriedušu mimoīdu pamatņu tuvumā u. c.) — tā bija uzmanības vērta analoģija. Ar to pietika, lai mans uzvārds uzreiz parādītos bulvāru presē zem muļķīgiem virsrakstiem, tādiem kā «Izmisuma receklis» vai «Planēta ekstāzē». Bet tas viss nāca man par labu (vismaz nesen vēl tā domāju), tāpēc ka Gibariāns, kurš, tāpat kā jebkurš cits solārists, nelasīja visus tūkstošus iespiesto sacerējumu, īpaši iesācēju darbus, pievērsa man uzmanību, un es saņēmu no viņa vēstuli. Šī vēstule noslēdza vienu un atklāja otru manas dzīves posmu.


SAPŅI


Nesagaidījuši nekādu reakciju, pēc sešām dienām nolēmām eksperimentu atkārtot. Stacija, kas līdz šim bija nekustīgi karājusies četrdesmit trešās paralēles un simt šespadsmitā meridiāna krustojuma punktā četrdesmit metru augstumā virs okeāna, sāka virzīties uz dienvidiem, kur, kā ziņoja radaraparāti un Sateloīda radiogrammas, plazmas aktivitāte jūtami pieņēmās spēkā.

Divas diennaktis ar manu encefalogrammu modulēts neredzams rentgenstaru kūlis ik pēc pāris stundām triecās gandrīz vai pilnīgi gludajā okeāna virsmā.

Otrās diennakts beigās mēs atradāmies jau ļoti tuvu polam: gandrīz viss zilās saules disks nogrima aiz apvāršņa, ar purpuru piesātinātie mākoņi pretējā pusē jau vēstīja par sarkanās saules lēktu. Okeāna melno klajumu un tukšās debesis virs tā aizpildīja žilbinoši auksta, metāliska spozme, indīgi zaļu, zibošu krāsu cīniņš ar apslāpētām, blāvām purpura liesmām, bet pašu okeānu pāršķēla divu pretimstāvošu disku, divu ugunīgu spīdekļu — zili sudrabota un šarlaksarkana — radītā atspīdumu rotaļa; pietika ar visniecīgāko mākonīti zenītā, lai smagajās putās pa viļņu mugurām slīdošā gaisma bagātinātos ar neticamu, varavīkšņainu mirgu.

Uzreiz pēc zilās saules rieta signalizatori dienvidvakaru pusē pamanīja simetriādi, kura tik ļoti saplūda ar sārtuma pielieto miglu, ka to varēja atšķirt, tikai pateicoties atsevišķiem spoguļatspulgiem, kuri mirdzēja kā debesu un plazmas saskares vietā izplaukstošs milzīgs stikla zieds. Stacija tomēr nemainīja kursu, un pēc kādas ceturtdaļstundas sarkani trīsošais — kā dziestoša rubīnu lampa — koloss atkal paslēpās aiz apvāršņa. Pēc dažām minūtēm augsts, tievs stabs, kura pamatni mūsu acīm aizsedza planētas liekums, uzšāvās vairākus kilometrus augstu, bez skaņas urbjoties atmosfērā. Šis acīm redzamais simetriādes beigu vēstnesis, vienā pusē asiņaini degdams, otrā spīdēdams kā dzīvsudraba stabs, izauga divkrāsainā kokā, pēc tam tā arvien briestošo zaru gali saplūda vienā sēņveida mākonī, kura augšdaļa divu sauļu ugunīs kopā ar vēju devās tālā ceļojumā, bet apaksējā ar smagiem ķekarveida atkārumiem, kas pletās pa horizonta trešo daļu, neparasti lēni slīdēja lejup. Pēc stundas šī aina bija pazudusi bez pēdām.

Un atkal pagāja divas diennaktis, eksperiments tika atkārtots pēdējo reizi, rentgena dūrieni apņēma jau diezgan lielu plazmatiskā okeāna daļu, dienvidu pusē, par spīti simt kilometru lielam atstatumam no mums, kļuva labi redzamas Arrenīdas — seššķautnaina klinšu strēle; tās virsotnes, likās, klāja sniegs, bet īstenībā — organiskas izcelsmes apsūbējums, kas liecināja, ka šī formācija kādreiz bijusi okeāna dibena sastāvdaļa.

Tad mēs mainījām kursu uz dienvidaustrumiem un kādu laiku virzījāmies paralēli kalnu grēdai, ko ietina sarkanajai dienai raksturīgi mākoņi, līdz beidzot arī tie pazuda. No pirmā eksperimenta realizēšanas jau bija pagājušas desmit dienas.

Visu šo laiku Stacijā, patiesību sakot, nekas nenotika; Sartoriusa programmēto eksperimentu vēlāk atkārtoja automātiskā aparatūra, un neesmu pat pārliecināts, vai kāds kontrolēja tās darbību. Tomēr pa šo laiku Stacijā norisinājās daudz vairāk notikumu, nekā varētu vēlēties. Cilvēkus tie skāra tikai netieši. Es baidījos, ka Sartoriuss mēģinās atjaunot darbus pie anihilatora; gaidīju arī Snauta reakciju, kad viņš uzzinās no Sartoriusa, ka esmu viņu zināmā mērā piekrāpis, pārspīlēdams briesmas, kādas varēja rasties neitrīno matērijas iznīcināšanas brīdī. Nekas tamlīdzīgs tomēr nenotika, sākumā man pilnīgi mīklainu iemeslu dēļ; protams, ņemu vērā kaut kādas blēdības iespējamību, rēķinājos ar to, ka viņi klusībā veic sagatavošanās darbus, tāpēc katru dienu iegriezos telpā bez logiem, tieši zem galvenās laboratorijas, kur atradās anihilators. Nekad nevienu tur nesatiku, bet putekļu kārta, kas klāja aparatūras apvalkus un kabeļus, liecināja, ka neviens nav tai pat pieskāries jau daudzas nedēļas.

Snauts šai laikā kļuva tikpat neredzams kā Sartoriuss un vēl grūtāk notverams, jo tagad jau arī radiostacijas videotelefons neatbildējā uz izsaukumiem. Kāds kontrolēja Stacijas kustību, bet es nezinu pateikt, kas, jo mani tas gluži vienkārši neinteresēja, kaut arī tas skan varbūt dīvaini. Arī fakts, ka okeāns nereaģēja, man kļuva tik vienaldzīgs, ka pēc divām vai trim dienām ne tikai pārstāju ar to rēķināties vai baidīties no tā, bet pilnīgi aizmirsu kā par okeānu, tā par eksperimentu. Dienām ilgi sēdēju vai nu bibliotēkā, vai kabīnē ar Hareju, kas neatstājās no manis kā ēna. Redzēju, ka ar mums nav labi un ka šis apātiskais un bezjēdzīgais nestabilitātes stāvoklis nevar turpināties bezgalīgi. Man vajadzēja to salauzt, izmainīt mūsu attiecības, tomēr pat domu par kaut kādu pārmaiņu es dzinu prom, jo nebiju spējīgs neko izlemt; nemāku to izskaidrot citādi, bet man likās, ka viss Stacijā un it sevišķi tas, kas ir starp Hareju un mani, atrodas ārkārtīgi nestabilā, bīstami pārslogotā līdzsvara stāvoklī un, tam izjūkot, var pārvērsties drupās. Kāpēc? Nezinu. Visdīvainākais bija tas, ka arī viņa zināmā merā izjuta kaut ko tamlīdzīgu. Kad domāju par to tagad, man šķiet, ka šo nedrošības, sastrēguma, pavisam tuvās katastrofas iespaidu radīja tikai tādā veidā vien izjūtamā, visas Stacijas klājus un telpas piepildošā īstenība. Kaut gan bija varbūt vēl viens cits atminējums: sapņi. Tā kā man nekad ne pirms, ne arī pēc tam nebija tādu vīziju, nolēmu pierakstīt to saturu; tikai šie pieraksti ļauj kaut ko par šīm vīzijām pateikt, bet arī tie ir vienīgi fragmenti, kuriem gandrīz pilnīgi atņemta to šausminošā daudzveidība.

Es atrados neizprotamos apstākļos, telpā bez debesīm, zemes, grīdas, griestiem, sienām, it kā iemīcīts vai iestidzis ārēji man svešā substancē, it kā viss mans ķermenis būtu ieaudzis pusdzīvā, nekustīgā, amorfā blāķī, vai, precīzāk, it kā es pats, pazaudējis ķermeni, būtu kļuvis par tādu amorfu blāķi; mani ielenca sākumā neatšķirami bāli rožainas krāsas plankumi, kas peldēja telpā ar neparastām optiskām īpašībām, tā ka tikai ļoti lielā tuvumā priekšmeti kļuva skaidri, pārlieku un pat nedabiski skaidri, jo šajos sapņos tiešās vides konkrētība un materialitāte pārspēja parasto īstenību. Pamostoties mani pārņēma paradoksāla sajūta, ka realitāte, īstā realitāte bijusi taisni sapnī, bet tas, ko redzu pēc acu atvēršanas, ir vienīgi kaut kādas izžuvušas ēnas.

Pirmais tēls, sākums, no kura dzima sapnis, bija šāds. Ap mani kaut kas gaidīja atļauju, manu piekrišanu, iekšēju mājienu, bet es zināju, pareizāk, kaut kas manī zināja, ka nedrīkstu padoties neizprotamajam kārdinājumam, — jo vairāk tas klusēdams sola, jo briesmīgāks būs gals. īsti gan to nezināju, varbūt vienīgi instinktīvi baidījos, kaut gan patiesas bailes nejutu nekad. Gaidīju. Mani apņēma sārta migla, tajā dzima pirmais pieskāriens, bet es, paralizēts kā bluķis, dziļi iestrēdzis kaut kādā masā, nevarēju ne atkāpties, ne pakustēties, bet šis kaut kas pētīja manu cietumu ar akliem un reizē redzošiem pieskārieniem, un tā jau bija it kā delna, kas veidoja mani; līdz šim brīdim man nebija pat acu, bet, lūk, redzēju: zem pirkstiem, kas taustīdamies slīdēja pa manu seju, no nekā dzima manas lūpas, vaigi, un pēc tam, šim nebeidzami sīkās daļiņās sašķeltajam pieskārienam izvēršoties, man jau bija seja un elpojošs viduklis, kuru šis abpusējais radīšanas akts bija aicinājis eksistēt; no šī brīža arī es — veidots — savukārt veidoju, un dzima seja, kādu nekad vēl netiku redzējis, sveša un reizē pazīstama, pūlējos, bet nevarēju ieskatīties tai acīs, jo visam arvien vēl bija izkropļotas proporcijas; te nebija nekādu virzienu, un vienīgi kaut kādā svētā klusumā tapām un cēlāmies — abi divi, bet es jau biju īsts es pats, tikai it kā neierobežoti palielināts, un šī būtne — sieviete? — eksistēja kopā ar mani nekustīgumā. Kopīgs pulss vienoja mūs, bet tad piepeši šīs ainas nekustībā, aiz kuras nekas neeksistēja un it kā nevarēja eksistēt, iezagās kaut kas neizsakāmi nežēlīgs, neiespējams un pretdabisks. Tas pats pieskāriens, kurš mūs izveidoja un ar neredzamu zelta plīvuru pieglaudās mums, sāka šķelties. Mūsu ķermeņi, kaili un balti, sāka peldēt, melnējot spietojošu mūdžu straumē, kas izplūda no mums kā gaiss, un biju — bijām — biju ņudzošas, drudžainas kustības pilna spīdīga masa, nebeidzama, bez gala un malas, un šinī bezgalībā — nē! — es, bezgalība, klusēdams kaucu par izdzišanu, par beigām, bet tieši tad pēkšņi izplūdu uz visām pusēm un kļuvu liels savās ciešanās, kas bija spilgtākas par katru īstenību, simtkāršotas, sakoncentrētas melnās un sarkanās tālēs, kas gan sastinga klintī, gan dominēja kaut kur citas planētas vai pasaules mirdzumā.

Tas bija visvienkāršākais no sapņiem, citus neprotu izstāstīt, jo tanīs verdošajiem drausmu avotiem vairs nebija nekā realitātē atbilstoša. Par Harej as eksistēšanu nezināju sapņos neko, tāpat tajos neatbalsojās ne atmiņas, ne Stacijā pieredzētie notikumi.

Bija arī citi sapņi, kur nedzīvi sastingušajā tumsā es jutos kā kaut kādu lietišķu, nesteidzīgu, bez jebkādiem ap jaušamiem instrumentiem realizētu pētījumu priekšmets; tā bija iespiešanās, sadrumstalošana, likvidācija līdz pat pilnīgam tukšumam, šīs klusās, iznīcinošās krustā sišanas pēdējais pakāpiens bija bailes, un vēlāk, tiklīdz tās atsaucu atmiņā, tūdaļ paātrinājās sirdsdarbība.

Bet dienas — vienādas, it kā izbalējušas, apnicīga pretīguma pilnas — vilkās kūtri un bezgala vienmuļi, vienīgi no naktīm baidījos un nezināju, kā no tām glābties; atrados nomodā kopā ar Hareju, kurai vispār nebija vajadzīgs miegs, skūpstīju viņu un glāstīju, bet zināju, ka tas nav ne manis, ne viņas dēļ, ka visu to daru bailēs no sapņiem, bet Hareja, kaut arī viņai ne vārda nebiju stāstījis par šiem satricinošajiem murgiem, laikam kaut ko noprata, jo viņas padevībā es jutu nebeidzamu pazemošanos un nekādi nespēju tai palīdzēt.

Jau teicu, ka visu šo laiku nebiju ticies ne ar Snautu, ne ar Sartoriusu. Snauts ik pēc pāris dienām tomēr piezvanīja pa telefonu vai, retāk, atstāja zīmīti. Viņš interesējās, vai neesmu manījis kādu jaunu parādību, kādu pārmaiņu, kaut ko, ko varētu uzskatīt par reakciju uz tik bieži atkārtoto eksperimentu. Es atbildēju, ka neko neesmu manījis, un savukārt jautāju to pašu viņam. Snauts ekrāna dziļumā tikai noraidoši purināja galvu.

Piecpadsmitajā dienā pēc eksperimentu pārtraukšanas uzmodos agrāk nekā parasti, un murgi bija mani tik ļoti nomocījuši, ka atdarīju acis gluži kā pēc dziļas narkozes izsaukta pamiruma. Raugoties caur atsegto logu sarkanās saules pirmajos staros, kas, līdzīgi sarkanu liesmu upei, pāršķēla okeāna virsmu, es pamanīju, ka līdz šim nedzīvais klajums sāk lēnām viļņoties. Melnums uzreiz nobālēja, it kā nosegts ar plānu miglas šķidrautu, bet šai miglai bija pārāk materiāla konsistence. Dažuviet tajā dzima nemiera pilni centri, līdz beidzot neskaidra kustība aizpildīja visu redzamo platību. Melnums pazuda, izliekuma vietās gaišsārtas, bet ieplakās — pērļaini rūsganas plēves aizsegts. Sākumā krāsas mijās, pārvēršot šo okeāna brīnumaino pārvalku garās sastingušu vilnu rindās, tad viss sajuka, un visu okeānu jau klāja burbuļojošas putas, kas milzu lēveriem šjācās augšā kā zem pašas Stacijas, tā arī visapkārt tai. Tukšajās, sarkanajās debesīs no visām pusēm vienlaicīgi triecās horizontāli izplesti plēvspārnaini putu blāķi, kuriem balonveidā piepampušās malas atņēma jebkādu līdzību ar mākoņiem. Tie, kas horizontālām svītrām aizsedza zemo saules disku, kontrastējot ar tā kvēlmi, bija ogļumelni, citi, saules tuvumā, atkarībā no ausmas staru krišanas leņķa sārtojās, iedegās ķiršu krāsā, violeti sarkanīgā tonī, un šis process turpinājās, it kā okeāns lobītu asiņainus slāņus, brīžiem atklājot zem tiem savu melno virsmu, brīžiem aizsedzoties ar jaunu sacietējušu putu kārtu. Daži no šiem veidojumiem parādījās pavisam tuvu, tepat aiz logiem pāris metru atstatumā, un viens no tiem ar savu it kā zīdaino virsmu pat pārslīdēja pār stiklu, tai pašā laikā šīs gūzmas, kas uzšāvās gaisā pirmās, līdzīgi izkaisītiem putniem, tik tikko vīdēja augstu debesīs un kā caurspīdīgs plīvurs izkusa pašā zenītā.

Stacija apstādināta sastinga un palika uz vietas kādas trīs stundas, bet izrāde turpinājās. Beidzot, kad saule nogrima aiz apvāršņa, bet okeānu zem mums ietina tumsa, slaidu, sārtu siluetu spieti cēlās aizvien augstāk un augstāk debesīs, it kā slīdēdami pa neredzamām stīgām bezgalīgās rindās, nekustīgi, netverami, un šī majestātiskā saplosīto spārnu debess braukšana turpinājās tik ilgi, kamēr to ietina pilnīga tumsa.

Visa šī savā mierīgajā varenumā apbrīnojamā parādība pārsteidza Hareju, bet es nemācēju neko par to teikt, man, solāristam, tā bija tikpat neredzēta un nesaprotama kā viņai. Starp citu, nekādos katalogos pagaidām neatzīmētas formas un parādības uz Solāris var novērot reizes divas trīs gadā, bet, ja labi veicas, pat biežāk.

Nākamajā naktī, apmēram stundu pirms gaidāmā zilās saules lēkta, mēs bijām cita fenomena liecinieki — okeāns fosforescēja. Vispirms uz tumsā neredzamās virsmas parādījās vientuļi, gaiši plankumi, kas bālgani, izplūstoši blāzmoja, cilājoties atbilstoši viļņošanās ritmam. Tie saplūda kopā un palielinājās, līdz rēgainā spīdēšana izplatījās uz visām debess pusēm. Fosforescences intensitāte pieauga kādas piecpadsmit minūtes; tad parādība beidzās pārsteidzošā veidā: okeāns sāka dzist, no rietumiem plašā, simtiem jūdžu platā frontē virzījās tumsas josla. Kad tā sasniedza Staciju un aizgāja garām kā tumsā augstu saskatāma blāzma, bija redzama okeāna daļa, kas vēl fosforescēja. Sasniegusi apvārsni, tā pārvērtās milzīgā polārblāzmā un pēkšņi pazuda. Kad uzausa saule, tukšs, nedzīvs klajums, ko tikko manāmi rievoja vilnīši, mezdami sudrabainus spīguļus Stacijas logos, no jauna pletās visos virzienos.

Okeāna fosforescenci solāristi bija jau aprakstījuši, gandrīz vienmēr to novēroja pirms asimetriādu dzimšanas, bez tam tā bija tipiska plazmas aktivitātes lokāla pastiprinājuma pazīme. Tomēr divu nākamo nedēļu laikā ne Stacijā, ne ārpusē nekas nenotika. Tikai vienreiz, nakts vidū, izdzirdu it kā ne no kurienes un vienlaicīgi no visām pusēm atplūstošu tālu kliedzienu, neparasti augstu, griezīgu un stieptu, gluži kā pārcilvēciski kāpinātu vaidu; izrauts no murgiem, es ilgi gulēju ieklausīdamies, ne visai pārliecināts, vai šo kliedzienu nedzirdu pa sapņiem. Iepriekšējā dienā no laboratorijas, kas daļēji atradās virs mūsu kabīnes, atplūda klusinātas skaņas, it kā tur pārbīdītu lielus smagumus vai aparātus; man izlikās, ka kliedziens arī nāk no augšas, starp citu, pavisam nesaprotamā veidā, jo abus stāvus atdalīja skaņu necaurlaidīgs pārsegums. Šī agonizējošā balss bija dzirdama gandrīz vai pusstundu. Nosvīdis slapjš, pa pusei sajucis prātā, jau gribēju skriet augšā, tik ļoti balss plosīja nervus. Galu galā tā apklusa, un atkal dzirdēju vienīgi smagumu pārvietošanu.

Pēc divām dienām, vakarā, kad mēs ar Hareju sēdējām mazajā virtuvē, negaidīti ienāca Snauts. Viņam mugurā bija uzvalks, īsts Zemes uzvalks, kas pārvērta viņa izskatu. Viņš bija kļuvis it kā lielāks augumā un vecāks. Tikpat kā neskatīdamies uz mums, viņš piegāja pie galda, noliecās pār to un, pat neapsēdies, sāka ēst aukstu gaļu tieši no kārbas, piekozdams klāt maizi. Pie tam viņš grūda piedurkni kārbā, notraipīdamies ar taukiem.

— Nosmērēsies, — es teicu.

— Hm? — viņš novilka ar pilnu muti.

Viņš ēda, it kā vairākas dienas viņam ne kas nebūtu bijis mutē, ielēja sev pusglāzi vīna, vienā paņēmienā izdzēra, noslaucīja lūpas un, atdabūjis elpu, paskatījās apkārt ar asinīm pieplūdušām acīm. Tad pievērsās man un noburkšķēja:

— Ataudzēji bārdu?… Nu, nu…

Hareja ar troksni meta traukus izlietnē.

Snauts sāka vieglītēm šūpoties uz papēžiem, viebās un skaļi šmakstināja, ar mēli tīrīdams zobus. Man izlikās, ka viņš to dara tīšām.

— Tev negribas skūties, ko? — viņš jautāja, uzbāzīgi skatīdamies uz mani.

Es neatbildēju.

— Pielūko! — viņš izmeta pēc brīža. — Iesaku tev tomēr noskūt bārdu. Arī viņš vispirms pārstāja skūties.

— Ej gulēt, — es atteicu.

— Ko? Te neviens nav muļķis! Kāpēc mums neaprunāties? Paklau, Kelvin, bet varbūt viņš mums vēl labu? Varbūt grib mūs aplaimot, tikai vēl nezina, kā? Viņš nolasa vēlēšanās mūsu smadzenēs, bet taču tikai divi procenti nervu procesu ir apzinīgi. Tātad viņš pazīst mūs labāk nekā mēs paši. Tātad viņš ir jāklausa. Jāpiekrīt. Saproti? Nevēlies? Kāpēc, — viņa balss raudulīgi nodrebēja, — kāpēc tu neskujies?

— Rimsties, — es teicu. — Tu esi piedzēries.

— Ko? Piedzēries? Es? Un kas par to? Vai cilvēks, kurš vazājis savus mēslus no galaktikas vienas malas uz otru, lai uzzinātu, ko viņš ir vērts, nedrīkst piedzerties? Kāpēc? Tu tici cilvēka misijai, Kelvin, ko? Gibariāns man par tevi stāstīja, pirms ataudzēja bārdu… Tu esi tieši tāds, kā viņš iztēloja… Tikai neej uz laboratoriju, pazaudēsi vēl ticību… tur strādā Sartoriuss, mūsu Fausts au reboursmeklē līdzekli pret nemirstību, zini? Tas ii svētā Kontakta pēdējais bruņinieks, tāds, kurš spēj kaut ko… viņa iepriekšējā iecere arī nebija slikta — prolongēta agonija. Labi, ko? Agonia perpetuci… salmiņi… salmenīcas… kā tu vari nedzert, Kelvin?

Viņa gandrīz neredzīgās acis uzpampušajos plakstos pievērsās Harej ai, kas nekustīgi stāvēja pie sienas.

— Ak, Afrodīte baltā, tu okeānā dzimusī, tu dievišķā, un tava delna… — viņš sāka deklamēt un aizrijās smieklos. — Gandrīz… precīzi… ko, Kel… vin?… — viņš klepodams izdabūja.

Arvien vēl biju mierīgs, bet šis miers sāka pāriet vēsā niknumā.

— Rimsties! — es nošņācu. — Rimsties un ej prom!

— Tu mani dzen laukā? Tu arī? Ataudzēji bārdu un dzen mani prom? Vairs negribi, lai tevi brīdinu, lai dodu tev padomus — kā viens īsts zvaigžņu brālis otram? Atvērsim apakšējās lūkas, Kelvin, kliegsim viņam tur, uz leju, varbūt sadzirdēs? Bet kāds viņam vārds? Padomā, mēs nosaucām visas zvaigznes un planētas, bet varbūt tām jau bija nosaukumi? Kas par uzurpāciju! Paklau, iesim turp. Kliegsim… pastāstīsim viņam, ko viņš ar mums izdarījis, kamēr viņš šausmās nobīsies… uzbūvēs mums sudraba simetriādes un ar savu matemātiku aizlūgs par mums, un ielenks mūs ar asiņainiem eņģeļiem, un viņa mokas būs mūsu mokas, bet viņa bailes — mūsu bailes, un viņš lūgs mūs darīt galu. Jo viss. kas viņš ir un ko viņš dara, ir kvēls lūgums darīt galu. Kāpēc tu nesmejies? Es taču tikai jokoju. Ja mūsu sugai būtu labāka humora izpratne, mēs varbūt nenonāktu tik tālu. Zini, ko viņš grib izdarīt? Viņš grib to sodīt, šo okeānu, grib to novest līdz tādai pakāpei, ka tas kliegtu ar visiem saviem kalniem uzreiz… tu domā, ka viņam pietrūks drosmes dot šo plānu apstiprināšanai šim sklerotiskajam areopagam, kas atsūtīja mūs šurp kā svešu grēku izpircējus? Tev taisnība, viņš nobīsies… bet tikai cepurītes dēļ. Cepurīti viņš neparādīs nevienam, tik drosmīgs viņš nav, mūsu Fausts…

Es klusēju. Snauts arvien stiprāk līgojās. Asaras ritēja viņam pa seju un pilēja uz drānām.

— Kas to izdarīja? Kas to izdarīja ar mums? Gibariāns? Gīze? Einšteins? Platons? Tie bija noziedznieki — zini? Padomā, raķetē cilvēks var pārsprāgt kā burbulis vai sastingt, vai izcepties, vai arī tik ātri noasiņot, ka pat nepagūs ne iekliegties, un vēlāk tikai kauliņi grab bleķa bundžā, riņķo pa Ņūtona orbītām ar Einšteina korekciju, šie mūsu progresa grabuļi! Bet mēs labprāt, jo tas ir skaists ceļš… kamēr nonācām… un šais būrīšos, pie šiem šķīvjiem, starp nemirstīgajām trauku mazgātavām, ar uzticamo skapīšu pulkiem, klozetu rindām, te ir mūsu piepildījums… paskaties, Kelvin. Ja es nebūtu piedzēries, es tā nepļāpātu, bet galu galā kādam tas jāpasaka. Kas galu galā ir vainīgs? Tu te sēdi kā bērns lopkautuvē, un mati tev aug… Kas vainīgs? Pats sev atbildi…

Viņš lēni pagriezās un izgāja, uz sliekšņa pieturējās pie durvīm, lai nenokristu, vēl dzirdama bija viņa soļu atbalss, kas plūda šurp no koridora.

Es vairījos no Harejas acīm, bet mūsu skatieni piepeši sastapās. Gribēju pieiet viņai klāt, apkampt viņu, noglāstīt matus, bet nevarēju. Nevarēju.


VEIKSME


Nākošās trīs nedēļas bija kā viena un tā pati diena, kas atkārtojās, arvien tāda pati, logu slēģi vērās vaļā un ciet, naktīs vienus murgus nomainīja otri, no rīta mēs cēlāmies un sākās rotaļa, bet vai tikai tā bija rotaļa? Es izlikos mierīgs, tāpat kā Hareja, šī klusā noruna, abpusēju melu apzināšanās kļuva par mūsu pēdējo patvērumu. Mēs daudz spriedām par to, kā dzīvosim uz Zemes, kā apmetīsimies kaut kur lielas pilsētas tuvumā un nekad vairs neatstāsim zilās debesis un zaļos kokus, un ko pīgi izdomājām mūsu nākamās mājas iekārtu, ierīkojām dārzu un pat strīdējāmies par sīkumiem… par dzīvžogu, par soliņu… Vai es ticēju tam kaut vai vienu sekundi? Nē. Zināju, ka tas nav iespējams. Zināju to. Pat ja viņa varētu atstāt Staciju — dzīva, — piezemēties var tikai cilvēks, bet cilvēks — tie ir viņa dokumenti. Pirmā kontrole izbeigtu šo ceļojumu. Mēģinātu viņu identificēt, vispirms šķirot mūs vienu no otra, un tas uzreiz viņu nodotu. Stacija bija vienīgā vieta, kur mēs varējām dzīvot kopā. Vai Hareja to zināja? Droši vien. Vai viņai kāds to pateica? Pēc visiem šiem notikumiem liekas, ka jā.

Kādā naktī pa miegam izdzirdu, ka Hareja klusi pieceļas. Gribēju viņu apkampt. Tagad vairs tikai klusējot, vairs tikai tumsā varējām vēl uz mirkli kļūt brīvi, aizmirstoties nemaņā, kas tikai uz acumirkli aizsedza mūs aptverošo bezgalīgo, mokpilno izmisumu. Viņa nemanīja, ka esmu pamodies. Pirms paguvu pastiept roku, viņa izkāpa no gultas. Arvien vēl samiegojies, izdzirdu basu kāju soļus. Mani pārņēma neskaidras bailes.

— Harej? — es nočukstēju. Gribēju iekliegties, bet neuzdrošinājos. Apsēdos uz gultas. Durvis uz gaiteni bija tikai pievērtas. Šaura gaismas strēle ieslīpi šķērsoja kabīni. Man izlikās, ka dzirdu klusinātas balsis. Viņa sarunājās? Ar ko?

Izlēcu no gultas, bet mani sagrāba tik drausmīgas bailes, ka nespēju pakustēties ne no vietas. Brīdi stāvēju ieklausīdamies — viss bija kluss. Lēni ierausos gultā. Galvā mežonīgi pulsēja asinis. Sāku skaitīt. Sasniedzis tūkstoti, aprāvos, durvis atdarījās bez skaņas. Hareja ieslīdēja iekšā un sastinga, it kā ieklausoties manā elpā. Centos padarīt to ritmisku.

— Kris?… — viņa klusu pačukstēja.

Es neatbildēju. Viņa veikli iemetās gultā. Jutu, kā viņa izstiepusies guļ, un gulēju viņai blakus nekustīgi, nezinu, cik ilgi. Mēģināju sagudrot, ko lai jautā, bet, jo vairāk laika aizritēja, jo labāk sapratu, ka pirmais neiesākšu. Pēc kāda laika, varbūt pēc stundas, aizmigu.

Rīts bija tāds pats kā vienmēr. Es viņu aizdomīgi pētīju tikai tad, kad viņa nevarēja to manīt. Pēc pusdienām mēs sēdējām viens otram blakus pretī izliektajam logam, aiz kura slīdēja zemi, sarkanbrūni mākoņi. Stacija peldēja starp tiem kā kuģis. Hareja lasīja kaut kādu grāmatu, bet es atrados paskontemplācijas stāvoklī, kas tagad pārāk bieži kļuva par vienīgo atelpu. Pamanīju, ka, zināmā leņķī pagriežot galvu, loga stiklā varu redzēt mūsu atspulgu, caurspīdīgu, bet skaidru. Noņēmu roku no atbalstņa. Hareja — to redzēju stiklā —, ar ašu skatienu pārliecinājusies, ka es vēroju okeānu, noliecās un ar lūpām piedūrās tai vietai uz atbalstņa, kurai pirms īsa brīža biju pieskāries. Joprojām sēdēju, nedabiski sastindzis, bet viņa nolieca galvu pār grāmatu.

— Harej, — es klusi teicu, — kurp tu šonakt gāji?

— Šonakt?

— Ja.

— Tu… būsi kaut ko nosapņojis, Kris. Es nekur negāju.

— Negāji?

— Nē. Tas noteikti bija sapnis.

— Varbūt, — es teicu. — Jā, iespējams, ka būšu nosapņojis…

Vakarā, kad jau likāmies gulēt, atkal sāku runāt par mūsu ceļojumu, par atgriešanos uz Zemi.

— Ak, negribu par to dzirdēt, — viņa pārtrauca. — Nevajag, Kris. Tu taču zini…

— Ko?

— Nē. Neko.

Kad mēs jau gulējām, viņa sacīja, ka grib dzert.

— Tur uz galda ir glāze sulas, pasniedz, lūdzu.

Viņa izdzēra pusi un deva man. Es negribēju dzert.

— Uz manu veselību, — viņa pasmaidīja.

Izdzēru sulu. Tā man likās mazliet sāļa, bet nepievērsu tam uzmanības.

— Ja nevēlies runāt par Zemi, par ko tad? — es jautāju, kad viņa izslēdza gaismu.

— Vai tu apprecētos, ja manis nebūtu?

— Nē.

— Nekad?

— Nekad.

— Kāpēc?

— Nezinu. Desmit gadus biju viens un neapprecējos. Nerunāsim par to, mīļā…

Man reiba galva, it kā es būtu izdzēris vismaz pudeli vīna.

— Nē, runāsim, noteikti runāsim. Bet ja es tevi palūgtu?

— Lai es apprecētos? Izslēgts, Harej. Man nav vajadzīga neviena, izņemot tevi.

Viņa noliecās pār mani. Jutu viņas elpu uz lūpām, viņa apskāva mani tik stipri, ka nepārvaramā miegainība, kurā slīgu, uz mirkli atkāpās.

— Pasaki to savādāk.

— Es mīlu tevi.

Hareja piespieda galvu man pie krūtīm, sajutu, ka dreb viņas pietūkušie plaksti, un sapratu, ka viņa raud.

— Harej, kas noticis?

— Nekas. Nekas. Nekas, — viņa atkārtoja aizvien klusāk. Pūlējos atdarīt acis, bet plaksti paši vērās ciet. Aizmigu.

Mani pamodināja sarkana gaisma. Galva bija smaga kā svins, bet kakls stīvs, it kā visi skriemeļi būtu saauguši vienā kaulā. Raupjo, pretīgo mēli mutē nevarēju pakustināt. «Droši vien ar kaut ko esmu saindējies,» nodomāju, ar pūlēm paceldams galvu. Pastiepu roku uz Harejas pusi. Atdūros pret aukstiem palagiem.

Pietrūkos sēdus.

Gulta bija tukša, kabīnē — neviena. Logos kā sarkani diski atspīdēja saules ripas atspulgi. Nolēcu uz grīdas. Laikam izskatījos komiski, jo sagrīļojos kā piedzēries. Turēdamies pie mēbelēm, aizkļuvu līdz skapim — vannas istaba bija tukša. Koridors tāpat. Arī laboratorijā neviena nebija.

— Harej!!! — es iekliedzos, stāvēdams koridora vidū un neapzinīgi airēdamies ar rokām. — Harej… — nogārdzu vēlreiz, jau zinādams.

Labi neatceros, kas notika pēc tam. Laikam skraidīju puskails pa visu Staciju, atceros tikai, ka iedrāžos pat saldētavā, bet vēlāk — kādā no noliktavām un ar dūrēm dauzīju aizslēgtās durvis. Varbūt pat biju tur vairākas reizes. Kāpnes dunēja, griezos apkārt, metos skriešus, no jauna kaut kur drāzos, līdz kamēr stāvēju pie caurredzamas plātnes, aiz kuras atrodas izeja uz ārpusi: dubultas, bruņotas durvis. Grūdu tās no visa spēka un kliedzu, prasīdams, lai tas būtu bijis sapnis. Un kāds jau krietnu laiku bija ar mani, purināja mani, kaut kur vilka. Tad nonācu mazajā laboratorijā, mans krekls bija slapjš no ledainā ūdens, mati salipuši, nāsis un mēli dedzināja spirts, aizkusis gulēju puszviļus uz kaut kā auksta, metāliska, un Snauts savās notraipītajās audekla biksēs rosījās pie zāļu skapīša, kaut ko meklēdams, instrumenti un stikli briesmīgi šķindēja.

Piepeši ieraudzīju viņu savā priekšā, viņš skatījās man acīs, uzmanīgs, salīcis.

— Kur viņa?

— Viņas nav.

— Bet, bet Hareja…

— Nav vairs Harej as, — viņš lēni, izteiksmīgi sacīja, tuvinādams savu seju, it kā būtu man iesitis un tagad meklētu sitiena pēdas.

— Viņa atgriezīsies… — es nočukstēju, aizverot acis… Un pirmo reizi nemaz no tā nebijos. Nebaidījos no viņas rēgainās atgriešanās. Nesapratu, ka varēju kādreiz no tā baidīties!

— Izdzer šo.

Viņš pasniedza man glāzi ar siltu šķidrumu. Paskatījos uz to un pēkšņi iešļācu visu glāzes saturu viņam sejā. Viņš atkāpās, slaucīdams acis. Kad viņš tās atvēra, stāvēju viņam blakus. Viņš bija tik ļoti mazs.

— To izdarīji tu?!

— Par ko tu runā?

— Nemelo, pats zini, par ko. Tu runāji ar viņu tonakt? Un liki, lai viņa iedod man miega zāles?… Ko tu ar viņu izdarīji?! Atbildi!!!

Viņš kaut ko meklēja krūšu kabata. Izvilka saburzītu aploksni. Izrāvu viņam to no rokām. Aizlīmēta. Bez uzraksta. Atplēsu aploksni. No tās izkrita četrkārt salocīta zīmīte. Lieli, mazliet bērnišķīgi burti, nelīdzenas rindiņas. Pazinu rokrakstu.

«Mīļais, es pati viņam to lūdzu. Viņš ir labs. Šausmīgi, ka vajadzēja tevi piemānīt, bet citādi nevarēju. Man tev viens lūgums: klausi viņu un nedari sev nekā ļauna. Tu biji ļoti labs.»

Apakšā bija viens sašvīkāts vārds. Man izdevās to salasīt: «Hareja» — uzrakstīts, tad sastrīpots, tālāk vēl viens burts, it kā H vai K, pārvērties traipā. Izlasīju vienreiz un tad vēlreiz. Un vēl. Biju jau pārāk mierīgs, lai kristu histērijā, nespēju, pat ievaidēties, it kā būtu palicis bez balss.

— Kā? — es nočukstēju. — Kā?

Vēlāk, Kelvin. Turies.

— Es turos. Saki. Kā?

— Anihilācija.

— Kā tā? Bet aparāts?! — es salēcos.

— Roša aparāts nederēja. Sartoriuss uzbūvēja citu, speciālu destabilizatoru. Nelielu. Darbojas tikai dažu metru rādiusā.

— Kas notika ar viņu?…

— Izgaisa. Zibens un vēja pūsma. Viegla vēja pūsma. Nekas vairāk.

— Dažu metru rādiusā, tu saki?

— Jā. Lielākam pietrūka materiālu.

Man piepeši likās, ka grūst sienas. Aizvēru acis.

— Mans dievs… viņa… atgriezīsies, atgriezīsies taču…

— Nē.

— Kāpēc nē?…

— Nē, Kelvin. Vai atceries tās verdošās putas? Kopš tā laika vairs neatgriežas.

— Vairs ne?

— Nē.

— Tu viņu nokāvi, — es klusi teicu.

— Jā. Tu to neizdarītu? Manā vietā?

Satrūkos un sāku soļot arvien ātrāk. No sienas līdz kaktam un atpakaļ. Deviņi soļi. Pagrieziens. Deviņi soļi.

Apstājos Snauta priekšā.

— Klausies, dosim raportu. Pieprasīsim tiešus sakarus ar Padomi. To var izdarīt. Viņi piekritīs. Viņiem jāpiekrīt. Planētu izslēgs no Četru konvencijas. Visi līdzekļi atļauti. Atgādāsim antimatērijas ģeneratoru. Tu domā, ka ir kaut kas, kas varētu pretoties antimatērijai? Hekā nav! Nekā! Nekā! — es triumfējoši kliedzu, akls no asarām.

— Gribi viņu iznīcināt? — Snauts jautāja. — Kāpēc?

— Ej prom. Atstāj mani vienu!

—. Neiešu.

— Snaut!

Skatījos viņam acīs. «Nē,» viņš atbildēja ar galvas kustību.

— Ko tu gribi? Ko gribi no manis?

Viņš pienāca pie galda.

— Labi. Dosim raportu.

Aizgriezos prom un sāku staigāt.

— Apsēdies.

— Liec mani mierā.

— Lietai ir divas puses. Pirmā — fakti. Otrā — mūsu pieprasījums.

— Vai tieši tagad par to jārunā?

— Jā, tagad.

— Negribu. Saproti? Tā nav mana darīšana.

— Pēdējo reizi sūtījām ziņojumu pirms Gibariāna nāves. Tas ir vairāk nekā pirms diviem mēnešiem. Mums sīki jāattēlo viss process, kā parādījās…

— Vai tu nerimsies? — es sagrābu viņu aiz krūtīm.

— Vari mani sist, — viņš teica, — bet es tomēr runāšu.

Palaidu viņu vaļā.

— Dari, ko vēlies.

— Lieta tāda, ka Sartoriuss mēģinās noklusēt dažus faktus. Esmu par to gandrīz pārliecināts.

— Un tu ne?

— Nē. Tagad vairs ne. Tā nav tikai musu darīšana vien. Tu zini, par ko ir runa. Okeāns nodemonstrēja saprātīgu darbību. Spēj izdarīt visaugstākās pakāpes organisko sintēzi, kādu mēs nepazīstam. Tas zina mūsu ķermeņu uzbūvi, mikrostruktūru, metabolismu. .

— Labi, — es sacīju. — Kāpēc tu pārtrauci? Tas veica ar mums… eksperimentu sēriju. Psihisku vivisekciju. Pamatojoties uz zināšanām, kas tika izzagtas no mūsu galvām, nerēķinoties ar to, pēc kā tiecamies.

— Tie vairs nav fakti un pat ne slēdzieni, Kelvin. Tās ir hipotēzes. Zināmā nozīmē viņš rēķinājās ar to, ko gribēja kaut kāda noslēgta, apslēpta mūsu prāta daļa. Tās varēja būt — dāvanas…

— Dāvanas! Augstais dievs!

Es sāku smieties.

— Apklusti! — viņš iekliedzās, sagrābdams manu roku.

Saspiedu viņa pirkstus. Žņaudzu arvien spēcīgāk, kamēr nokrakšķēja kauli. Viņš skatījās uz mani caur pievērtiem plakstiem, nenodrebēdams. Palaidu viņu vaļā un atkāpos stūrī. Stāvēdams ar seju pret sienu, es teicu:

— Pacentīšos nerīkot histērijas.

— Nav svarīgi. Ko pieprasīsim?

— Pasaki tu. Es pašlaik nevaru. Viņa kaut ko teica, pirms?…

— Nē. Neko. Man liekas, ka tagad ir parādījušās izredzes.

— Izredzes? Kādas izredzes? Uz ko? Aā… — es teicu klusāk, skatīdamies viņam acis, jo pēkšņi sapratu. — Kontakts? Atkal Kontakts? Mums vēl par maz — un tu, tu pats, un viss šis trako nams… Kontakts? Nē, nē, nē. Bez manis.

— Kāpēc? — Snauts jautāja pavisam mierīgi. — Kelvin, tu joprojām un tagad vēl vairāk nekā jebkad instinktīvi izturies pret viņu kā pret cilvēku. Neieredzi viņu.

— Un tu ne?

— Nē, Kelvin, viņš taču ir akls…

— Akls? — es pārjautāju, nebiju pārliecināts, vai labi dzirdēju.

— Protams, mūsu izpratnē. Mēs neeksistējam viņam tā, kā mēs abi viens otram. Sejas izskats, ķermeņa formas, ko redzam, palīdz mums pazīt vienam otru kā indivīdus. Viņam tas ir caurspīdīgs apvalks. Viņš taču iekļuva mūsu smadzeņu iekšienē.

— Nu labi. Bet kas tālāk? Ko tu gribi pierādīt? Ja viņš spēja atdzīvināt, izveidot cilvēku, kas eksistē tikai manās atmiņās, un izdarīt to tā, ka viņas acis, kustības, viņas balss… balss. .

— Turpini! Turpini tālāk, dzirdi!!!

— Turpinu… turpinu… Jā. Tātad… balss… no tā izriet, ka viņš spēj lasīt mūs kā grāmatu. Zini, ko gribu pateikt?

— Jā. Ja viņš gribētu, tad varētu ar mums sastapties?

— Protams. Vai tas nav acīm redzams?

— Nē. Nebūt ne. Viņš taču varēja paņemt tikai ražošanas recepti, kas nesastāv no vārdiem. Tas ir atmiņā fiksēts pieraksts, olbaltuma struktūra. Kā spermatozoīdā galviņa vai ola. Tur, smadzenēs, taču nav nekādu vārdu, sajūtu, cilvēka atmiņas — tas ir attēls, kas nukleīnskābju valodā pierakstīts uz lielmolekulārajiem asinhronkristāliem. Tāpēc viņš izmantoja to, kas mūsos bija visspilgtāk izkodināts, visciešāk ieslēgts, vispilnīgāko un dziļāko nospiedumu, saproti? Un viņam nemaz nebija jāzina, ko tas mums nozīmē, kāda tam visam jēga. Tas tāpat kā — ja mums izdotos izveidot simetriādi un mēs iemestu to okeānā, zinādami tās arhitektūru, tehnoloģiju un būvmateriālus, bet nesaprazdami, kam, kādam mērķim tā kalpo, ko tā nozīmē okeānam…

— Tas ir iespējams, — es teicu. — Jā, tas ir iespējams. Tādā gadījumā viņš varbūt… nemaz nav gribējis mūs tik ļoti mocīt, nomākt. Varbūt. Un tikai gadījuma pēc…

Man sāka drebēt lūpas,

— Kelvin!

— Jā, jā. Labi. Viss jau ir kārtībā. Tu esi labs. Viņš arī. Visi ir labi. Bet kāpēc? Paskaidro man. Kāpēc? Kādēļ tu to izdarīji? Ko tu viņai pateici?

— Patiesību.

— Patiesību, patiesību! Ko?

— Tu taču zini. Iesim tagad pie manis. Rakstīsim raportu. Nāc.

— Pagaidi. Ko tu īsti gribi? Tu taču netaisies palikt Stacijā?…

— Gribu palikt. Jā.


VECAIS MIMOĪDS


Sēdēju pie lielā loga un skatījos okeānā. Man nebija ko darīt. Raports, pie kura strādājām piecas dienas, viļņu paketes veidā pašlaik joņoja cauri tukšumam kaut kur aiz Oriona zvaigznāja. Aizkļuvis līdz tumšajam putekļu miglājam, kas aizņem astoņus triljonus kubikjūdžu lielu platību un absorbē jebkuru signālu un gaismas staru, tas uzdursies retranslatoram — pirmajam garās ķēdes posmam. No šejienes radioviļņu kūlis, aprakstīdams milzīgu loku, trauksies no vienas radiobojas uz otru miljardiem kilometru gariem lēcieniem, līdz pēdējais retranslators — metāla konstrukcija, pieblīvēta ar precīzijas instrumentiem, sakoncentrēs to vēlreiz un ar antenas iegareno snīpi metīs izplatījumā uz Zemes pusi. Aizritēs mēneši, un tieši tāds pats no Zemes izšauts enerģijas kūlis, galaktikas gravitācijas laukā dzīdams trieciendeformācijas vagu, sasniegs kosmiskā mākoņa bastionus, brīvi dreifējošu boju virtenes pastiprināts, paslīdēs tam garām un, nesamazinādams ātrumu, aizjoņos Solāris divkāršo sauļu virzienā.

Okeāns zem augstu stāvošās sarkanās saules bija melnāks nekā parasti. Sarkanbrūna migla sakausēja to ar debesīm. Šī diena bija sevišķi tveicīga, tā it kā vēstīja vienu no tām ārkārtīgi retajām un neiedomājami niknajām vētrām, kas dažas reizes gadā apciemo Solāris. Ir pamats uzskatīt, ka planētas vienīgais iedzīvotājs kontrolē klimatu un šīs vētras rada pats.

Vēl dažus mēnešus man nāksies skatīties pa šiem logiem, no augstuma vērot balta zelta un garlaicīga sārtuma ausmu, kas laiku pa laikam guva atspulgu kaut kādā šķidrā izvirdumā, sudrabainā simetriādes burbulī, sekot pret vēju noliekto slaido žiglaiņu klejojumiem, tikties ar pussadēdējušiem, grūstošiem mimoīdiem. Kādā jaukā dienā visu videotelefonu ekrānos ieņirbēsies gaisma, sen jau klusējošā elektroniskā signalizācijas sistēma atdzīvosies, to iedarbinās no simtiem tūkstošiem kilometru tāluma izsūtīts impulss, pavēstot, ka tuvojas metāla koloss, kas, gravitoriem stiepti dārdot, nolaidīsies virs okeāna. Tas būs «Uliss» vai «Prometejs», vai kāds cits no lielajiem tāllidojumu kreiseriem. Kad 110 Stacijas plakanā jumta uzkāpšu pa trapu uz kuģa, ieraudzīšu uz klājiem baltās bruņās ieslēgtus masīvus automātus, kas, nemantojuši cilvēku «iedzimto grēku», ir tik nevainīgi, ka izpilda katru pavēli līdz pat pilnīgai sevis vai šķēršļa iznīcināšanai, ja tā ieprogrammēta šo automātu kristāliskajā oscilējošā atmiņā. Un tad zvaigžņu kuģis startēs ātrāk par skaņu, iedūris okeānā basa oktāvās sadalītu pērkondārdu konusa smaili, un visu cilvēku sejas uz mirkli atplauks, jo viņi sāks ceļu uz mājām.

Bet man nebija māju. Zeme? Domāju par tās lielajām, cilvēku pārpildītajām, trokšņainajām pilsētām, kur noklīdīšu, pazudīšu gandrīz tāpat, kā tas varēja notikt otrajā vai trešajā naktī, kad gribēju mesties okeānā, kas smagi viļņoja tumsā. Es noslīkšu cilvēkos.

Būšu mazrunīgs un piesardzīgs, un par to mani cienīs biedri, man būs daudz paziņu, pat draugu, un sievietes, varbūt pat viena sieviete. Kādu laiku man nāksies piespiesti smaidīt, klanīties, celties kājās, izpildīt tūkstoš sīkumu, no kuriem sastāv dzīve uz Zemes, līdz pārstāšu tos ievērot. Radīsies jaunas intereses, jauns darbs, bet es neatdošos visam tam pilnībā. Nekam un nevienam, nekad vairs. Un varbūt naktīs skatīšos turp, kur debesīs putekļu mākoņa tumsa kā melns aizkars aizsedz divu sauļu spīdumu, un atsaukšu atmiņā visu, pat to, ko domāju pašreiz, un ar iecietīgu smaidu, kurā būs mazliet žēluma, bet arī pārākuma apziņa, atcerēšos savu neprātu un cerības. Nemaz neuzskatu, ka šis nākotnes Kelvins būtu sliktāks par Kelvinu, kurš bija gatavs uz visu tā labā, ko sauca par Kontaktu. Un nevienam nebūs tiesību mani nosodīt.

Kabīnē ienāca Snauts. Viņš pavērās visapkārt, tad paskatījās uz mani, es piecēlos un piegāju pie galda.

— Tu kaut ko gribēji?

— Liekas, ka tev nav ko darīt?… — viņš jautāja, mirkšķinādams acis. — Es varētu tev dot… Zini, ir daži aprēķini… tas gan nav steidzīgi..

— Pateicos, — es pasmīnēju, — bet tas nav vajadzīgs.

— Tu esi par to pārliecināts? — viņš jautāja, skatīdamies logā.

— Jā. Domāju par dažādām lietām un…

— Es gribētu, lai tu tik daudz nedomātu.

— Ak, tu nemaz nezini, par ko ir runa. Saki man — vai… tu tici dievam?

Viņš uzmeta man žiglu skatienu.

— Ko tu runā? Kas tad šodien vēl tic?…

Viņa acīs gailēja nemiers.

— Tas nav tik vienkārši, — es tīšām sacīju nepiespiestā tonī, — jo es nerunāju par tradicionālo Zemes ticības dievu. Neesmu reliģiologs un varbūt neko jaunu neizgudroju, bet. vai tu gadījumā nezini, vai kaut kad agrāk neeksistēja ticība… bezspēcīgam dievam? %

— Bezspēcīgam? — viņš atkārtoja, paceldams uzacis. — Kā tu to saproti? Zināmā mērā katras reliģijas dievs bija bezspēcīgs — apkrauts ar visām cilvēkam raksturīgām pazīmēm, tikai vēl spilgtākām. Piemēram, Vecās Derības dievs alka verdzisku zemošanos un bija upuru kārs varmāka, skaudīgs pret citiem dieviem… grieķu dievi ar savu nesaticību, ģimenes ķildām cilvēciskā ziņā bija ne mazāk kroplīgi…

— Nē, — es viņu pārtraucu, — runāju par dievu, kura nepilnība izriet nevis no cilvēkuradītāju vaļsirdības, bet gan ir viņa īstā, imanentā pazīme. Tam jābūt dievam, kas ir ierobežots savā visuzināšanā un visuvarēšanā, kas kļūdās savu nākamo darbu paredzēšanā, kuru viņa paša izsaukto parādību gaita spēj sašaurināt. Tas ir… kropls dievs, kurš allaž vēlas vairāk nekā spēj un ne uzreiz to pats saprot. Kurš konstruēja pulksteņus, bet ne laiku, ko tie mēro. Iekārtas vai mehānismus, kas kalpo noteiktiem mērķiem, bet kas pārauga šos mērķus un kļuva tiem neuzticīgi. Un radīja bezgalību, kas kļuva nevis par viņa spēku, bet par viņa neizmērojamās sakāves rādītāju.

— Kādreiz, sen, sen, maniheisms, — svārstīdamies iesāka Snauts.

Aizdomu pilnā atturība, ar kādu pēdējā laikā pie manis griezās Snauts, izgaisa.

— Bet tam nav nekā kopēja ar labā un ļaunā būtību, — es tūdaļ viņu pārtraucu. — Šis dievs neeksistē ārpus matērijas un nevar no tās atrauties, viņš vienīgi to vēlas…

— Tādu reliģiju nepazīstu, — viņš atbildēja, mirkli klusējis. — Tāda nekad nebija… vajadzīga. Ja tevi pareizi saprotu, bet baidos, ka tas tā ir, tad tu domā par kaut kādu evolucionējošu dievu, kas laika ritējumā attīstās un izaug, kas kāpj pa arvien augstākiem varenības pakāpieniem, līdz apzinās tās bezspēcību. Šis tavs dievs ir būtne, kas iegāja dievišķībā kā bezizejas situācijā un, sapratis to, padevās izmisumam. Jā, bet cerības zaudējušais dievs, tas taču, mans dārgais, ir cilvēks. Tu runā par cilvēku… Tā ir ne tikai slikta filozofija, bet pat vairāk — tā ir slikta mistika.

— Nē, — es stūrgalvīgi atbildēju, — es nerunāju par cilvēku. Iespējams, ka ar dažiem saviem vaibstiem tas atbilstu šai provizoriskajai definīcijai, bet tikai tāpēc, ka šī definīcija ir pilna robu. Cilvēks, par spīti ārišķībai, neuzstāda sev mērķus. Viņam tos sagādā laiks, kurā viņš dzimis. Viņš var tiem kalpot vai pretoties, bet kalpošanas vai pretošanās iemesls ir dots no iekšienes. Lai izjustu abso lūtu brīvību mērķu izvēlē, būtu jābūt vientuļam, bet tas nav iespējams, jo cilvēks, kas nav uzaudzis starp sev līdzīgiem, nespēj kļūt par cilvēku. Šis… mans — tā ir būtne bez daudzskaitļa, zini?

— Ak, — viņš teica, — kā tad es uzreiz… — un parādīja ar roku uz loga pusi.

— Nē, — es noliedzu, — arī okeāns ne. Viņš savā attīstībā paskrējis garām dievišķības izredzēm, pāragri ieslēdzoties sevī, ne vairāk. Drīzāk viņš ir anahorets, kosmosa vientuļnieks, nevis tā dievs… yiņš atkārtojas, Snaut, bet tas, par kuru domāju, nekad to neizdarītu. Varbūt viņš patlaban kaut kur dzimst, kaut kādā galaktikas nostūrī, un visdrīzākajā laikā jauneklīgas sajūsmas uzplūdā sāks izdzēst vienas zvaigznes un iedegt citas, mēs to pamanīsim pēc kāda laika…

— Jau pamanījām, — Snauts skābi teica. — Novae un Supernovae… vai tās, tavuprāt, ir sveces uz viņa altāra?

— Ja tu gribi to, ko saku, saprast tik burtiski…

— Bet varbūt tieši Solāris ir tava dievišķā zīdaiņa šūpulis, — Snauts piebilda. Arvien nepārprotamāks smīns veidoja ap viņa acīm sīku grumbiņu tīklu. — Varbūt tieši viņš tavā izpratnē ir pirmais auglis, izmisušā dieva iedīglis, varbūt viņa vitālā bērnišķība vēl krietni pāraug viņa saprātu, bet viss, ko satur mūsu solāristiskās bibliotēkas, ir tikai plašs šī zīdaiņa refleksu katalogs…

— Un mēs kādu laiku izpildījām viņa rotaļlietu lomu, — es pabeidzu. — Jā, tas ir iespējams. Un zini, kas tev izdevās? Radīt pilnīgi jaunu hipotēzi par tematu Solāris, bet tas tiešām ir jau kaut kas! Un uzreiz tev ir rokā Kontakta nodibināšanas neiespējamības izskaidrojums, klusēšanas, zināmu ekstravaganču — šādi nosauksim attiecības ar mums — izskaidrojums; maza bērna psihe…

— Atsakos no autora tiesībām. — Snauts noburkšķēja, stāvēdams pie loga.

Ilgāku laiku skatījāmies melnajos viļņos. Pie austrumu apvāršņa miglā iezīmējās bāls, iegarens plankumiņš.

— Kā tevī radās šī bezspēcīgā dieva koncepcija? — viņš piepeši jautāja, nenovērsdams acis no spīdīgā tuksneša.

— Nezinu. Tā man izlikās ļoti, ļoti pareiza. Tas ir vienīgais dievs, kuram es varētu noticēt, kura mokas nav izpirkšana, kurš neko neglābj, nekam nekalpo, tikai eksistē.

— Mimoīds… — Snauts teica pavisam klusi, citādā balsī. _

— Ko tu saki? A, jā. Pamanīju to jau pirmīt. Ļoti vecs.

Abi vērāmies sarkanbrūni miglotajās debesīs.

— Lidošu, — es negaidīti teicu. — It īpaši tāpēc, ka nekad vēl neesmu atstājis Staciju, bet šī ir laba izdevība. Atgriezīšos pēc pusstundas…

— Ko tu saki? — Snauts iepleta acis, — Lidosi? Uz kurieni?

— Turp, — es parādīju uz miglā izplūdušo gaļīgo plankumu. — Kāpēc gan ne? Paņemšu mazo helikopteru. Būtu smieklīgi, ja uz Ze mes man, solāristam, kādreiz naktos atzīties, ka nekad neesmu spēris kāju uz solāristiskas virsmas…

Piegāju pie skapja un sāku izvēlēties kombinezonu. Snauts klusēdams vēroja mani, līdz noteica:

— Man tas nepatīk.

— Kas? — es apgriezos ar kombinezonu rokās. Mani pārņēma sen neizjusts satraukums. — Par ko ir runa? Saki skaidri un gaiši! Tu baidies, ka kaut kas… absurds! Dodu tev vārdu, ka ne. Pat prātā neienāca. Nē, tiešām, ne.

— Lidosim abi.

— Pateicos tev, bet es gribu lidot viens. Tas tomēr kaut kas jauns, kaut kas pilnīgi jauns, — es ātri runāju, vilkdams mugurā kombinezonu.

Snauts teica vēl kaut ko, bet es, meklējot vajadzīgās lietas, klausījos tikai pa ausu galam.

Viņš devās kopā ar mani uz lidlauku, palīdzēja man izbraukt mašīnu uz starta celiņa vidus. Kad vilku skafandru, viņš pēkšņi jautāja:

— Vai dotais vārds tev vēl kaut ko nozīmē?

— Augstā debess, Snaut, tu atkal par to pašu? Nozīmē. Es tev jau teicu. Kur papildu rezervuāri?

Viņš neko vairs neatbildēja. Aizvēris caurspīdīgo kupolu, signalizēju viņam ar roku. Viņš iedarbināja celtni, es lēni izbraucu Stacijas virspusē. Motors atmodās, stiepti iedūcās, trijspārnu propelleris sāka virpuļot, un aparāts pārsteidzoši viegli pacēlās gaisā, atstādams apakšā Stacijas sudraboto disku, kas kļuva aizvien mazāks.

Pirmo reizi atrados viens pats virs okeāna; pavisam cits iespaids nekā tad, kad skatās pa logu. Varbūt vainīgs bija arī lidojuma nelielais augstums — slīdēju tikai pāris desmitu metru virs viļņiem. Tagad ne tikai zināju, bet jutu, ka eļļaini spīdīgās viļņu muguras un dzelmes plaisas ar savu ritmisko elpojumu drīzāk atgādina nevis paisuma vai mākoņa, bet kaut kāda zvēra kustības. Gaļīga, kaila rumpja nepārtraukta, kaut arī ļoti gausa pulsācija — tā tas izskatījās; uz nesteidzīgi skrejošo viļņu galotnēm gailēja sārtas putas; kad izdarīju pagriezienu, lai precīzi uzņemtu kursu uz ārkārtīgi gausi dreifējošās mimoīda salas pusi, saule man iespīdēja tieši acīs, asinssārti iezibsnījās izliektajos stiklos, bet pats okeāns kļuva tinteszils ar tumšas uguns punktiņiem.

Ne visai veiksmīgi nolidots loks aiznesa mani tālu vēja pusē, bet mimoīds palika aizmugurē, izdaloties uz okeāna fona kā liels, gaišs, nenoteiktas formas plankums. Tas pazaudēja miglas piešķirto iesārto toni, bija iedzeltens kā izkaltis kauls un uz mirkli izgaisa no mana redzesloka, tad es ieraudzīju Staciju, kas šķita karājamies virs paša okeāna kā milzīgs veclaiku cepelīns. Atkārtoju manevru, sakoncentrēdams visu uzmanību: mimoīda masīvs ar stāvo, grotesko reljefu auga manā priekšā. Man izlikās, ka varu skart augstākos no tā bumbierveida izciļņiem, un nobremzēju helikopteru ^tik spēji, ka, zaudējot ātrumu, tas sašūpojās; pārmērīga piesardzība, jo dīvaino torņu noapaļotās virsotnes paslīdēja dziļi apakšā. Izlīdzināju mašīnas lidojumu un lēnām, metru pa metram, sāku samazināt augstumu, līdz kamēr irstošās galotnes slējās pāri kabīnei.

Mimoīds nebija liels. No viena gala līdz otram tam bija varbūt trīs ceturtdaļas jūdzes, bet platumā tik tikko daži simti metru; vairākās vietās manāmi sadilis, tas taisījās drīz sašķelties. Mimoīds bija tikai kādas nesalīdzināmi lielākas formācijas fragments, pēc solāristiskās skalas — sīka atvase, atlūznis, un dievs vien zina, cik nedēļas vai mēnešus vecs tas bija.

Starp dzīslotajām augstieņu krantīm virs paša okeāna atklāju kaut ko līdzīgu krastam — dažu desmitu kvadrātmetru lielu, diezgan slīpu, bet gandrīz plakanu virsmu, un nosēdināju tur mašīnu. Tas izrādījās grūtāk, nekā biju domājis. Mata tiesa šķīra propelleri no strauji man pretī kāpjošās sienas, bet man tomēr laimējās. Tūlīt izslēdzu motoru un atvāzu kabīnes kupolu. Stāvēdams uz spārna, vēl pārbaudīju, vai helikopters nevar noslīdēt okeānā; viļņi laizīja mimoīda zoboto malu tikai kādus desmit soļus no nosēšanās vietas, bet lidaparāts stāvēja stabili uz plati izplestajām sliecēm.

Nolēcu… «zemē». Tas, ko pirms tam bijū iedomājies kā sienu, kurai gandrīz vai pieskāros, bija milzīga, kā siets caurumota kaula plātne plēves.plānumā ar režģveida paresninājumiem. Dažus metrus plata plaisa ieslīpi šķērsoja visu šo vairākstāvu plakni, radot — tāpat kā lielie, šur tur izmētātie caurumi — perspektīvas iespaidu. Uzrāpies uz tuvākā nolaidenā sienas posma, pārliecinājos, ka skafandra zābaki ļoti labi noder kāpaļāšanai, bet pats skafandrs it nemaz neapgrūtina kustības; atrados apmēram četrstāvu mājas augstumā virs okeāna, pagriezies uz skeletveida ainavas pusi, tikai tagad varēju, kā nākas, to aptvert ar skatienu.

Līdzība ar veclaicīgu, pussagruvušu pilsētu vai kādu zemestrīcē vai citā kataklizmā iznīcinātu sensenu eksotisku marokāņu ciemu bija pārsteidzoša. Visskaidrāk redzēju stāvas, daļēji aizbarikādētas ielu aizas, to spējos, kraujos kritumus krastā, ko apskaloja smērveida putas, augstāk bija saglabājušies bastioni, to apaļie pamati, bet izliektajās un iedobtajās sienās — melni caurumi, kas izskatījās pēc izdauzītiem logiem vai fortu ambrazūrām.

Smagi sasvērusies uz sāniem kā pusnogrimis kuģis, šī pilsēta-sala peldēja bezjēdzīgā, neapzinātā kustībā, ļoti lēnām griežoties ap savu asi, par ko liecināja šķietamā saules kustība pa debesu velvi, liekot ēnām slinki rāpties starp drupu nostūriem; brīžiem starp tām izlauzās saules stars, sasniedzot vietu, kur stāvēju. Pakāpos vēl augstāk, jau krietni riskējot, līdz izciļņi, kas bija pārkārušies pār manu galvu, sāka birdināt sīku gružu straumītes un lieli putekļu mākoņi aizsedza līkumotās aizas un ieliņas; mimoīds, protams, nav klints; un līdzība ar kalcītu pazūd, kad tuvāk aplūko šķembu — tā sastāv no ļoti sīkām šūnām, tāpēc ir neparasti gaisīga un daudz vieglāka par putuplastu.

Atrados jau tik augstu, ka sajutu mimoīda kustību: tas ne tikai peldēja uz priekšu, okeāna melno, stīgro viļņu mudināts, — no kurienes, uz kurieni? — bet arī svērās uz sāniem, uz vienu, tad otru pusi, ļoti lēni, katru no šiem vēzienveida zvalstieniem pavadīja brūnganu un dzeltenu lipīgu putu stiepta čaukstoņa, kas radās, tām atkal un atkal aizplūstot pa iznirstošo krastmalu. Mimoīda svārstveida kustība bija sākusies ļoti sen, laikam mimoīda dzimšanas brīdī, un saglabājās tā milzīgās masas dēļ. Apskatījis no augstās vietas, kur atrados, visu apkārtni, piesardzīgi nokāpu lejā; un tikai tad — cik dīvaini! — sapratu, ka mimoīds mani nemaz neinteresē, ka esmu atlidojis šurp, nevis lai tiktos ar mimoīdu, bet gan ar okeānu.

Apsēdos uz salas raupjās, saplaisājušās virsmas, kādu pārdesmit soļu attālumā no helikoptera. Melns vilnis smagi uzrāpās uz krasta, saplakdams un vienlaicīgi zaudēdams krāsu; kad vilnis atkāpās, tam sekoja drebošu gļotu plēnes. Pavirzījos vēl zemāk un pastiepu roku pretī nākamajam vilnim. Tas precīzi atkārtoja fenomenu, ko cilvēki pirmo reizi novēroja gandrīz pirms vesela gadsimta: salīgojās, nedaudz atkāpās, nepieskaroties aptvēra manu delnu tā, ka starp tās virspusi un okeāna plazmas «cimdu» (kas uzreiz izmainīja konsistenci, no šķidras kļūstot par gaļīgu) palika plāna gaisa kārtiņa. Lēnām cēlu roku augšup, un vilnis, pareizāk sakot, tā tievs atzarojums, sekoja rokai līdzi, joprojām apjozdams manu delnu ar netīri zaļganu, aizvien caurspīdīgāku masu. Piecēlos kājās, jo citādi nevarēju pacelt roku vēl augstāk; recekļveida substances plēve saspringa kā uzvilkta stīga, taču pušu netrūka; pilnīgi saplakušais vilnis, kā savāds mājdzīvnieks piekļāvies krastam pie manām kājām, pacietīgi gaidīja šī eksperimenta beigas. Likās, ka no okeāna būtu izaudzis valkans zieds, kura vainags bez pieskaršanās apkļāva manus pirkstus, kļūdams par to precīzu, negatīvu kopiju.

Es atkāpos. Zieda stublājs notrīsēja un kā negribēdams atgriezās atpakaļ, elastīgs, vibrējošs, šaubu pārņemts. Vilnis saplūda ar to un pazuda okeānā. Atkārtoju šo rotaļu, līdz atkal, tāpat kā pirms simt gadiem, viens no kārtējiem viļņiem vienaldzīgi aizplūda prom, it kā piesātināts ar jauniem iespaidiem. Zināju, ka gaidīt uz šīs «ziņkāres» atmošanos tagad vajadzētu vairākas stundas. Apsēdos kā pirmīt, bet šī teorētiski tik labi zināmā, manis paša izraisītā parādība it kā pārvērta mani; teorija nevarēja, neprata aizstāt reāla pārdzīvojuma izjūtu.

Šīs būtnes rašanās, attīstības un izplatīšanās veidā, katrā tās atsevišķā kustībā un arī visu to kopumā bija jūtama kaut kāda, gribētos teikt, piesardzīga, bet ne bikla naivitāte; kad tā kaislīgi un strauji centās izzināt, apjēgt jaunu, negaidīti sastaptu formu, tai pusceļā nācās atkāpties, jo draudēja kāda noslēpumaina likuma nosprausto robežu pārkāpšana. Kāds neizsakāms kontrasts bija starp šo žirgto interesi un majestātisko okeānu, kas mirdzēdams aizsedza visus horizontus! Nekad vēl tik tieši nebiju sajutis viņa kolosālo klātbūtni, ritmiski viļņojošo, vareno, absolūto klusumu.

Hipnotizēts, nomākts, es, likās, grimu nepieejamā inertības valstībā un, pieaugot zaudējuma sajūtas intensitātei, bez mazākās piepūles saplūdu ar šo šķidro, aklo kolosu. Neko nerunājot, neko nedomājot, piedevu viņam visu.

Pēdējās nedēļas laikā uzvedos tik prātīgi, ka Snauta acu neuzticīgais spīdums beidzot nodzisa. Arēji biju mierīgs, bet dvēseles dziļumos, skaidri neapzinoties, kaut ko gaidīju. Ko? Viņas atgriešanos? Kā gan es to varēju? Visi mēs zinājām, ka okeāns ir materiāla būtne, kas pakļauta fizioloģijas un fizikas likumiem, un ka mūsu — vienalga, individuālais vai apvienotais — jūtu spēks nespēj cīnīties ar šiem likumiem; tas spēj tos vienīgi ienīst. Iemīlējušos un dzejnieku mūžsenā ticība mīlestības visvarenībai, uzskats, ka mīlestība ir stiprāka par nāvi, šis gadsimtiem cauri mūs vajājošais «finis vitae, sed non amoris»1 ir meli. Bet šie meli ir tikai veltīgi, tie nav smieklīgi. Vai nav nepanesami būt pulkstenim, kurš akli mērī laika plūdumu, kurš vienmēr tiek sabojāts un atkal no jauna salikts, kura mehānismā, konstruktoram uzvelkot atsperi, ar pirmo apgriezienu sāk tikšķēt izmisums un mīlestība; vai nav mokoši zināt, ka esi arvien no jauna uzvelkams pulkstenis, kurš mērī ciešanas, kas, daudzreiz atkārtojoties, kļuvušas komiskas un tāpēc ir jo dziļākas? Var samierināties ar esamības atkārtošanos, bet vai nav bezjēdzīgi atkārtot to tā, kā dzērājs atkārto banālu melodiju, metot arvien jaunas monētas mūzikas automātā?

Nevienu mirkli neticēju, ka divu cilvēku traģēdija spētu aizgrābt šo šķidro milzi, kurš bija atnesis nāvi daudziem simtiem cilvēku, ar kuru desmitiem gadu ilgi visa mana rase bija veltīgi pūlējusies nodibināt kaut visniecīgāko saprašanos un kurš tagad neapzinīgi turēja mani gluži kā puteklīti uz savas muguras. Bet viņa darbība taču bija vērsta uz kaut kādu mērķi! Kaut gan pat par to nebiju pilnīgi pārliecināts. Taču aiziet — nozīmētu pārvilkt svītru tām varbūt niecīgajām, varbūt tikai iedomās mītošajām izredzēm, kas slēpās nākotnē.

Tātad gadi ar priekšmetiem, lietām, kam abi pieskārāmies un kas vēl glabā viņas elpu? Kā vārdā? Cerot uz viņas atgriešanos? Man nebija cerību. Bet manī dzīvoja gaidas, pēdējais, kas pēc viņas palika. Kādu piepildījumu, kādu izsmieklu, kādas mokas es vēl gaidīju? Es nezināju it nekā, tikai nesagraujami ticēju, ka vēl nav pagājis satriecošu brīnumu laiks.


Zakopane, 1959. gada jūnijs — 1960. gada jūnijs


S. Lems SOLARIS

Redaktore L. Spriņģe. Māksi, redaktors V. Grants. Tchn. redaktore V. Blaua. Korektore A. Mustapa.

Nodota salikšanai 1959. g. 3. septembrī. Parakstīta iespieganai 10. decembrī. Tipogrāfijas papirs Nr. 2, formāts 70X 90/32. 8.91 fiz. iespiedi.; 10,43 uzsk. iespied.; 10,5 izdevn. 1. Metiens 30000 eks. Maksā 63 kap. Izdevniecība «Liesma» Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. Nr. 22936/D249. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Preses komitejas Poligrāfiskās rūpniecības pārvaldes 2. tipogrāfijā Rīga. Dzirnavu ielā 57. Pašūt. Nr. 2558.

1961


notes


1


Nezinām un nezināsim (lat.)


2


Izšķirošais eksperiments (lat.).